Ieslodzījums Kubā, prezidentu un monarhu vizīšu plānošana un VDK aģenta "savervēšana" ar mīlestību. Saruna ar Andu Celmu (7)

Atgādini, kas tie bija par cilvēkiem? Ar kādiem valstsvīriem tev bija darīšana?

Pirmais bija Fransuā Miterāns, viņš atbrauca uz Latviju 1991. gadā. Tad vēl visu preses darbu organizēja Ārlietu ministrija, pēdējā brīdī mani pieaicināja klāt, es kādas divas dienas pirms Miterāna ierašanās metos iekšā.

Tad mēs patiešām neko nezinājām. Un mums bija lieli konflikti ar franču preses organizatoru pusi. Un es atceros - kad mēs jau franču delegāciju pavadījām lidostā, pie manis pienāca mans līdzinieks no franču puses. Es domāju, ka viņš man tagad pateiks visu slikto par mūsu neorganizēto darbu, bet viņš man iedeva lādi, kurā bija milzīga "Coco Chanel" pudele.

Es sapratu, ka tās lietas darīt varu. Un tad jau nāca Dānijas un Zviedrijas karaļpāru vizītes. Es jau zināju vairāk, studēju literatūru, mācījos no citu valstu līdzīgiem dienestiem. Protokolu, etiķeti. 

Kad valsts tika atjaunota, neviens taču protokola lietas nezināja – kurā brīdī kniksēt vai nekniksēt, vai tu vispār vari karalienei pieskarties, kādā krāsā kleitu vilkt, kādu šlipsi siet?

Bija tāds triumvirāts – protokols, kur galvenā persona tajā laikā bija Aija Odiņa, tad drošībnieki, tad es kā preses darba organizētāja. Katram bija savi uzdevumi, protokols, zināja, kad ir jākniksē...

Starp citu, kad ir jākniksē?

Piemēram, [Anatolijam] Gorbunovam man vajadzēja kniksēt, bet Zviedrijas karaļpārim nevajadzēja.

Es stāvēju tai rindā un visu laiku domāju – es nedrīkstu kniksēt, es nedrīkstu kniksēt! Bet, protams, kā kārtīga latviešu meitene es tomēr nokniksēju.

Lūk, drošībai bija savas intereses, lai prese netiek, kur tai nav jātiek, savukārt mums –presei – bija savas intereses: lai mums ir labākais kadrs, ātrākā informācija... Nu, un tad mēs tai triumvirātā visu laiku cīnījāmies.

Nu, izklausās ļoti atbildīgi – koordinēt Romas pāvesta, ASV prezidenta Bila Klintona vizītes, tas viss bija jauns Latvijā.

Klintona vizīte bija brīnišķīgi interesants darbs, pirms tās mēs pastiprināti visu pētījām un mācījāmies.

Pāvesta trīs dienu vizīti mēs vispār gatavojām pusgadu, un arī viss nebija saplānots līdz galam. Un arī tad preses cilvēku uzdevums bija reaģēt darbības laikā.

Ja man fotogrāfs pačukstēja – paskaties, no turienes būtu interesants kadrs, vai mēs varam tur tikt, tad es mēģināju ātri, ātri sarunāt ar drošībniekiem, vai mēs tomēr varam mainīt to dislokāciju.

Piemēram, kad pāvests nolaidās Aglonā, pie helikoptera nolaišanās vietas bija sapulcējušās tautumeitas. Man momentāni pāris minūšu laikā bija jānoorganizē, ka fotogrāfi var tikt klāt, un tad arī tapa tās skaistās fotogrāfijas, kur pāvests ir uz tautumeitu fona. Aglonas puse mūs nebija pabrīdinājusi par šo jauninājumu.

Pēc tam jau ar pārējām prezidentu vizītēm – Mariu Suarešs vai kādi citi – viss bija krietni vienkāršāk.

Bet kādas tev bija pilnvaras? Vai tu varēji, piemēram, tieši komunicēt ar amerikāņu drošības dienestu vadītāju? Viņu dienests ir zināms kā ļoti stingrs.

Man bija tas jādara. Man bija pirmā līmeņa piekļuve. Protams, man bija, pirmkārt, jākomunicē ar amerikāņu preses cilvēkiem, bet es tiku iepazīstināta arī ar viņu drošības vadītājiem. Es nevarēju tā aktīvi jaukties darbā, jo viss bija saplānots, bet ar mani rēķinājās. Tās sešas stundas, ko Klintons šeit pavadīja, tās mēs gatavojām pusotru mēnesi, lai viss būtu precīzi izdarīts.

Amerikas puse uzsauca uzņemošajai pusei plašu balli visas nakts garumā.

