"Labāk parunājies ar mani, nevis dod naudu." Dzīve uz ielas un pat kanalizācijā. Lielbritānijas bezpajumtnieku stāsti (3)

Vissliktāk man bija, kad dzīvoju kanalizācijā. Mani nomāca pazemojuma sajūta, kad cilvēki skatās uz tevi no augšas un domā, ka tu nekam neesi derīgs. 

Es vienkārši nolēmu doties dzīvot kanalizācijā," paudis Dērks. 

Viņš kanalizācijā uzmeistarojis "kaut ko līdzīgu gultai". "Pirmajā naktī bija ļoti auksti, izmirku, apkārt skraidīja žurkas. Tas bija šausmīgi - aukstums un mitrums, bet es izdzīvoju," atklāja vīrietis. 

Holdings pelna naudu, skaļi lasot dzejoļus, tāpat vīrietis darbojas arī kā brīvprātīgais organizācijā "Palīdzība Saseksas bezpajumtniekiem". 

"Cenšos palīdzēt citiem un neripot vēl zemāk. Tagad esmu labākās domās par mūsu sabiedrību," viņš paudis. 

"Ne mēs esam narkomāni un alkoholiķi"

Lielākā daļa Lielbritānijas bezpajumtnieku esot vīrieši, bet pēdējā aptaujā izrādījies, ka 14% no aptaujātajiem ir sievietes. 

30 gadus vecā Samanta Bērda Birmingemas ielās dzīvo jau divus gadus. 

"Mani pameta bērnunamā, kad man bija gads. Pēc tam no vienas audžuģimenes nonācu citā. Un tā tas turpinājās," stāsta sieviete. 

"Es atgriezos Birmingemā un sākumā dzīvoju namā ar citiem cilvēkiem, taču man sākās psiholoģiskas problēmas, mani nosūtīja ārstēties psihiatriskajā slimnīcā. 

Tā kā es nesaņēmu pabalstu dzīvokļa īres maksai, kamēr biju slimnīcā, dzīvokļa saimnieks nolēma, ka man pēc 28 dienām jāizvācas. Es centos viņam paskaidrot, ka biju slimnīcā, rādīju dokumentus, bet viņam bija vienalga," atceras sieviete. 

Samanta stāsta, ka dzīvot uz ielas ir bīstami, apkārtējie bieži vien sievieti uzlūkojot "no augšas". 

"Mans paziņa gulēja uz ietves, kāds viņam iespēra pa seju. 

Es noteikti vēlētos, lai cilvēki pienāktu klāt un pavaicātu, kā esam nonākuši uz ielas, bet netiesātu mūs ar vārdiem - paskatieties, viņa ir narkomāne, viņa ir alkoholiķe. Ne visi mēs esam tādi," atklāj bezpajumtniece. 

"Visu dienu sēžu zem tilta"

Entonijs dzīvo Anglijas pilsētā Linkolnā un uz ielas nonācis jau otro reizi šogad.

"Tas viss ir narkotiku un cietuma dēļ. Iznācu no cietuma pirms piecām nedēļām," atklāj vīrietis. 

Entonijs nakšņo kāda lielveikala vārtrūmē kopā ar citiem bezpajumtniekiem. 

"Es pieskatu Dazu un Džeku. Man patīk būt kopā ar citiem, palīdzēt. Veikala darbinieki modina mūs pulksten 7, pēc tam es savācu savas mantas, dodos brokastot, iegūstu metamfetamīnu un pēc tam visu dienu sēžu zem tilta," medijam stāsta Entonijs. 

"Uz ielas esmu tik sen, ka pat vairs negribas, lai mani apcietina. Tas, protams, ir skumji, bet es labāk esmu ielas, ne cietumā."

Vīrietis atklāj, ka vēlētos, lai garāmgājēji vienkārši sveicinātos ar bezpajumtniekiem. 

"Nevajag uz bezpajumtniekiem šķībi skatīties vai apiet, metot lielu līkumu. Tas var notikt ar katru. Pagātnē man arī bija viss," stāsta Entonijs. 

"Vēlos savu dzīvesvietu"

Deividam ir 28 gadi. Viņš stāsta, ka par bezpajumtnieku kļuvis 15 gadu vecumā, kad māte viņu padzinusi no mājām. Viņš uzskata, ka Birmingemā garāmgājēji viņu ignorē. 

"Ja jūs pienāktu ar mani pāris minūtes aprunāties, tas būtu daudz labāk, nekā dot man 20 sterliņu mārciņas. 

Viss būs labi, esmu pārliecināts. Varbūt jau nākamgad man būs sava dzīvesvieta, nu, vai vismaz normāls darbs," atklāj vīrietis. 

Deivids stāsta, ka viņam nav bail dzīvot uz ielas. 

"Birmingemā esmu jau sen, daudzus zinu. Ja nu būs kādas nepatikšanas, es zinu, ka man tikai jādodas uz pilsētas centru, kur man kāds palīdzēs," stāsta bezpajumtnieks.