"Visapkārt bija vien akmeņi un okeāns." Sievietes cīņa par izdzīvošanu septiņu dienu garumā, nokrītot no klints (5)

Diena vēl nebija beigusies, kad viņa pamodās un saprata, kas ir noticis.

"Piecēlos kājās un jutu stipras sāpēs plecos, gurnos, mugurā un kājās. Visur, kur skatījos, bija vien akmeņi, okeāns un stāva klints. Redzēju, ka manai mašīnai pēc kritiena ir norauts jumts, man kājās vairs nebija kurpju. Mēģināju iekļūt atpakaļ mašīnā, lai paņemtu dzeramo ūdeni, taču tas nebija iespējams. Turpmākās dienas atceros miglaini," raksta Hernandeza.

Andžela staigāja pa pludmali, meklējot cilvēkus un rāpās uz akmeņiem, lai izvairītos no asajām smiltīm. Viņa atrada vietu klintīs, kur varēja uzrāpties un mēģināt pievērst garām braucošo mašīnu uzmanību: "Gāju turp katru dienu un paliku līdz brīdim, kad saules stari kļuva neizturami karsti."

"Domāju - kaut es varētu pakliegt tikt skaļi, lai kāda no garām braucošajām mašīnām mani sadzirdētu!

Tas būtu viss, kas nepieciešams, lai es atkal varētu atgriezties pie ģimenes," raksta Andžela.

Hernandeza sāka just, ka dehidrējas, aptuveni trīs dienas pēc avārijas. Viņa raksta, ka tajā brīdī bikses jau bijušas saplēstas un zeķes - caurumainas. 

"Es devos atpakaļ uz mašīnu un atradu kaut kādu šļūteni - izmantoju to, lai iegūtu dzeramo ūdeni, kas pilēja lejup pa klintīm no kāda avotiņa," raksta sieviete.

Andžela stāsta, ka šīs darbības kļuva par viņas rituālu: "Staigāju turp un atpakaļ pa pludmali, meklēju jaunas vietas, pa kurām uzrāpties augstāk, kliedzu, cik vien man bija spēka, un dzēru ūdeni, kas tecēja no klints. Katru nakti iekārtojos augstākajā vietā, kur varēju uzrāpties un aizmigu, pirms sākās paisums. Katru rītu modos izmirkusi un skatījos, kā aust saule."

Katra diena bijusi tikpat smaga kā iepriekšējā, taču tās vismaz kļuvušas paredzamas: "Dziesmas, ko nebiju dzirdējusi gadiem ilgi, sāka skanēt manā galvā, es domāju par dažādiem ēdieniem, ko ēdīšu, kad tikšu mājās un iztēlojos, kā izskatīsies cilvēki, kas mani atradīs."

Andžela arī atceras rītu pirms izglābšanās: "Es naktī pamodos, jo sāpēja plecs.

Debesis bija ļoti skaidras, gulēju un vēroju Lielos greizos ratus.

No rīta sāku gājienu uz savām ierastajām vietām, taču jutos savādi un nogūlos starp dažiem lieliem akmeņiem. Pēc kāda laika piecēlos sēdus un redzēju sievieti, kura pastaigājas pa krasta malu."

Andžela norāda - viņai licies, ka tas ir sapnis, jo ko līdzīgu bija redzējusi miegā: "Es piecēlos kājās, sāku saukt pēc palīdzības un skriet viņas virzienā. Tur bija arī vīrietis - kad tuvojos, liekas, viņi nespēja noticēt savām acīm."

Monterijas apgabala šerifs Stīvs Bernals pēc tam portālam CNN atklājis, ka pāris bijuši sērfotāji, kuri todien devušies pastaigā gar krastu. Bernals arī norādīja, ka bija uzsākta Hernandezas meklēšana, taču pārmeklējamā teritorija bijusi ļoti plaša un laikapstākļi ierobežojuši glābējus. Vieta, kur Andžela avarēja, nav bijuši plaši apmeklēta un pastaiga pa krastu esot apgrūtinoša pat pieredzējušiem kāpējiem.

Hernandeza tika nogādāta slimnīcā, satika savu ģimeni un sociālā tīkla ierakstā atklāj, ka "man ir viss, ko es vienmēr esmu vēlējusies".

Nonākot slimnīcā, atklātas avārijas sekas - ārsti Andželai diagnosticējuši asins izplūdumu smadzenēs, četru ribu lūzumu, atslēgas kaula lūzumu, plaušu bojājumus, asins izplūdumus abās acīs un saules apdegumus uz sejas, kājām un rokām.

"Sēžu slimnīcā un māsa mani smīdina, līdz sāk sāpēt lauztie kauli.

Esmu sastapusi tik daudz lielisku un skaistu cilvēku, esmu piedzīvojusi kaut ko briesmīgu, bet unikālu… Draugi, dzīve ir neticama!" raksta Andžela.