Ko nedrīkstēja? Ko neļāva amerikāņu drošības dienesti?

Viņi vispār nebija sarunājami.

Ar mūsu drošības dienestiem vēl varēja runāt, bet amerikāņi bija dzelžaini. Ne soli pa labi vai kreisi ārpus tās platformas, kur tu drīksti stāvēt. Nekādā gadījumā.

Nu, iedomājies, iebrauc rokzvaigzne, un viņam viesnīcā vajag tādas un ne citādas vīnogas uz galda vai tādu un tādu vīnu, viņš grib to un to. Vai bija vesela pakete, ko vēlas amerikāņi?

Par amerikāņiem es nezinu, viņiem ir standarts. Viņi brauc ar visu savu. ASV vēstniecība jau pirms vizītes organizē viņu diplomātu viesošanos. Es varu izstāstīt par vienu nedaudz kuriozu prasību no Dānijas karalienes Margrētes puses. Viņa ir bijusī balerīna, ļoti interesanta sieviete, bet viņa bija arī kaislīga smēķētāja. Un no dāņu puses bija prasība, ka katrā telpā, kurā uzturēsies karaliene, ir jābūt pelnutraukam redzamā vietā.

Roku spiest tu viņai varēji pēc protokola?

Roku spiest varēja.

Bet kaut ko tur nevarēja, skarties klāt vai ko citu?

Karaļi nesniedz intervijas un nesniedz preses konferences. Labākajā gadījuma viņi var presē parādīties ar savu monologu, uzrunu, bet neatbildēt uz jautājumiem. Dānijas karaliene izvēlējās iespēju tikties ar presi Siguldas dainu kalnā. Tas bija skaists pasākums, ar ekskursiju pa Siguldu.

Jā. Man tev ir jautājums, kas sāks skart tavu privāto dzīvi. Tu biji Vides aizsardzības klubā. To stingri pieskatīja VDK. Tevi mēģināja vervēt VDK. Cik es zinu, tā lieta sagriezās ļoti īpatnēji. Es saprotu, ka vienam VDK virsniekam bija uzdots tevi savervēt un viņš tevi iemīlēja.

Un es iemīlēju viņu. Tad man bija 22 gadi, es biju aktīva jauniete, ar savu enerģiju, optimismu centos dalīties ar citiem. Piemēram 5. klasē, aizbraucot no Latvijas uz Maskavu, es uzreiz savā skolā noorganizēju prievīšu aušanas pulciņu...

Es varbūt precizēšu jautājumu. Tātad bija nomērķēts, ka vajadzētu tevi savervēt. Šis cilvēks tevi vaktēja un sāka tevi vervēt. Kā tas notika? Tevi izsauca? 

Pirmkārt, mēs – Vides aizsardzības kluba aktīvisti, kas katru nedēļu tikāmies, zinājām, ka VDK virsnieki uzrunā mūsu biedrus. Mēs jau savā starpā dalījāmies ar šo informāciju. Es arī biju viena no aktīvajām personām, un es domāju – kāpēc man vēl nebāžas virsū?  Man bija tāds kā aizvainojums...

Mazvērtība – kāpēc mani nevervē? (Smejas.)

Nu, tad mani arī sazvanīja, es biju gaidījusi, ka tas būs.

Zināms gandarījums. (Smejas.)

Man bija arī intriga – nu, kā tad tas ir?

Cik tev gadu tad bija?

Man bija 22 gadi.

Pirmo reizi mani mēģināja vervēt, kad man bija 17 gadi. Tad es izlocījos no tās vervēšanas, bet tur bija bišķītiņ trakāk, mani vervēja par intermeiteni. Bet te inteliģents virsnieks, kurš ļoti slikti zināja latviešu valodu... Man ar viņu saruna bija krieviski, viņš sāka ar mani strādāt jeb profilaktēt.

Darbs no VDK puses bija divējāds – viens bija profilaktēšana, tas nozīmē, ka man sāka skalot smadzenes, lai es rīkotos atbilstoši viņu ieteikumiem.

Es iesaistījos šajā spēlē, bet no savas puses es uzskatīju, ka neesmu savervēta, bet es tiku profilaktēta, un man bija interesantas sarunas ar šo VDK virsnieku Aleksandru Halturinu. Šīs sarunas bija spēle no manas puses, jo mēs ar viņu runājām par Ļeņina lomu revolūcijā, par Staļinu, man bija labas zināšanas šajās lietās, jo mans tēvs bija ļoti disidentiski noskaņots, arī mani šādi audzināja, līdz ar to es zināju krietni vairāk nekā caurmēra jaunietis par Staļina negantajām lietām un tā tālāk.

