Par dzimušiem un nedzimušiem bērniem, par tautas dzīvošanu un izdzīvošanu, par latviešiem, lībiešiem un ķīniešiem sarunā ar demogrāfu Ilmāru Mežu raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni".
Mēs atkal tiekamies raidījumā "Jā". Šoreiz mūsu viesis ir demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš nemitīgi atgādina par demogrāfijas jautājumiem.
Labdien, Ilmār. Sakiet, kāpēc jūs esat saistījis savu dzīvi ar demogrāfiju? No kurienes nāk tie impulsi?
Laikam jau sen. Es atceros, man jau vidusskolā patika pierakstīt un rēķināt, cik piedzimst un cik nomirst, cik iebrauc... Toreiz ļoti daudz iebrauca. Man tā interese aktivizējās. Bet apmēram pirms desmit gadiem es sapratu, ka viens ir sēdēt plauktā un skatīties, kā viss notiek, bet ir otra sadaļa – politikas un sabiedriskās domas ietekmēšana.
Es salīdzināju – latvieši un igauņi ir ļoti līdzīgi, mēs esam dvīņubrāļi daudzos procesos, arī demogrāfijā.
Vienīgais – tās valodas atšķiras. Un tad pirms gadiem desmit, varbūt vairāk, Igaunijā kaut kas dīvains notika. Mēs palikām nogrimuši tajos zemajos dzimstības rādītājos, bet igauņiem sākās uzrāviens uz augšu.
Es nevarēju saprast, kāpēc tā. Un noskaidroju, ka ir kardināli mainījusies valsts politika, kas cenšas izraut no nabadzības tās ģimenes, kas vēlas bērnus. Vai arī, kā Zviedrijas Labklājības ministre teica, "mūsu politikas mērķis ir pārdalīt naudu par labu ģimenēm, kuras grib radīt bērnus, cik viņi vēlas un kad vēlas". Un es sapratu, ka Latvijā īsti šāda lobija nav. Mums ir farmācijā, transporta biznesā un citi lobiji, bet bērniem nav.