Likovu ģimenei Sibīrijā izdevās kas tāds, par ko varētu rakstīt fantastikas romānos - saime četras desmitgades pavadīja Sibīrijas kalnos, kontaktējoties tikai savā starpā. Viņi izklaidei esot otram atstāstījuši savus sapņus un dažās ziemās pārtikuši galvenokārt no koku mizām. Par to, kā ģimenes liktenis attīstījās pēc mūsdienu cilvēku sastapšanas, vēsta portāls "Smithsonian Magazine".
Dārziņš kalna nogāzē
Sibīrijā vasaras nav pārlieku garas - sniegs bieži vien nenokūst līdz pat maijam un sals apciemo iespaidīgos taigas plašumus jau septembrī. Šeit atrodas viens no senākajiem mežiem pasaulē un, neskatoties uz vairāk nekā 12 miljonu kvadrātkilometru lielo platību, šeit savas dienas dažos ciemos vada vien pāris desmiti tūkstošu iedzīvotāju.
Ilgu laiku šo Krievijas nostūri neviens neapmeklēja - šķietami bezgalīgie lauki, kalnu ielejas un biezie meži šķita aicinoši vien pāris mēnešus gadā. Tiesa, gados pēc lielākā bruņotā konflikta pasaules vēsturē cilvēku interesi veicināja tas, ka Sibīrija sevī slēpj lielāko daļu no Krievijas lielākajām bagātībām - naftas un dabasgāzes iegulām.
1978. gadā gar Sibīrijas dienvidiem lidoja helikopters. Tas pāris simtu kilometru attālumā no Mongolijas robežas meklēja vietu, kur droši izlaist ģeologu grupu. Pilotam īpaši neveicās - ekspedīcija bija ielidojusi bīstamā ielejā, kuras stāvās sienas bija nosētas ar traucējošiem brikšņiem, savukārt zem lidaparāta šņākuļoja strauja straume.
Pēkšņi helikoptera vadītājs pamanīja ko neparastu - kāda kalna pakājē divu kilometru augstumā bija mazs klajums. Kad komanda pietuvojās kalna nogāzei, kļuva skaidrs, ka viņi raugās uz kāda iekoptu dārzu.