"Personība nav depresija." Profesors Rancāns kliedē mītus un neizpratni par depresiju (6)

Runāt par depresiju var tad, ja atbilstošie simptomi ir vismaz divas nedēļas no vietas, uzsver profesors Rancāns. Viņš arī norāda, ka jānošķir, kad ir depresija un kad vienkārši nomākts garastāvoklis.

"Jā, vismaz divas nedēļas no vietas. Ne vienu, ne divas dienas no vietas.

Kā lai nošķir, kurā brīdī tā ir depresija, kurā - nomākts garastāvoklis?

Pirmkārt, lielākajai daļai cilvēku ir pazīstams tāds stāvoklis kā nomākts garastāvoklis. It īpaši, ja kaut kas bēdīgs, skumjš, negaidīts ir noticis viņu dzīvē. Un, ja tas stāvoklis ilgst vienu, divas, trīs, četras dienas, tā neskaitās depresija. Ir jābūt vismaz divām nedēļām, un vēl ir jānovērtē, vai tam nav kāds ārējs iemesls.

Protams, ka pēc tuva cilvēka zaudējuma, izjukušām attiecībām cilvēks var būt raudulīgs, grūtsirdīgs, ierauties sevī, bet atšķirībā no depresijas, tas notikums, pārdzīvojums, ir visu laiku priekšplānā. Viņam visu laiku maļas pa galvu tas "kāpēc ir tā? Kāpēc es izkritu eksāmenā? Kāpēc meitene aizgāja no manis? Kāpēc tas vai tas notika?".

Cilvēks jūtas labāk tad, kad viņš no šīm domām tā kā aizmirstas. Viņš aiziet uz darbu un tad pēkšņi ir labāk, viņš sāk sarunāties ar citiem, lasa grāmatas, paskatās televizoru, viņam noskaņojums drusku kļūst labāks. Tie ir tie būtiskākie simptomi, kā atšķirt depresiju no nomākta garastāvokļa," paskaidro eksperts.

Psihisko slimību riskam ir pakļauts ikviens

Turklāt jāņem vēra, ka neviens psihisks traucējums nevar rasties tikai ārēju faktoru dēļ, bet neliela nosliece uz tiem ir lielākajai daļai cilvēku, stāsta profesors.

"Pat tautā zināmais posttraumatiskā stresa sindroms, jā, ir būtisks, izteikts ārējs emocionāls stress un pārdzīvojums, taču visi šie stresi, tas, ko viņi dara – viņi pamodina guļošo slimību," skaidro Dr. Rancāns.

Šīs noslieces veido dažādi faktori – iedzimtība, personības iezīmes un īpašības, vide un citi.

Tieši personība ir galvenā barjera starp noslieci un slimību – jo "veselīgāka personības struktūra un psihes aizsargmehānismi", jo vieglāk cilvēks "tiek galā ar apkārtējās pasaules notikumiem," paskaidro eksperts. Un mūsdienu zinātnes metodes pašreiz vēl neļauj paredzēt, kad un kuram šī nosliece, saskaroties ar ārējo realitāti, kļūs par slimību.

"Mēs neviens neesam pasargāti, un tāpēc arī mūsu pašu primārajās interesēs ir mazināt šos aizspriedumus, negatīvu attieksmi, kas notiek sabiedrībā, ja mēs runājam par stigmu," pauž profesors.

Stigmas būtību viņš skaidro kā to, ka cilvēks neizprotot un nesaprotot, kas tas ir, ļoti nošķir – te esam mēs – veselie, un tur ir viņi – slimie, bet jebkurš var nonākt otrā pusē jebkurā brīdī".

Ir svarīgi pieņemt un normalizēt attieksmi, ka psihiskie traucējumi var skart katru, lai cilvēks, kuram ir aizdomas par kādu no šīm slimībām, justos mierīgi un komfortabli, vēršoties pie ārsta, līdzīgi kā tas būtu citu slimību, piemēram, plaušu karsoņa gadījumā.

Tikai maza daļa pacientu meklē palīdzību

Tomēr, neskatoties uz to, ka ar depresiju Latvijā slimo apmēram tikpat cilvēki, cik citur Eiropā, pašlaik mazāk nekā 10% no viņiem vēršas pēc palīdzības valsts apmaksātās iestādēs, noskaidrojusi Dr. Rancāna vadītā pētnieku grupa.

