Portāls "Apollo" palīdz apvienoties ģimenei pēc 42 gadiem. Stāsts ar laimīgām beigām tepat Jelgavā (2)

Sanitas mātei [audžumātei], kas viņu ir uzaudzinājusi, tagad jau apritējuši 86 gadi. Par adopcijas tematu viņa nekad agrāk ar audžumeitu nav runājusi.

Uzzinot par māsu sarunāto tikšanos, māte teikusi: "Tu taču man paliec meita!?" Sanita atbildējusi, ka par to taču nav nekādu šaubu. Viņa ir pateicīga par rūpēm un gādību, ko saņēmusi ģimenē.

Adopcijas noslēpumu, ko visos laikos ir aizsargājis likums, Sanitai izpauda vecāmāte, kas mājās no bērnu nama viņu sagaidīja ar balto lāci. Sanita pastāstīja, ka "tas bija īsi pirms manas 18 gadu jubilejas. Varbūt vecāmāte juta, ka viņa ilgi vairs nedzīvos. Mamma todien bija izbraukusi uz pilsētu, bet vecāmāte ar lauztu gūžu gulēja gultā. Tad viņa mani pasauca - "Sani, nāc šurp!" - tas bija mans mīļvārdiņš," paskaidro Sanita Matvejeva.

Toreiz vecāmāte viņai likusi no sekcijas atvilktnes izņemt ar gumiju apvilktu lādīti. Tajā glabājies padzeltējis dokuments, kurā bija rakstīts, ka Rīgā no Juglas bērnu nama tiek adoptēta 1977. gadā dzimusi meitene Lienīte Jansone Haralda meita, kas tiek pārsaukta par Sanitu Matvejevu Jāņa meitu.

"Izlasi un ielāgo, ko tu lasi! Atceries savu iepriekšējo vārdu, uzvārdu un tēva vārdu. Varbūt vēl noderēs! Bet mammai nesaki nekā," piekodinājusi vecāmāte, kas divus gadus vēlāk aizgāja mūžībā.

Vēlāk Sanita Matvejeva centusies uzzināt savas bioloģiskās mātes vārdu. "Man jau bija pāri 28 gadiem, kad es ar draudzeni aizbraucu uz Rīgu uz arhīvu. Tur man tika paziņots, ka tāda Lienīte Jansone nekad nav dzīvojusi. Attieksme pret mani valsts iestādēs bija nelaipna – ko tu vispār gribi?" atceras Sanita.

Visu iepriekšējo dzīvi viņa bija jutusi, ka audžuvecāku ģimenē kas svarīgs netiek pateikts līdz galam. Par vecāsmātes izpausto adopcijas noslēpumu viņa atklāti runājusi ar uzticamu draudzeni, kas vēlāk izrādījās svarīgi patiesības noskaidrošanā.   

"Mana vecāmāte nekad neslēpa…"

Savukārt ģimenē, no kuras tika izņemta Lienīte (kas kļuva par Sanitu), par šo liktenīgo notikumu runāja. Jaunākās māsas Baiba Škapare un Terēza Ežmale stāsta, ka gan māte, gan tēvs vēlāk nožēlojusi, ka Lienīte tika nodota adopcijā citai ģimenei.

Tēvs vēl teicis: "Es esmu vainīgs, ka to pieļāvu." 

Tēvs vēl esot uzsvēris, ka bērnam dots vārds Lienīte nevis Liene, par ko pārjautājuši, jaundzimušo reģistrējot. Aizejot no dzīves, gan māte, gan tēvs novēlējuši bērniem atrast Lienīti.

"Mēs nebijām nelabvēlīga ģimene, no kuras ar varu izņem bērnus. Mēs taču pie mātes izaugām," norāda Baiba. Viņa uzskata, ka mūsdienu Latvijā kaut kas tāds arī nebūtu iespējams. Taču toreiz padomju laikos, tāda "mistiska" lieta varējusi notikt, ka izņem bērnu no ģimenes un atdod adopcijai.

Vecākā māsa Kristīne Jansone, kuru atsevišķi no māsām Terēzes un Baibas audzināja tēva māte, norāda: "Mana vecāmāte nekad neslēpa, ka mums ir jābūt māsai Lienītei, kuras nav."   

"Kam mēs tik neesam izgājušas cauri."

Taču Lienītes meklēšanu Baibai un Terēzei, kuras tuvinieku meklēšanā bija aktīvākās, neveicās. "Kam mēs tik neesam izgājušas cauri. Visur bija "bloks" – personas datu aizsardzība," pastāsta Baiba.

Un tad piepeši - kāds no aptaujātajiem ieteica sazināties ar cilvēku meklētāju Mārtiņu Ziebergu, kurš spējot šādos gadījumos palīdzēt. Tā mēs ar māsas meitu Silviju nonācām līdz raidījumam "Gaidi mani", ar ko sadarbojas Mārtiņš," stāsta Baiba. 

Pirmajā brīdī viņa uz šo ideju raudzījusies visai skeptiski. "Tas taču ir Maskavā! Kāds sakars tam ar dzīvi Latvijā?!" domājusi sieviete. Taču māsas meita Silvija teikusi: "Nu, paskatāmies, ko tur raida!" piepeši raidījumā parādīts sižets par cilvēkiem Latvijā. "Ko tad mēs vēl gaidām?!" tā viņas raidījuma "Gaidi mani!" interneta vietnē publicēja sludinājumu, ka māsas meklē Lienīti Jansoni.

Baiba, Tēreze un Kristīne stāsta, cik pārsteigtas viņas bija brīdī, kad uzzinājušas, ka māsa atradusies. Pirms to pateikt, Baiba likusi Terēzei pirms telefona sarunas turpinājuma apsēsties. Pēc tam sievietei satraukumā trīcējušas rokas un kājas. Todien viņa vairs nevarēja pastrādāt savā kokapstrādes uzņēmumā, kur viņai kā palešu "šāvējai" jeb naglotājai ir jābūt precīzai.  

Sarunas ar avīzi "Zemgales ziņas" noslēgumā māsas piebilst, ka Lienītes atrašana ir laba ziņa arī brālim Aldim Ežmalim, kas auga atsevišķi no ģimenes Baltinavas internātskolā un arī tagad dzīvo Ziemeļlatgalē. Pirms vairākiem gadiem māsas atrada arī viņu un vismaz reizi gadā Ziemassvētkos brālis ar viņām ir kopā.