Dienasgrāmata ⟩ Tuksneša oāzes Mauritānijā un māju sajūta Marokā. Virsnīši Āfrikā (3)

TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte un viņas ģimene - Kristīnes vīrs, populāra recepšu bloga veidotājs Kaspars Virsnītis, kā arī pāra atvases Amēlija un Kaspars šī gada 18. novembrī ir devušies desmit gadus lolotā piedzīvojumā - divus mēnešus ilgā ceļojumā pa Āfriku ar pašu rokām uzbūvētā kemperī.

Seko līdzi Virsnīšu piedzīvojumiem portālā "Apollo"!

Piekto daļu vari lasīt ŠEIT.

6. daļa

Vārds "skarba" Mauritānijai piestāv visvairāk, protams, prātā nāk daudzi citi, taču skarbums ir pāri visam.

Cilvēki smaida maz vai nemaz, tu neesi īpaši te gaidīts, ja tomēr kāds priecājas par tavu ierašanos, tad tāpēc, ka strādā ar tūrismu saistītā sfērā vai ļoti cer, ka tu būsi tas īstais pircējs, kas iegādāsies to, kas viņam pārdodams.

Protams, vēl gadās kāds, kurš tik ļoti vēlas tev pateikt, ka nu tu esi ieradīes īstajā Āfrikā, jo Maroka nepavisam neskaitās, tā ir arābu pasaule un nav nekādā mērā saistīta ar Āfriku, viņi nav īstie, viņi ne tā tic Allaham, jo Allaham tā pa īstam tic tikai Mauritānijā, kā nekā valsts oficiālais nosaukums ir Mauritānijas Islāma Republika, nu un mēs vienkārši esam baltie jeb kristieši, kaut arī ar reliģiju mums nav nekāda sakara, tas nevienu neinteresē.

Ja pirmajā mūsu caurskrējienā Mauritānijai mēs noķērām vieglu priekšstatu par to, kas ir šī zeme, tad, atgriežoties, viss iezīmējas daudz skaidrāk un neticamā kārtā Mauritānija sāk atvērties, rādot pavisam citu savas sejas pusi. Iespējams, tā uzreiz vēlējās mums parādīt to, kas tai padomā, taču tas ir iespējams tikai tad, ja mēs paši esam gatavi uztvert visu bez bailēm un atvērtu prātu.

Mauritānija ir viens liels tuksnesis, Sahāra plešas katrā tās centimetrā un mainās, dodoties dziļāk. No baltiem smilšu klajumiem, kuriem vējš lido pāri, visu pārvēršot viegli necaurredzamā putekļu mākonī, līdz zelta smilšu kupenām, kuras lēnām pieslienas kalnu grēdām līdz skatam paveras, kas neticams - zaļojošas oāzes ar dateļpalmām, apmetnēm, ceļiniekiem un pasaulē skaistākajiem saullēktiem.

Atgriežoties Mauritānijā, mēs tās galvaspilsētā atkal satikām Omāru - puisi, kurš mums palīdzēja pieredzēt pirmo robežas šķērsošanu un piedalījās TV raidījuma "Virsnīši Āfrikā" tapšanā, bez viņa šis stāsts nebūtu bijis reāls, jo, ej un pierunā mauritāni kameras priekšā pastāstīt, kā viņš te dzīvo, kur nu vēl cerēt tikt īstā mauritāņu mājā un piedzīvot viņu sadzīvi.

Omārs, lai gan tikai 25 gadus vecs, ir ļoti interesants cilvēks, daudz pieredzējis un saticis neskaitāmus ceļotājus, tik ļoti varējām just, ka tas, kā viņš tver pasauli, ir diametrāli pretēji tam, kā to redz lielākā daļa Mauritānijas iedzīvotāju.

Kopā ar Omāru nolemjam doties dziļāk tuksnesī, pirms tam apciemojot viņa draudzeni Sāru - meiteni no Šveices, kas Nuakšotē dzīvo jau trīs gadus labākajās vietējo tradīcijās - viņa tērpjas kā vietējā, viņas māja izskatās kā vietējo, viņa tik pat ļoti neiespringst par atkritumu kalniem deguna priekšā kā vietējie.

Mēs vēl ilgi pēc šīs tikšanās domājam un sarunājamies par to - kāpēc meitenei no Šveices, no ļoti turīgas ģimenes, ir šāda dzīvesvietas izvēle, ja tu vari dzīvot pasaulē jebkur, kāpēc tu izvēlies dzīvot Mauritānijā?

Kaut kur sarunās, protams, pavīdēja tas, cik ļoti viņa vēlas būt prom no Šveices patērēšanas kultūras, no draugiem, kas patiesībā nemaz nav draugi, un cik labi viņa te jūtas, jo te tev nav jāiespringst ielīst kastītē, kas mazāka par tevi pašu.