Virsnieks Aleksandrs man argumentēja pretī, nu, tad mēs cīkstējāmies. Sakarā ar to, ka viņš bija skaists vīrietis, bet es – simpātiska jauniete, tad mēs samērā ātri pārgājām nākamajā stadijā.

Kad tas knikšķis notika?

Mēs tikāmies konspiratīvajos dzīvokļos, mēs runājām tet-a-tet, es zināju, ka neviens neienāks iekšā, ka esmu pilnīgi šī vīrieša varā. Un es ar viņu koķetēju, jo es redzēju interesi no viņa puses.

Un tu ar koķetēriju savu panāci.

Pilnīgi pareizi. Un tad jau vasarā sākās izbraucieni uz Kauguru pludmali, un tad jau ir bikini pludmales tērps, peldēšanās. Tas bija patīkams laika pavadīšanas veids.

Es saslimu ar gripu un Aleksandrs atbrauca mani uz šejieni apciemot. Man bija 39 grādi temperatūra, es slima gulēju gultā. Un vēlāk viņš man atzinās, ka tajā brīdī reāli sapratis, ka negrib mani laist projām.

Viņš negribēja laist projām tevi, bet, cik ir lasīts un dzirdēts, no VDK, īpaši, ja tas ir virsnieks, nevar tik viegli tikt projām. Es sapratu, viņš izlēma, ka paliks kopā ar tevi un ies projām no drošības komitejas. Kā virsnieks var tikt ārā no VDK vispār?

Es vispār nedomāju, ka es ar viņu kādreiz apprecēšos, man tas nebija ne prātā, viņš arī par to vēl nedomāja. Mums tad bija tāda vienošanās, ka man jāsameklē kāds "oficiālais draugs", jo Aleksandrs uzskatīja, ka nevar būt tā, ka esmu sabiedrībā visu laiku viena pati. Jauna, skaista sieviete un viena pati – tas radīs kaut kādas aizdomas. Nu, un tad es, malku skaldot, nocirtu sev pirkstam galu, mani aizveda uz slimnīcu, un tur ķirurgs manī iemīlējās.

Un es par to, protams, informēju Aleksandru. Viņam tad sākās lielais pārdomu laiks. Viņš uz pāris dienām pazuda, tad parādījās un paziņoja, ka viss, viņš iet projām no ģimenes, ka nāk pie manis, ja es viņu pieņemu.

Es viņu pieņēmu.

Viņš aizgāja no ģimenes un sākās process, kā tad viņam tikt projām no VDK.

Drošības komiteja ļoti labi zināja, ka viņam ar mani ir attiecības. Un viņam tika skaidri un gaiši pateikts – vai nu tu izbeidz attiecības ar šo sievieti, vai nu ej projām. Ar pantu mēs Tevi nevaram atlaist, bet tu vari sev uztaisīt smadzeņu satricinājumu.

To viņš arī iztaisīja, un ar šo smadzeņu satricinājuma dienu viņu atlaida.

Vai bija vēl kādi nosacījumi, kas ilgstoši jāievēro, aizejot no VDK?

Ā... Notikumi bija tādi, ka viņš aizgāja 1989. gada pavasarī. Tad aizgāja no savas sievas, tad septembrī mēs apprecējāmies. Šajā pašā mājā mums bija kāzas, bija apmēram 25 cilvēki, tai skaitā daži mani draugi no Vides aizsardzības kluba.

Pēc tam mēs uzzinājām, ka par šīm nelielajām kāzām VDK ir trīs aģentu ziņojumi.

Tātad tomēr tika sekots tam, ko jūs darāt.

Protams, protams.

Jūs abi nonācāt Francijā?

Nē. Francijā nonāca Saša, jo Maskavā viņš mācījās par rezidējošo izlūkvirsnieku frankofonajās zemēs, tātad viņš bija ar ideālām franču valodas zināšanām, uz savām mūža beigām viņš zināja piecas valodas.

Kad sāka veidoties Latvijas drošības policija, viņu uzaicināja tās veidošanā. Un sakarā ar viņa franču valodas zināšanām un Francijas vēstniecības iesaisti Latvijas drošības struktūru attīstībā, viņš visu laiku bija saikne starp Iekšlietu ministriju un Francijas vēstniecību. Un franču vēstniecība piedāvāja Iekšlietu ministrijai uz pusotru gadu aizsūtīt Aleksandru Halturinu uz komisāru apmācībām Lionā. Viņš pieņēma uzaicinājumu, es te paliku viena, turpināju strādāt Saeimā. Tad es uz trīs mēnešiem aizbraucu pie Aleksandra uz Franciju. Mēs īrējām dzīvoklīti.