Daļa, iespējams, vēršas pie privāti praktizējošiem speciālistiem, piemēram, psihologiem un psihoterapeitiem, tomēr liela daļa, visticamāk, pēc palīdzības nevēršas, uzskata profesors.

Pētnieki arī noskaidrojuši, ka 2015. gadā no visiem pacientiem, kas vērsušies pie ģimenes ārsta ar jebkādām sūdzībām – klepu, iesnām, diabētu utt. – 10,2% bija depresija, kas būtu ārstējama uzreiz, savukārt 28,1% pacientu dzīves laikā ir bijusi depresija.

Pārrēķinot skaitļos, secināts, ka katru gadu pie ģimenes ārsta vēršas aptuveni 70 000 pacientu, kam ir depresija.

Eksperts norāda, ka šī statistika nav pārmetums ģimenes ārstiem un tas ir abpusējs process.

"Cilvēkiem ir jāsaprot, ka par to ir jārunā, jādalās ar savu ģimenes ārstu un jādalās, ja tu jūti ko tādu," saka profesors.

Otrs iemesls, kādēļ tik nelielam skaitam cilvēku tiek ārstēta depresija, iespējams, ir nepareizi diagnosticēta somatoforma veģetatīva disfunkcija jeb veģetatīvā distonija – katru gadu tiek ārstēti aptuveni 40 000 tās pacientu, kamēr diagnozi "depresija" ģimenes ārsti uzstāda vien 6000 pacientiem. Ja tiek uzstādītā kļūdaina diagnoze, arī ārstēšana ir nepiemērota, norāda Dr. Rancāns.

Par iespējamu depresiju var liecināt gan tas, ka sāk mainīties pašsajūta, cilvēks ilgāku laiku jūtas nomākts, gan tas, ka apkārtējie – radi, draugi, tuvinieki – pamana, ka cilvēks kļūst citādāks.

"Ir jānošķir – depresija nav slinkums un slinkums nav depresija,” norāda profesors.

Savukārt novērtēt savu stāvokli var dažu minūšu laikā portālā depresija.lv. Tieši depresijas pašnovērtējuma aptauja ir mājaslapas apmeklētākā sadaļa. Ja cilvēks to aizpilda un vēršas pie ģimenes ārsta ar iegūto rezultātu, tas ir pirmais solis.

"Tas palīdz aizdomāties. Tātad tas, kas ar tevi notiek, nav tas, kā tev būtu jājūtas. Un tad, kad tu sāc aizdomāties par to un pieņemt, ka tādi stāvokļi ir iespējami cilvēkam… Nu, ja viņam pavasaros visu laiku asaro acis un tek no deguna, tad viņam kādā brīdī vajag aizdomāties, ka tās nav iesnas, bet alerģija. Tad vajag aiziet pie ģimenes ārsta un pajautāt – vai tas, kas te notiek, vai tā vajadzētu būt?" paskaidro profesors.

Viņš arī iesaka meklēt informāciju uzticamos avotos – Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā, portālos depresija.lv, nenoversies.lv nevis, piemēram, dažādos forumos.

Ir cilvēki, kas gan apgalvo, ka ir depresīvi un visu mūžu ir tādi bijuši, gan arī ārēji tādi šķiet, tomēr šādos gadījumos jāsaprot, ka cilvēku raksturi un personības ir dažādi, bet "personība nav depresija".

"Ir optimisti, ir pesimisti. Un te arī parādās tā atšķirība – depresija nav pastāvīgs stāvoklis. Depresija ir slimība, kurai ir sākums, attīstība un beigas. Depresija arī nav stāvoklis, kas ir bezgalīgs," stāsta eksperts.

Turklāt depresija var arī pati pāriet, tomēr nav paredzams, pēc cik ilga laika tas notiks, un "diemžēl mūsdienu realitāte ir tāda, ka cilvēki var izdzīvot vairākas depresijas epizodes, pirms vēršas pēc palīdzības".

Jābūt saprotošam un iejūtīgam

Tomēr reizēm var gadīties, ka depresiju pamana nevis pats sev, bet šķiet, ka tā ir kādam draugam vai tuviniekam. Arī šādos gadījumos ir iespējams palīdzēt.

"Pirmkārt, jāattiecas ar sapratni un iejūtību. Otrkārt, jāizvērtē, jāredz kā tas ir," norāda profesors. Pēc tam vēlams iedrošināt vērsties pēc palīdzības, tomēr sākumā – pie novērtējoša speciālista.

