Ieva Putniņa plašākai sabiedrībai kļuva zināma pagājušā gada nogalē, kad viņa ar atklātas un jutekliskas fotosesijas palīdzību vēlējās uzrunāt cilvēkus, kuri dzīvo ar viņu pašu skārušo autoimūno saslimšanu - alopēciju. Sieviete sarunā ar portālu "Apollo" atklāj savu stāstu un iemeslus, kādēļ katram no mums vajadzētu mēģināt atbrīvoties no sava "lakata".
Eksistenciāla krīze 12 gadu vecumā
Es nāku no Kuldīgas - vienas no Latvijas pērlēm. Viss sākās absolūti negaidīti - biju normāls bērns ar parastu bērnību līdz pat 11 vai 12 gadu vecumam. Man tobrīd bija neliela ķibele ar veselību - pēc ūdens izpriecu parka apmeklējuma pamodos ar 42 grādu temperatūru.
Tā turējās četras dienas un neviens nevarēja īsti saprast, kas notiek. Pēc laika man uzpampa kakla limfmezgls. Ārsti nevarēja pateikt, kas man kaiš, un mainīja visdažādākās zāles. Pēc laika mani no Kuldīgas aizsūtīja uz Rīgu, kur vienu mēnesi ārsti mēģināja pazemināt manu temperatūru - pa šo laiku "izsvīdu" veselus desmit kilogramus no sava svara.
Tas bija savādi, jo 12 gadu vecumā, guļot karantīnas baltajās sienās, sāku aizdomāties par dzīvību un nāvi, eksistenciālām tēmām. Tajā laikā neeksistēja planšetdatori un viedtālruņi. Daudz laika pavadīju viena, karantīnas palātā. Vecāki nevarēja palikt pa nakti, taču katru dienu izbraukāt no Kuldīgas uz Rīgu bija nereālistiski, turklāt bija jārūpējas par manu jaunāko māsu. Mamma man iedeva savu mobilo telefonu, uz kura vāciņa bija uzraksts "Smile" (smaidi, no angļu valodas - red.piez).