Par kino, bērnības sapņiem, medicīnas attīstību Latvijā, progresu siržu ārstēšanā un to, kas tad īsti ir "salauzta sirds" – raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" saruna ar kardiologu Andreju Ērgli.
Sveicināti! Raidījums "Jā" ir atkal klāt. Šoreiz mēs tiekamies ar kardiologu Andreju Ērgli. Labdien, profesor!
Labdien, Ziedoņa kungs!
Mēs mēdzam mainīt filmēšanas vides, un šoreiz mēs esam nonākuši "Apollo Kino". Pirms mēs ķeramies pie medicīnas lietām – jums, cik zinu, nav svešs kino. Jūs labprāt skatāties Tarantīno un visus velna gabalus?
To gan es nevienam neesmu stāstījis, bet Tarantīno, Fellīni man patīk, tā tiešām ir taisnība. (Smejas.)
Es, patiesību sakot, esmu ļoti pārsteigts... Pieminot arī Imantu Ziedoni, jūsu tēvu, viņš man vienmēr bijis ļoti tuvs dzejnieks un arvien vēl ir. Tad, kad mutuļo tās asinis – viņš teica, ka tad ir vajadzīga telpa.
Tāpēc man te [kinozālē] patīk, jo te ir telpa. Un otrs, kas man ārkārtīgi patīk, ka te ir tas kino gars, jā.
Kino man ir – un varbūt tas savā ziņā ir labi – nerealizēts sapnis.
Bet sapnis bija?
Jā, nu, tā iznāca, ka es augu tādā ģimenē, vidē, kur klāt stāvēja māksla. Tajā laikā bija tas itāļu kino, es tad pavisam biju pusaudzis. 60. un 70. gados te bija tas itāļu un franču kino, Viskonti un Fellīni, neoreālisms, un tas melnbaltais kino, tad Tarantīno jau nāca vēlāk. Es atceros, mana mamma bija liela kinomīle.