"Nu, kaut vai izpildīt to pašnovērtēšanas testu," paskaidro Dr. Rancāns. "Saprast, ka pirmkārt, uz tām garastāvokļa izmaiņām nevajag reaģēt ar dusmām un agresiju, jo te ir viena cita mijiedarbības lieta, kas ir jāsaprot gan tuviniekiem, gan arī tiem, kurus tas skar." Proti, pirmā lieta, ko cilvēks vēlas darīt, redzot, ka tuvam cilvēkam ir slikti, ir pažēlot vai palīdzēt. Tomēr no depresijas tas neizārstēs.

Taču tam var sekot nākamais mijiedarbības aspekts – kad neizdodas palīdzēt, rodas dusmas, gan uz tuvinieku, gan, galvenokārt pašam uz sevi.

"Tā ir klasiskā krīzes reakcija," paskaidro eksperts. "Divi vārdi – apzināties un pieņemt. Tātad cilvēks iet krīzei cauri.

Apzināties – manam tuviniekam ir slikti. Redzam, viņš guļ gultā, neko nevar darīt. Ko pieņemt? Ka tas ir medicīnisks stāvoklis, pie kura ne es esmu vainīgs, ne es varu izdarīt.

Es nevaru viņu izcelt no depresijas ar saviem spēkiem. Tātad tu neesi pie tā vainīgs, un tāpēc nejusties vainīgam, atbildīgam par to, bet saprast, ko es varu darīt savu iespēju robežās."

Svarīgi arī saprast — ja uzrunāšana nepalīdz, tā nav cilvēka vaina.

"Vainošana nepalīdz.

Šis ir tas mehānisms, kas nenostrādā. Grūtāk ir vecākiem, jo viņiem pamostas tā vainas apziņa – ko es esmu darījis nepareizi, ne tā audzināju… Diemžēl cilvēki salasās visādu literatūru, publikācijas vai arī pārprot psihoterapijas būtību, it sevišķi psihodinamisko terapiju, kur viss aiziet līdz bērnībai un bērnības piedzīvojumiem, un kas tad pie visa ir vainīgs?" vaicā eksperts.

Ļoti bieži vaina tiek meklēta vecākos. Bet meklēt vainīgos vai vainot vecākus jāpārstāj, uzsver Dr. Rancāns.

"Sakiet, lūdzu, vai jūsu vecāki jums ir uzrādījuši diplomu, ka viņi ir pabeiguši kursu "kā būt labam vecākam"? [..] Jūs esat paši pabeiguši tādus kursus? Pirms jums pašam piedzims bērni, jums ir vismaz bakalaurs šajā?” norāda profesors.

"Ir jāsaprot, ka caur to mēs tikai paši sev šaujam kājā. Evolucionāri vecāki nekad apzināti nekaitē bērnam. Ir, varbūt, ļoti maz izņēmumu, [..] kuriem tas bērns ir ienācis viņu dzīvē kā traucējošs faktors. [..] Jebkuram vecākam tad, kad pie nāves gultas viņam paprasīs – nu bet kāpēc tu tā attiecies pret savu bērnu? Ko viņš teiks? – Ar vislabākajiem nodomiem."

Depresijas ārstēšanai nepieciešams komandas darbs

Tomēr tas, kas vienam šķiet labs, nereti citam tāds var nelikties. Tādēļ, meklējot vainīgos, neiegūst neviens. Turklāt tuvinieku atbalsts ir nepieciešams, lai veicinātu cilvēka atveseļošanos, darbojoties kā atbalsts un iedrošinātājs.

"Rietumu praksēs pie ārsta iet ne tikai pacients, bet arī kāds no viņa tuviniekiem," skaidro Dr. Rancāns. "Psihiskās veselības laukā ir pieci spēlētāji – slimība vai traucējums, pacients, ārsti vai profesionāļi, kas var palīdzēt, pacienta vai klienta radinieki un sabiedrība.

Vissvarīgākais ir tas, kā tiks veidotas koalīcijas. Ideālajā variantā, lai slimība paliek kā viens, un tie pārējie četri ir koalīcija. Tā nav realitāte. Tas, ko mēs mēģinām – pacients, profesionāļi (ārsti, psihiatri, psihoterapeiti, psihologi), ka šie veido savienību. Ideāli vēl ir ģimeni iesaistīt. Tātad tie jau ir trīs.