Pirmie kilometri ārpus Nuakšotes Atāras virzienā paiet lēnāk nekā domājām, jo vējš, tas ir nepaturams, tas mūsu mājas ātrumu palēnina krietni un palielina degvielas patēriņu, tas visu apkārt vērš daudz drūmākās krāsās un vienīgais, par ko tu vari padomāt - kā cilvēki šeit izdzīvo?

Omārs stāsta, ka tā cilvēki ir pieraduši - būt tuksnesī, nomadiem pietiek ar kamieļa pienu, sauju kuskusa vai rīsu un svarīgākais ir ūdens, kuru te ciemiem piegādā ar cisternām, piepildot milzu pūšļus, kuros to uzglabāt svaigu. Arī tie, kuri brauc garām atvedot visu, kas pietrūkst, taču nepietrūkst daudz, jo prasības pret dzīvi nav lielas.

Tumsiņā mēs ierodamies Teržitas oāzē, kura nākamajā rītā burtiski uzplaukst - pakāpjoties kalnā, tu redzi kā vējā šūpojas dateļpalmas un aizplūst tālumā kā milzīga, zaļa upe.

Tu sēdi un vēro dabas skatus, un saproti, ka ne velna nezini par to, kāda ir Mauritānija.

Tev tā var šķist dzīvošanai absolūti nesaprotama, kamēr vismaz četri miljoni cilvēku to sauc par mājām un mīl līdz katram mazākajam smilšu graudiņam, lielākā daļa no viņiem tā arī nekad neuzzinās, kā izskatās pasaules otra mala, jo visu savu dzīvi pavadīs šeit.

Lai arī mums bija skaisti un lieli plāni doties pilsētas Šuma virzienā un tad gar dzelzs rūdas vilciena sliedēm virzīties Mauritānijas/Marokas robežpunkta virzienā netālu no okeāna, mazā Kaspara veselības stāvoklis ieviesa savas korekcijas.

Puika burtiski dega ugunīs un, mērot šo ceļu ar bērnu, kuram ir tik augsta temperatūra, ir neprātīgākais, ko mēs būtu varējuši izdarīt. Tāpēc steigšus devāmies uz 30 kilometrus attālo Atāru, lai uzmeklētu ārstu.

Ja esat kaut reizi skatījušies filmas par II Pasaules karu, varat nojaust, kā izskatījās Atāras slimnīcā, tās smarža atgādināja padomju bērnību un telpu iekārtojums Indijā pieredzēto slimnīcu iekārtojumu.

Omārs veikli sazvanīja savu draugu, kurš jau padsmit gadus Atārā strādā par gidu un ved ceļotājus tuksneša piedzīvojumos, jo savukārt Omāra drauga draugs ir ārsts slimnīcā, kurš mūs pieņēma tiklīdz bijām ieradušies, veica analīzes un viss lielais uztraukums par to, ka šī varētu būt malārija, norimās.

Malārija ir tas, par ko šajā pasaules malā raizējas ļoti, jo tai ir ļoti daudz paveidu un tā joprojām var radīt pavisam bēdīgas sekas. Taču tas, ko mums stāstīja Āfrikā sastaptie ārsti ir pretrunā ar to, ko saka mūsējie - malārijas tabletes tur neiesaka lietot, jo tās novājinot imunitāti un tām ir vērojamas blaknes. Par laimi, analīžu rezultāti uzrādīja tikai nelielu infekciju, ar kuru tikām galā pāris dienās.

Atgriezušies Nuakšotē, mēs atvadījāmies no Omāra, dienas laikā nokļuvām līdz robežpunktam un jau nākamajā rītā steidzāmies tikt Marokā.

Pēc pāris mēnešiem, kas pavadīti ceļā, nu šis pats robežpunkts, kas pirmajā reizē lika acīm ieplesties, vairs nešķita nekas tāds - viss redzēts, viss piedzīvots, procedūra skaidra un vienkārši saprotama, turklāt mūsu franču valodas zināšanas krietni uzlabojušās, jau saprotam, ko no mums vēlas un spējam par visu vienoties.

Arī No Man’s Land nu jau ir tikai fakts, kurš jāpieņem - ne baiļu, ne satraukumu, tikai sajūtas joprojām kā kino, jo skati ir kā pēc atomkara.

Pāris stundas un esam atgriezušies Marokā - te jau piekto reizi un pārņem burtiski māju sajūta, tāds vieglums, arī auto ripo veiklāk, lai gan tā pati Sahāra un tomēr cita.

TV piedzīvojumu šovu "Virsnīši Āfrikā" skatieties jau drīzumā 360TV un lietotnē Shortcut.lv, pastāstīsim, ko piedzīvojām Marokā, Mauritānijā un Senegālā!

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 6. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 5. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 4. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 3. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 2. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 1. daļa