"Tikai soļa attālumā no elles." Fotogrāfe atklāj skaudru bēgļu stāstu - prostitūcija Berlīnes parkā, cīnoties par izdzīvošanu (13)

2017. gadā ēģiptiešu fotogrāfe Heba Kamisa studēja Hanoverē, kad sāka parādīties ziņas par šādiem notikumiem Tīrgārtenas parkā. 

"Neviens nevarēja iegūt attēlus ar vīriešiem. Vācu mediji vēstīja, ka viņi ir bīstami un mudināja cilvēkus vīriešiem netuvoties. Es jutu, ka man pašai tas savām acīm ir jāredz," atklāja Kamisa.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Heba Khamis (@hebakhamis_) on Feb 21, 2019 at 11:54pm PST

Sākotnēji sieviete ļoti ilgu laiku nevarēja atrast minētos bēgļus. Viņa jautāja vietējiem iedzīvotājiem, vai viņi neesot redzējuši šos vīriešus. Kamēr Kamisa arvien vairāk laika pavadīja parkā, viņa saprata, ka notikumu epicentrā atrodas galda tenisa galdi.

"Ja tam nepievērš uzmanību, tad neviens to neredz. Prostitūcija notika visu acu priekšā. Visas darbības notika publiskajās tualetēs.

Viss notika acu priekšā, bet neviens to negribēja redzēt," sacīja fotogrāfe.

Kamisa dienu no dienas devās uz parku un ar neatlaidību un tulka palīdzību viņai izdevās sazināties ar šiem vīriešiem. Lielākoties tie bija afgāņi vecumā no 15 līdz 32 gadiem.

Viens no vīriešiem kļuva par Kamisas pavadoni, kurš iepazīstināja viņu ar citiem bēgļiem un viņu dzīvesveidu. Vairāk nekā pusotru gadu viņa iemūžināja vīriešu darbības. Fotogrāfe ar vīriešiem uzturēja labas attiecības

2002. gadā Vācija legalizēja prostitūciju, bet 2017. gadā tika pieņemts likums, kas pieprasīja prostitūtiem reģistrēties vietējās iestādēs, lai novērstu cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju. 30 afgāņu un irāņu vīrieši dzīvoja bez jebkāda atbalsta, jo bēgļiem ir aizliegts legāli strādāt un apmeklēt skolas, kamēr viņi gaida patvēruma dokumentu apstiprināšanu.

"Kad esi bēglis bez dokumentiem, vai arī esi musulmanis un šajā ticībā būt gejam skaitās apkaunojoši un tas ir tabu - tās ir divas dažādas situācijas. Viņi nekādā veidā nepārstāv prostitūciju Vācijā. Ir tikai daži tādi bēgļi, bet tas ir pavisam cits stāsts," sacīja Kamisa.

Fotogrāfe savās bildēs atspoguļo nemieru un "parka zēnu" dzīvesveidu jeb pieredzi. Kamisa uzskata, ka šie vīrieši meklē savu piederību šai sabiedrībai un cilvēcīgumu.

"Kad esat parkā, jūs esat soļa attālumā no elles," sacīja Kamisas pavadonis parkā.

"Kad tu skaties uz šiem vīriešiem, ir redzams, ka viņi šo procesu vispār neizbauda. Viņi paši dara sev pāri un cīnās ar depresiju.

Dažiem ķermeņiem ir redzamas dedzinātu cigarešu pēdas vai iegriezumi ar asu priekšmetu. Viņi visi grib tikt prom no šejienes.

Narkotikas ir izplatītas viņu vidū. Tās kaut nedaudz palīdz nedomāt par šīm mokām," turpina Kamisa.

"Kad ģimenē esi citāds, tevi sauc par "melno avi". Man visi šie puiši ir vienādi. Viņiem nav bijusi iespēja normāli dzīvot un atrast vietu, kurā viņi tiks pieņemti," sacīja fotogrāfe.

Kamēr dažiem no bēgļiem izdevās iegūt dokumentiem un izvākties no nometnēm, citiem tika pateikts, lai meklē citu glābiņa vietu. Dažiem tas nozīmēja tikai vienu - veidot attiecības ar saviem klientiem. Otra opcija bija kļūt par kristieti un meklēt politisko patvērumu, bet vēl citi palika Tīrgārtenas parkā...

"Šie bēgļi ir cīnījušies ar savu dzīvi - vispirms viņi bēga no Afganistānas uz Irānu, pēc tam no Irānas uz Eiropu. Viņi domāja, ka Eiropā dzīve būs rožaināka, taču tagad viņiem nav ne māju, ne konkrēta galamērķa," par skarbo bēgļu dzīvi izteicās Kamisa.