Nu, sabiedrībā mēs visi pašlaik kopīgiem spēkiem cenšamies cīnīties ar stigmu. Labākais, Latvijas apstākļiem reālistiskākais, būtu, lai sabiedrība vismaz netraucē.

Ar savu attieksmi, lai būtu draudzīgi, neitrāli. O.K., jums ir depresija, nu tad ejiet ārstēties, mēs par jums neņirgāsimies, mēs neuzskatīsim jūs par sliņķiem, otrās šķiras cilvēkiem, nepilnvērtīgiem utt. Vismaz lai tas neskan no profesionāliem medijiem, no izglītotu cilvēku mutēm, bet diemžēl…"

Depresiju var ārstēt gan ar zālēm, gan ar psihoterapiju. Ideālais variants ir abu metožu kombinācija, kur attiecība mainās atkarībā no depresijas smaguma, pauž profesors.Jo smagāka depresija, jo lielāka nozīme medikamentiem. Jo depresija ir vieglāka, jo būtiskāks akcents ir psihoterapija.

Speciālisti ilgstoši ir cīnījušies par to, lai psihoterapija būtu daļa no psihiatriskās palīdzības, tomēr līdz galam tas nav sadzirdēts. Šobrīd ārsti ir izcīnījuši, ka ir atsevišķas vietas Rīgā – tie ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas ambulatorie centri Ļermontova ielā un Pārdaugavā – kur jau ir psihoterapeitiskā palīdzība iekļauta.

Šajās vietās ir multidisciplinārā komanda, kas darbojas, un ir psihoterapeitisās palīdzības veidi, ko apmaksā valsts. Problēma ir tāda, ka ir maz psihologu, vēl mazāk psihoterapeitu ir gatavi strādāt par ārsta valsts stundas likmi, kamēr privātpraksēs var nopelnīt pat desmit reizes vairāk.

Neskatoties uz to, ka psihoterapeita vai psihologa palīdzība ne visiem var būt pieejama vai tā var būt pārāk dārga, eksperts norāda, ka labāk ārstēties vismaz ar zālēm, nekā neārstēties nemaz.

Tās var izrakstīt gan psihiatrs, gan ģimenes ārsts, turklāt psihiatru uzskats ir, ka "vieglām depresijām ģimenes ārsts var tikt galā". Lai to panāktu, psihiskās veselības speciālisti ir izglītojuši ģimenes ārstus.

Depresijas ārstēšana ir pieejama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ikviens var vērsties pie ģimenes ārsta, un, otrkārt, antidepresantu kurss ir salīdzinoši lēts – zem 10 eiro mēnesī. Turklāt daļu medikamentu ģimenes ārsts var izrakstīt ar 75% atlaidi.

Jāsaprot arī tas, ka "nav vieglu un smagu antidepresantu. Ir medikamenti, kas ir antidepresanti, kuriem ir pierādīta efektivitāte, to ir daudz, tie atšķiras ar niansēm. Tādēļ svarīgākais var būt nevis tas, kā ārstē, bet tas, ka to vispār dara.

"Pirmkārt, ir jāsaprot viens – depresija ir jāārstē, un ja nav pieejams neviens psihoterapeits, medikamenti ir labāk nekā neārstēt. Otrkārt, depresijai ir ļoti svarīga pareiza diagnoze, kad ir pareiza diagnoze, tai seko ārstēšana," paskaidro profesors.

Pēc diagnozes uzstādīšanas, ģimenes ārstam būtu jāspēj pacients izārstēt divu mēnešu laikā. Ja tas neizdodas, jāmaina vai jākombinē medikamenti, kas jau būs psihiatra kompetence. Šādā gadījumā ārstēšana turpinās, iesaistot psihiskās veselības speciālistu.

Dr. Rancāns arī  norāda, ka šāda prakse, ka psihiatri ir visiem pieejami speciālisti, citviet nav ierasta.

"Mēs esam tik nabagi, ka mēs varam atļauties speciālistus. Psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists. Nekur rietumos tā nenotiek, tāpēc, ka viņi ir ļoti dārgi. Anglijā, lai tiktu pie psihiatra ir trīs mēnešus rindā jāgaida, un arī tad, ja tu gribi iet pie psihiatra, tad psihiatra māsa ar tevi stundu runās, iztirpinās tevi no labās, no kreisās puses, vai tas stāvoklis ir pietiekami smags, lai tu traucētu psihiatru. Ja nē, ej pie ģimenes ārsta. Tādi ir rietumu modeļi.

