"Es dzīvoju, lai izstāstītu." Aušvicā izdzīvojušie stāsta par nacistu nāves nometnes šausmām (39)

Abrahama Haršaloma viesistabā uz plaukta sudraba rāmītī stāv ādas strēmele ar ietetovētiem skaitļiem 99288 - tas bija viņa ieslodzījuma numurs, kad 1943. gadā viņš nonāca Aušvicā.

Koncentrācijas nometnes ieslodzītos atbrīvoja 1945. gada 27. janvārī - atbrīvošanas 75. gadadienā Haršaloms ziņu aģentūrai "Reuters" atklāj, kāpēc viņš to ir glabājis visus šos gadus: "Tā ir vēsture. Tas ir pierādījums, ko varu parādīt nākamajām paaudzēm. Aušvicā mūsu vārdus neviens nezināja. SS virsnieki skatījās uz mums ne kā uz cilvēkiem, bet numuriem."

Abrahams ir viens no aptuveni 200 tūkstošiem izdzīvojušajiem holokausta upuriem, kuri pašlaik dzīvo Izraēlā.

Ar katru nākamo gadu cilvēku skaits, kuri varētu sniegt tiešas liecības par nacistu izdarītajām zvērībām Otrā pasaules kara laikā, sarūk.

Haršaloms, kurš dzimis nelielā Polijas pilsētā, Aušvicā ieradās, kad viņam bija 17 gadu. Atbraucot, vācu virsnieki atzina viņu par spējīgu strādāt un tas izglāba viņam dzīvību - tos, kurus uzskatīja par darbnespējīgiem, uzreiz nosūtīja uz gāzes kamerām. Starp tiem bija arī viņa vecāki un brālis.

Pēc kara Abrahama tetovējums radīja daudz jautājumus, cilvēki nezināja, ko tas nozīmē: "Man liekas, pirmos 20 gadus pēc kara holokaustu pārdzīvojušie par savu pieredzi vispār nerunāja.

Es neko neteicu, jo cilvēki vienkārši man neticēja."

Viņš savu tetovējumu noņēma 1949. gadā pēc pārcelšanās uz izveidoto Izraēlas valsti, kur viņš nodibināja ģimeni un sāka uzņēmēja karjeru.

"Otrais pasaules karš vairs nav notikums, ko pārrunā ģimenēs un katrs dalās ar savu stāstu - daudziem tas kļuvis par notikumu, par ko uzzina vēstures grāmatās," stāsta Aušvicas memoriāla preses sekretārs Pāvels Savickis. "Lielākais izaicinājums, vadot šeit ekskursijas, ir izstāstīt stāstu par koncentrācijas nometnēm tā, lai tā nebūtu tāla pagātne, bet gan aktualitāte mūsdienās un lieta, par ko domāt nākotnē."

Artemija Merona no mazas ebreju kopienas Grieķijā bija 15 gadus veca, kad viņu ar māti un deviņus gadus veco brāli aizveda uz Aušvicu.

Artemija atceras, ka viņiem lika sakāpt ļoti šauros kravas vagonos, kuri bija stāvgrūdām pilni. Vagonā bija divi spaiņi - viens ar dzeramo ūdeni, otrs pildīja tualetes funkciju. Ceļa laikā daudzi gāja bojā - viņu ķermeņus sakrāva atsevišķā vagonā.

Pēc ierašanās Aušvicā visi tika sadalīti - vienā pusē lika stāvēt jauniem vīriešiem, otrā pusē - sievietēm. Vidū bija vecāka gadagājuma cilvēki un mātes ar bērniem, kuriem lika kāpt militārajos transportlīdzekļos.

"Mēs gribējām palikt kopā. Cieši viens pie otra turējāmies. Todien stipri sniga, tāpēc māte man iedeva savu melno ādas kažoku. Ar to es laikam izskatījos vecāka, nekā biju, tāpēc, kad devāmies uz transportu, SS apsargs mani atrāva no ģimenes un ielika barā pie sievietēm," atceras Merone.

"Māte un brālis iekāpa mašīnā, tas tika aizslēgts un viņi aizbrauca.

Man pat nebija laika atvadīties," stāsta Artemija ar asarām acīs.

"Cerēju, ka redzēsim viens otru vēlāk vakara, taču tā bija naiva cerība. Viņi laikam tika aizvesti un gāzes kamerām vai krematoriju. Es neko nezināju. Vēlāk padzirdēju baumas un pēc tam jau sapratu patiesību - kad tālumā redzēju biezos dūmus."

Vera Grosmena Krīgela un viņas dvīņu māsa sešu gadu vecumā Aušvicā tika pakļautas ārsta Josefa Mengeles pseidomedicīniskajiem eksperimentiem, kurš ieslodzītos bērnus izmantoja kā pētījumu objektus.

Vera un viņas māsa bija bija vienas no retajiem bērniem, kuri izdzīvoja. Viņa atceras, ka tikusi turēta kaila būrī, viņai veiktas sāpīgas injekcijas tieši mugurkaulā un ārsts viņu sita, ka redzēja viņu raudam.

Vera atklāj, ka viņu sāpina pēdējos gados valdošais antisemītisms un viņa uztraucas, ka vēsture varētu atkārtoties: "Tas var notikt jebkur, no pagātnes neviens nevēlas mācīties. Bet kāpēc es tur cīnījos par dzīvību? Lai tagad klusētu? Nē, mans mērķis ir visiem atklāt, kas tur notika.

Es dzīvoju, lai izstāstītu."

Aušvicā bojā gāja vairāk nekā miljons cilvēku, gandrīz visi no tiem bija ebreji.