Viņš reāli strādāja Francijas policijā?

Viņš strādāja trīs mēnešus Marseļā kā iecirkņa komisāra vietnieks.

Jā. Nu vispār fantastiski, ka latviešu nacionāliste, kā tu šur tur sevi definē, izveido romantiskas attiecības ar VDK virsnieku. Bet tev vēl trakas lietas ir dzīvē notikušas – tu esi Kubā nonākusi cietumā. Es saprotu, ka kāda amerikāņu cilvēktiesību organizācija tevi un Valdi Ābolu, kas labi zina spāņu valodu, aizsūtīja uz Kubu strādāt ar disidentiem, lasīt lekcijas par demokrātijas jautājumiem. Kas tas bija par gājienu?

Tā bija "Freedom House", kas mūs uzrunāja. Tā tobrīd ļoti aktīvi darbojās Latvijā sakarā ar naturalizācijas veicināšanu, arī sadarbojās te ar ANO programmām. Un sakarā ar to, ka es biju iesaistīta vienā no ANO programmām, tas piedāvājums no viņu puses bija loģisks, zinot arī manas lektora spējas, avantūrismu un azartu.

Es sameklēju Valdi Ābolu kā spāņu valodas zinātāju. Uzreiz tika pateikts, ka tā būs daļēji slepena misija.

Bet to slepenības pakāpi es līdz galam sapratu tikai Vašingtonā.

Ņemot vērā, ka Maiami vien ir apmēram miljons bijušo Kubas pilsoņu, ar lieliem bijušajiem īpašumiem Kubā, Amerikas puse bija noraizējusies, kas notiks ar Kubu, kad režīms mainīsies, ja vispār mainīsies. Programma bija iesaistīt Austrumeiropas valstu ekspertus lasīt lekcijas Kubas disidentiem. Liela pagrīde Kubā gan nebija, tas netika pieļauts. Tur bija atklāto logu princips, ielu uzraugi un tā tālāk.

Bet, nu, jūs saķēra ciet.

Mūs saķēra ciet. Bet mēs izpildījām visu programmu, tikāmies, ar ko mums vajadzēja tikties, un pēdējā diena mums bija paredzēta vienkārši atpūtai. Un tad mūs paņēma ciet.

Pieklauvēja pie mūsu numuriņu durvīm cilvēki uniformās un palūdza, lai mēs sekojam līdzi ar visām mantām. Mūs aizveda uz kādu imigrācijas centru, kur tur ārvalstu pilsoņus, kas pārkāpuši likumus.

Vispirms uz pārrunām iesauca Valdi, mani nosēdināja uz terases, bija silts laiks. Te sākās spēle no manas puses, es nezināju, ko darīt, es nezināju, ko Valdis teiks, kaut gan mēs ar viņu bijām izrunājuši, ka nekādā gadījumā to amerikāņu iesaisti neatklāsim.

Mums pat bija tāds noteikums no amerikāņu puses, ka mēs Meksikā lidostā atstājam visu, kas varētu liecināt, ka mums ir saistība ar ASV. Es izdomāju, ka tēlošu bagātu latviešu kundzīti, untumainu tūristi. Lai uzturētu tēlu, es, piemēram, lepni lasīju krāsainu ilustrēto sieviešu žurnālu. Man bija visu laiku klāt apsargs, man bija jāgaida apmēram piecas stundas. Bija kuriozi, kad apmēram astoņos vakarā, kad bija maiņas nodošana, skatos, man garām paiet cilvēki formastērpos, ar maisiņiem rokās, kuros žļurgājas piens.

Viņiem, mājās ejot, tika izsniegts piens.

Pēc neveselīga darba, vai ne?

Mani iesauca iekšā ap vieniem naktī. Es, protams, nezināju, ko Valdis bija izstāstījis, jo viņš tika pratināts tik ilgi, bet, nu, viņš man pagāja garām un es redzēju, ka viņš nav sists, ka viss ir kārtībā. Tad ar mani sākās saruna, man ļāva ākstīties pāris stundas, kad es tēloju, ka neko nezinu. Tad viņiem laikam apnika un viņi izlika ārā kārtis, ko tad Valdis ir izstāstījis.

Viņi gribēja tos amerikāņu vārdus, ar kuriem esam saistīti. Tad es izdomāju, ka Amerikā ir tāda Virdžīnija Sulivane, kas ir reāla "Freedom House" persona, bet nekādā veidā nav saistīta ar politiku, ar šo programmu. Pavecāka profesore, es domāju, ka es viņai ar šo nekādi nekaitēšu. Kubiešu vārdus un adreses viņi neatšifrēja. Visi kubiešu vārdi bija ierakstīti manā piezīmju blociņā skricelīgiem krievu burtiem.