Mums, savukārt, tādēļ, ka mūsu algas ir tādas, tādēļ, ka mēs esam nabagi, mēs varam atļauties speciālistus. Daudzās citās medicīnas nozarēs arī tāpat. Līdz ar to mūsu potenciālajiem pacientiem ir reta izdevība Rīgas pilsētā, ja jūs zvanīsiet un teiksiet "man pie psihiatra", es domāju, ka divās nedēļās jūs dabūsiet pierakstu. Varbūt vēl ātrāk. Rajonos ir nedaudz garākas rindas. Tā ir realitāte. Svarīgākais tātad ir tikai atnākt pēc palīdzības," stāsta profesors.

Zināt, atpazīt un vērsties pēc palīdzības

Psihisko traucējumu gadījumos prevenciju īsti nevar nodrošināt, jo nav zināms ierosinātājs. Citām slimībām tā var būt, piemēram, baktērija vai vīruss, pret ko var vakcinēties, taču ar psihiskām slimībām ir citādi. Galvenā lieta, ko var darīt, ir izglītošana – zināt, atpazīt un laicīgi vērsties pēc palīdzības.

"Globāli visām psihiskajām saslimšanām un vispār dzīvē, jo harmoniskāka, attīstītāka personība, jo spēcīgāka sevis apzināšanās, jo veselīgāki psihiskie aizsargāšanās mehānismi, jo mazāk ar tevi kaut kas tāds var notikt, bet tas ir tāds vispārīgs," stāsta profesors.

Tomēr ir iespējama sekundārā profilakse – ja cilvēks ir bijis saslimis, ir ārstējies, viņš turpina rūpēties par savu veselību. To var darīt, saprotot un apzinoties slimību, nenoliegt, ka tā ir. Traucēklis sekundārajai profilaksei ir stigma, kas var traucēt arī pašam slimniekam pieņem savu slimību.

Dr. Rancāns to salīdzina ar cukura diabētu – tā slimnieks lieto zāles, seko līdzi savam veselības stāvoklim un cukura līmenim, ja nepieciešams lieto insulīnu, bet nenoliedz, ka viņiem ir slimība.

"Tā arī vajadzētu attiekties pret depresiju. Un teikšu godīgi, ja salīdzina cukura diabētu ar depresiju, depresija ir vieglāka. Jo depresijas gadījumā tā nepaņem no tava organisma, kā paņem cukura diabēts, tev ļoti jāseko – fiziskā slodze, emocionālā slodze, ēdiens, insulīna līmenis, un, ja tas netiek ļoti labi stabilizēts, tad lēnām cukura diabēts var bojāt orgānus. Cukura diabētam daudzu, daudzu gadu garumā ir ļoti jāseko līdzi, lai neciestu fiziskais ķermenis. Depresijas gadījumā tā nenotiek.

Depresija nesagrauž smadzenes, nesabeidz, nekas mums nepārstāj strādāt tā," stāsta profesors, piebilstot, ka arī depresija ir ļoti nopietns stāvoklis emocionālā ziņā. Turklāt arī depresijas sekas var būt letālas.

"Tie cilvēki, kas no dzīves aiziet pašnāvībā, 60-70% gadījumos brīdī, kad viņi izdara to pēdējo soli, ir depresīvā stāvokli. Īsti nevis viņi, viņu personība pieņem to lēmumu, bet depresija pieņem to lēmumu, to pēdējo pili pilnā glāzē," pauž Dr. Rancāns.

Tāpēc ir svarīgi vērsties pēc palīdzības pēc iespējas ātrāk. Reizēm cilvēki paši jau pamana pirmo depresijas epizodi, reizēm to pamanīt palīdz tuvinieki.

"Ja to ārstē, cilvēku dabū no depresīvā stāvokļa ārā, tas ir viens, bet ir ļoti svarīgi, lai viņš caur to iemācās, apzinās un sāk atpazīt savu depresiju, zināt agrīni depresijas pirmās izpausmes, simptomus, jo depresija neiestājas šitā [uzsit knipi]," skaidro eksperts.

Tāpat jāatceras, ka diagnozes uzstādīšanai simptomiem jābūt vismaz nedēļas. Jo ātrāk tie tiek pamanīti, jo lielāka iespēja, ka ar grūtībām izdosies tikt galā. Diemžēl dzīvē tā ne vienmēr notiek.