Izrakt sev kapu un tapt apraktam. "Pašapbedīšanās" - atbrīvošanās no bailēm vai ekstrēma spēle? (6)

"Es izraku 60 centimetrus dziļu bedri, uzliku gāzmasku un iegūlos tur. Draugi mani apraka. Starp citu, tas izdevās vien ar trešo reizi. Es abas iepriekšējās reizes instinktīvi lēkāju.

Tad es nomierinājos, elpošana kļuva apgrūtināta, jo nevarēju pakustēties. Gaiss cirkulēja ļoti vāji - ko es izelpoju, to es arī ieelpoju. Tas bija briesmīgi baisi. Es tur gulēju divdesmit minūtes, bet tas likās daudz ilgāk. Šajā laikā man bija divas panikas lēkmes. Es palūdzu savus draugus mani izrakt, kad jau šķita, ka mana sirds tūlīt pārstās pukstēt," ar savu pieredzi dalās Aleksandrs.

Šamaņu un ezoteriķu apsolīto Aleksandrs tā arī nekad nesajuta. "Kad mani izraka, krāsas, protams, šķita košākas, lai gan es šo pašu sajūtu varētu piedzīvot ar gumijlēkšanu."

Organizatori brīdina: lai dotos uz šādu procedūru, jums jābūt sagatavotam, "jāprot meditēt". Citādi tā ir tikai "vardarbība pret psihi".

"Es neesmu iesācējs"

Aleksandrs Seļkovs no Sanktpēterburgas, tieši pretēji, ir apmierināts ar "pašapbedīšanos".

"Mani aizrauj viss jaunais," atzina Seļkovs. "Es regulāri piedalos ezoterikas festivālos, pats esmu izmēģinājis dažādas prakses. Es esmu pieradis pie lielām slodzēm: kāpju kalnos un nodarbojos ar cīņu sportu. Kopumā šajā "biznesā" nav nekā jauna."

Aleksandrs 2019. gada vasarā tika "apbedīts" pirmo reizi. Pirms rakt savu kapu, viņš veica elpošanas vingrinājumus. Kad viņš gulēja bedrē, vīrietis seju pārklāja ar drānu un elpoja caur caurulīti. Dziļums bija aptuveni pusmetrs.

Pirmās trīs minūtes bijušas viskritiskākās.

"Es nepiesēju lupatu pie sejas - mutē bija smiltis. Es nevarēju pakustināt pirkstus - tas ir ļoti neparasti. Elpot bija ārkārtīgi grūti.

Bet tad man izdevās tikt galā ar panikas lēkmi - es vienkārši sapratu, ka man nācās "nomirt". Es nomierinājos un nākamo pusstundu pavadīju meditācijā.

Iznāca mans mazais "es", kuru es pastāvīgi apslāpēju informācijas plūsmā un ikdienā. Šķita, ka ir pagājušas vien desmit minūtes, bet tiem, kas dežurēja virs zemes, bija skaidrs, ka ir pienācis laiks mani izrakt."

Kad Aleksandrs tika izrakts, viņš "sajuta spēku un bezgalīgu pateicību pasaulei par savu dzīvi". Tomēr viņš paskaidroja, ka ne visiem var būt šāds rezultāts. "Grupā ar mums vēl bija kāda meitene. Viņa bija pilnīgi nepieredzējusi. Viņa bija šoka stāvoklī turpmākās divas dienas, man bija žēl viņas."

"Nevar pat uzacis pakustināt"

"Pašapbedīšanās" organizatori nav atbildīgi par efektu. "Pašapbedīšanās" treniņu rīkotāja Svetlana Pilatova skaidro: "Jums nevajadzētu izvirzīt konkrētu mērķi, jums vienkārši jābūt atvērtiem jaunai pieredzei!"

"Kad cilvēks lec ar izpletni, viņš nemēģina atrisināt savas iekšējās problēmas. Visbiežāk ar tiem, kuri nāk uz "pašapbedīšanos" ar vienu domu - iedziļināties sevī -, ir vislielākais sarūgtinājums, jo gaidītā ietekme nerealizējas. Pazemē cilvēki izjūt spēcīgas fiziskas sajūtas, kaut vai nevienu ķermeņa daļu nevar pakustināt, pat uzaci ne," skaidro Pilatova.

"Lielākā daļa treniņa dalībnieku ir ekstrēmesti. Ir arī tādi, kas par kaut ko uztraucas. "Viena meitene pēc izrakšanas piedzīvoja neticamu laimi. Pēc divām nedēļām viņa atkal atgriezās, lai "pašapbedītos", bet nesaņēma tās emocijas, ko guva pirmoreiz."

Pilatova norāda, ka treniņā vienmēr kāds tuvs draugs apglabā cilvēku: "Biedra "kapa" vērošana dažiem rada vēl lielāku iespaidu nekā viņa paša aprakšana."

Svetlana atzīst, ka ir organizācijas, kas praktizē apbedīšanu "zem vāka" - tas ir, zārkā. Tomēr, pēc viņas domām, efekts neesot tas: "Mums ir uz ķermeni orientēta prakse. Un zārkā var gulēt stundām ilgi."

Ko domā psihoterapeiti?

Psihoterapeits Aleksandrs Fedorovičs izdevumam skaidrojis, kāpēc cilvēki apglabā sevi dzīvus.

"Šādu treniņu apmeklēšana ir diezgan ekstrēma spēle. Es ļoti šaubos, vai šai procedūrai ir terapeitisks efekts. Ja cilvēkam ir kādas iekšējas problēmas, iespējams, ka viņš situāciju tikai pasliktinās. Tas ir tālu no izklaides, bet gan milzīga slodze, it īpaši tiem, kuriem ir fobiskas un neirotiskas bailes.

Es pat zinu gadījumus, kad cilvēki pēc šādiem eksperimentiem ir nonākuši psihiatriskajā klīnikā," brīdina Fedorovičs.

"Šī pieeja ir neviennozīmīga un bīstama. Turklāt nāves un tās pieņemšanas jautājums ir ļoti nopietns. Pat psihologu un psihoterapeitu vidū ne visi var strādāt ar šīm tēmām - tikai īpaši apmācīti cilvēki."

Psihiatre Natālija Šemčuka savukārt atzīmē, ka aprakšana neatbrīvos no depresīvām domām: "Jā, ekstrēmi sporta veidi var mazināt trauksmi un atgriezt mīlestību pret dzīvi. Bet nav pierādīts, ka tie izārstē depresiju."