Māris Liopa: Sabrucis mežs ir kā grausts koptā pilsētā (3)

Alvis Hermanis izrādē “Vēstures izpētes komisija”, skarbā sarkasmā vērtējis aizgājušo laiku un zudušās varas asiņainā mehānisma mantojumu, kā pamatā ir vienkārša doma: “Darīts daudz, lai aizmirstu un – galvenais – citi nesaprastu!”

Māra Zālīte uzvarai pār Bermontu (ne tikai) 2019. gadā veltītajā darbā "Kā ābeļdārzs ir brīvība" asi norāda svešu varu un domu ietekmi, saliekot divus vārdus: “Tūkstoši – trūkstoši!”

Latvijas mežus pārprastu mērķu vārdā nomainīt ar lazdājiem un ievainēm nebūtu prātīgi nedz mežsaimniekam, nedz lauku novada iedzīvotājam, nedz no tālienes vai tuvienes ieradušamies atpūtniekam. Mežsaimniecības tradīcijas Latvijā ir veidojušās soli pa solim, gadu pa gadam, jo savulaik mežs nebija vietējā saimnieka, bet muižnieka īpašums.

Šogad 4. maijā apritēs tieši 30 gadi, kopš daudzi dārzā, uz ielas, parkā, mājā vai mežā klausījās Latvijas Radio un skaitīja. Trīsdesmit gados ir noticis daudz un viens no galvenajiem notikumiem – atkal sākam saimniekot savā zemē, reiz zaudētā dzimtas īpašumā. Mācāmies saimniekot paši sev, nevis mistiskai ilūzijai par ideālu sabiedrību, ko pirms gadiem 50 piesauca vietā un nevietā.

Gadījies, ka 30 gadus vēlāk ir apmests slaids loks, un vietējam zemes un meža īpašniekam no dažādām pusēm, dažādu interešu ietekmē tuvojas briesmas. Un, kā tas parasti gadās, briesmas ir vietēja rakstura. No tālienes nav ieradies sūtnis dūkanā zirgā ar vēsti no valdnieka… Nebūt, nē! Meža īpašniekam un saimniekam vietējā valodā tiek norādīts, ka “kaut kur tālu, kāds, kas mežu redz pa vilciena logu vai ekrānā, vai fotoalbumā, ir secinājis, ka visam jānotiek citādi.” Šis “kāds” varbūt dzīvo valstī ar 11%, varbūt – 19% meža, vai par mežu uzskata blīvu krūmāju. Vai “kāds” saprot Latvijas meža īpašnieku? Nebūt, nē! Un nemēģina!

Nedz Latvju dainās, nedz klasikā, nedz mežsaimniecības mācībā, nedz mežzinātnē neatradīsim norādes vai atsauces uz prieku, ka mežs iet postā, sabrūk vai sapūst! Mežs ir bijis un būs tā saimnieka prieka, atpūtas un iztikas avots. Mežam nobriestot, pienāk laiks to izmantot, lai dotu vietu jaunai, nākotnē tikpat kvalitatīvai audzei. Būs daudzi meža saimnieki, kas teiks: “Šis ir manam mazdēlam, kad dosies augstskolā. Šis – mazbērnu mazbērniem.” Mežu stāda nākamajām paaudzēm un tā gadu gadiem ir bijis arī pie mums!

Kopts mežs, pie kā Latvijas iedzīvotājs ir pieradis un kurā mēdz gan pastaigāties, gan sēņot, ir skaists! Sabrucis mežs atgādina graustu koptā pilsētā! To vislabāk saprot meža īpašnieks, kas pārprastu vēlmju dēļ, jau ir spiests noraudzīties, kā viņa senču stādītais mežs sabrūk. Tas nav tas, par ko, dzimtas īpašumā to atgūstot, savulaik domāja īpašnieku pēcteči! Lai tā nenotiktu, par to jādomā mums visiem!

Vēlreiz citējot Māru Zālīti: aizstāvot svešas idejas un mēģinot neprofesionāli iejaukties mežsaimniecības gaitā un ritumā, “tūkstoši var atkal kļūt trūkstoši”. Mākslīgas, pārspīlētas un vietējiem ritumiem un tikumiem neatbilstošas prasības neparedz vietu cilvēkam, vai to aizmirst, tā vietā liekot un radot brikšņus un nesakoptību.

21. gadsimtā nav grūti atrast cilvēku, kas paaudžu paaudzēs saimniekotu mežā. Latvijā ir ap 130 000 (atkal vārds “tūkstoši”, kas mums ir un ir mūsējie!)! Apciemojiet viņus, aizbrauciet uz kādu no Latvijas stādaudzētavām un, piestājot ceļmalā, aplūkojiet priežu jaunaudzi. Jums patīk? Aprunājieties ar tiem, kas mežā strādā, ja ko nezināt vai nesaprotat!

Latvijā dažādi lieto vārdu “elite”. Bet ir cilvēki, ko redzam uz skatuves, dzirdam radio, vai viņu darbu vērtējam, rokās turot grāmatu vai aplūkojot gleznu. Viņi ir savā vietā, dara un rada, un mežsaimniekam ir iespēja baudīt viņu radīto: priecāties, skumt, līdz just un analizēt, varbūt arī nepiekrist. Nav dzirdēts, ka meža īpašnieks mestos uz skatuvi, norādot, ka izrāde jāspēlē “šādi”, vai publiski norādījis, ka “tā neviens nedzejo, nedzied vai neglezno”!

Mēs paļaujamies uz Latvijas mākslas profesionāļiem un uzskatām, ka paļāvībai uz profesionālu darbu un profesionālām zināšanām jābūt abpusējai.