Visa tā aizturēšana ilga 40 stundas. Pats trakākais brīdis bija – mūs iesēdināja mašīnā un es skatos – mēs tuvojamies lidostai un mēs pabraucām tai garām! Tā bija pirmā reize, kad es reāli nobijos. Jo mēs braucām dziļāk iekšā Kubā, mums nesaka, kur mēs brauksim, mums ar Valdi neļauj sarunāties. Tad mēs nonācām kaut kādā drošības iestāžu mednieku kompleksā, ielika atsevišķos numuriņos, turpinājās pratināšana, bet tad jau kameru priekšā, un mums visu laiku atkārtoja, ka "mēs vēl nezinām, vai jūs izlaidīsim". Mums tika konfiscēta visa nauda.

Bet no sava vīra zinot drošības policiju darba specifiku, man visu laiku bija sajūta, ka mūs tomēr izlaidīs.

Kad mums kameru priekšā vajadzēja liecināt, ka pret mums labi izturējušies, es sapratu, ka mūs izlaidīs.

Tad mūs beigās aizveda uz lidostu, protams, konvoja pavadībā, atdeva visu naudu, pasi. Kad mēs ieradāmies lidostā, sāka vērties vaļā tax free veikaliņi. Es staigāju pa tiem veikaliņiem, nopirku šo krūzīti un man tas pavadonis visu laiku vilkās līdzi.

Jā, nu gājiens stilīgs, bet vispār jau nu varējāt uz kādiem diviem gadiem palikt Kubas cietuma kamerās?

Mums pateica tā – jūs pasakiet saviem saimniekiem Vašingtonā, ka nākamai grupai, kas būs, tos mēs turēsim nopietni un tiesāsim. Un nākamie, kas ieradās, bija Čehijas bijušais finanšu ministrs un viens čehu deputāts.

Tos ātri arestēja un reāli noturēja cietumā 23 dienas. Bet viņus izlaida, pateicoties tam, ka čehus tur pārstāvēja Zviedrijas vēstniecība, un ar žurnālistu un sabiedriskās domas palīdzību viņus izlaida.

Jā. Tev grāmata jāraksta ir. Tas būs trilleris.

Tu man palīdzēsi.

Kāpēc ne? Vēl viens jautājums man tev ir. Mūsu raidījuma nosaukums ir "Jā". "Jā" darbi, "Jā" idejas, cilvēki, arī tādi, kas tikuši ārā no ķibelēm un atkal ir uz "Jā" strīpas.

Tev – kā jau jebkuram – arī ir bijis grūtāks periods, tavs vīrs nomira ar vēzi. Un es saprotu, ka sabruka nopietns bizness. Bet tu acīmredzami esi optimistiska, tu acīmredzami esi tikusi uz "Jā" līnijas atpakaļ. Kā tev tas izdevās?

Iedzimtais optimisms, tas man ir neatņemams. Man pat Maskavas skolas raksturojumā, ko izsniedza beidzot 10. klasi, tika ierakstīts, ka esmu "nelabojama optimiste".

Tas optimisms lielā mērā tiek uzturēts. Un, ja tu esi loģiski domājošs cilvēks, tad tu pats sev vari palīdzēt.

Kad nomira Saša, tad es zināju – jā, šobrīd man ir šausmīgi grūti, kaut kas ir jādara. Kaut kā jākoncentrē uzmanība citos virzienos. Es uzreiz vismaz paņēmu mazu kaķēnu.

Es apzināti pievērsos tādām lietām, ko dzīvojot kopā ar Sašu nevarēju darīt. Es, piemēram, sāku skatīties romantiskas mīlestības filmas. Saldas, saldas sieviešu filmas, raudāju un domāju – man ir bijuši 26 brīnišķīgi gadi, raibi, ceļojumu un mīlestības pilni, man tas viss ir bijis.

Tā kā šis optimisms nav nejaušs, es arī pati sevī veidoju šo optimismu.

Kad es 17 gadu vecumā aizbraucu prom no Maskavas, uzreiz sāku strādāt Cietvielu fizikas institūtā un nokļuvu tādā skarbā vīriešu fiziķu vidē. Paralēli mācījos universitātē, tas man bija liels slogs. Un salasījusies gudras psiholoģijas grāmatas, es pat sāku spoguļa priekšā trenēties smaidīt. Man ir slikts garastāvoklis, bet man ir jāsmaida. Un jāsmaida tā, lai cilvēki patiešām notic tavam smaidam.