Par teātri, influenceru atbildību un stereotipiem, ar ko saskaras blondīnes. Atklāta saruna ar Ievu Florenci-Vīksni (3)

Ko tu sāki darīt?

Sākumā tas pats basketbols, dejošana, iesaistīšanās skolēnu padomēs, skolēnu domēs, lemšana vai projektu radīšana. Vienmēr ir bijusi saskare ar skolas vadību, jo vienmēr gribējās taisīt pasākumus, vadīt, tas man vienmēr ir bijis ļoti būtiski. Līdz 18 gadu vecumam nebiju iedomājusies, kas es varētu būt, es vienkārši darīju, līdz atnāca mamma un teica: "Nē, meitiņ, viss kārtībā, tev viss labi sanāk, bet kas tu galu galā gribi būt?"

Tā ar cirvi pa pieri. Jā, īstenībā, vidusskola beidzas un kas tad es būšu?

Tas man bija smags jautājums 18 gados, es atceros. Ļoti daudz par to domāju. Tāpēc arī pēc vidusskolas paņēmu brīvu gadu - metu sevi visādos darbos, lai saprastu, uz kuru pusi man virzīties, kas manī ir spēcīgākais, ko es varētu darīt. Un joprojām meklēju! Ir cilvēki, kas vienā profesijā nostrādā ļoti daudz gadu, ir cilvēki, kuriem ar vienu profesiju nepietiek. Daudzi jau zina, ka daru ne tikai aktiera darbu.

Kā tev šķiet, vai šodienas cilvēks varētu vienā darbā nostrādāt desmitiem gadu?

Es domāju, ka jā. Atkarīgs no viņa mērķa, apstākļiem un varēšanas. Pieņemsim, ja tavs mērķis ar šo profesiju sader roku rokā, ja tā interese no gada uz gadu un nepāriet un ja tev ir attīstība, izaugsme šajā profesijā, tad protams.

Taču, ja kaut kādus krīzes posmus tu nepārvari vai atmet ar roku, vai saproti, ka tas nav tavs... Ņemsim par piemēru universitātes. Mēs saņemam grādu - bakalauru vienā profesijā, bet mēs strādājam pilnīgi kaut ko citu. Laiks mainās. Jo ātrāk tu sevi atrodi kaut kādā nišā, kas tev patiesi padodas, kuru tu mīli un kur tu redzi sevi arī pēc desmit gadiem, jo labāk tev. Ja neatrodi, tad visu laiku esi pakļauts iespējai, ka tas, kur tu šobrīd strādā, var nebūt tas, kur tu strādāsi pēc 15 gadiem.

Tu esi mācījusies Rīgas 64. vidusskolā. Pareizi?

Rīgas Jāņa Poruka vidusskolā, tad Rīgas 64. Vidusskolā, arī Rīgas Kultūru vidusskolā.

Un tad uzsāki studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Pastāsti, kā tavs ceļš aizveda līdz akadēmijai!

Patiesībā, es Kultūru vidusskolā apguvu franču valodu. Tā kā tas bija kaut kas jauns un man ļoti patīk izaicinājumi dzīvē... Man, piemēram, daudzi darbi ātri apnīk, jo es ātri mācos, izlieku sevi, apgūstu un saprotu, ka man trūkst izaicinājuma. Un tad bija franču valoda. Mani interesē māksla, glezniecība. Es biju izdomājusi, ka es varētu būt kurators, jo ar savām menedžēšanas prasmēm man būtu tam nepieciešamās dotības. Tad es izdomāju, ka es varētu būt diplomāts - gribēju to sarkano numuru uz mašīnas un braukt visur, kur vien vēlos!

Es iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, starpkultūru sakaru programmā Latvija-Francija, ar domu, ka es varēšu turpināt mācīties franču valodu un tad jau redzēs, kur ceļi vedīs.

Bet tad mani neviens darbā nevarēja palaist uz līgumu parakstīšanu. Es domāju, ja es ļoti būtu gribējusi, gan jau, ka tiktu, bet laikam nemaz tik ļoti negribēju, tāpēc neaizgāju un neparakstīju. Tad nāca Kultūru vidusskolas apciemojums. Nav noslēpums, ka mēs ar Indru Briķi kopā strādājām Kultūru vidusskolas teātra pulciņā. Viņa man daudz iemācīja par teātri un šo profesiju - bez liekulības, aplinkiem, izskaistinājumiem. Jau tad es apzinājos, kas ir aktiera darbs, vismaz teorētiski, ja ne praktiski. 

Aizgāju pie Indras ciemos un viņa teica: "Nu tad tu stājies šogad, vai ne?" Un es saku, ka nē. Un viņa tā: "Es atvainojos, kā nē? Taču ej un mēģini! Veiksies - veiksies, nē - nē. Vismaz aizej un pamēģini!"

Es domāju, ka man taču nekas nav gatavs - man nav dzejoļa, man nav poēmas, man nav tas, man nav šis. Sāku uzskaitīt visādus attaisnojumus, bet beigās nodomāju: "Kā būs, tā būs!" Aizgāju uz iestājeksāmeniem uz aktieriem.

Mammai neteicu, neviens nezināja. Visi domāja, ka es nedēļu esmu kaut kur Jūrmalā, pie draugiem palieku, nezināja, ko es daru. Tad, kad es tiku, es biju ļoti priecīga, ka man kaut kas ir sanācis beidzot.

Mamma vienmēr ir teikusi, ka man ir jāmācās un arī man tas sagādāja diezgan lielas galvassāpes, jo es tiešām nezināju. Franču valoda man likās kā liels izaicinājums, kur es varu sevi attīstīt. Un tad es sapratu, ka aktieri ir tā profesija, kur tev visu mūžu ir jāstrādā un sevi jāattīsta, kas man ļoti patīk, der. Tu nekad nevari dabūt ideālu rezultātu, tas ir nebeidzams process, kas man dod adrenalīnu. Un tad es saredzēju sevi šajā profesijā.

Kādēļ tu iestājies tieši aktieros? Tu teici par Briķes pamudinājumu, bet kas bija tas galvenais pamudinājums?

Strādāju "brīvo gadu" dažādās darba vietās, tostarp "Ādažu čipsos" - kā gids vadīju ekskursijas, prezentācijas, zoodārzā cilvēkiem pārdevu hotdogus un popkornu, tad es biju animators, vadīju bērnu ballītes, ģērbos par Spaidermenu. Man bija tāds gadījums "Spaidermens ar krūtīm". Viens bērns saka: "Es zinu, tu neesi Spaidermens! Tev ir [rāda uz krūtīm]."

Un es saku: "Nē, tas nav tas, ko tu domā! Tie ir muskuļi!" Arī "Narvesenā" strādāju, vairumtirdzniecībā ar kasi un naudu. Arī par viesnīcas administratori, kas vada tieši restorāna kolektīvu, krievu valodā. 

Man gan ļoti ātri apnika tas, ko es daru, jo katru dienu ir viens un tas pats. Un to es nevarētu.

Tev var būt viena pieeja tam, ko tu dari, bet vismaz citi veidi un jaunas atklāsmes.

Manuprāt, skatuve un aktiera profesija ir nebeidzams tavas attīstības process. Domāju, ka tas varētu būt man piemērots spītības dēļ. Es labāk izvēlos visu laiku dzīties pakaļ kaut kādam piepildījumam, nekā vienkārši būt piepildītai un to baudīt.

Ko tu visspilgtāk atceries no saviem studiju gadiem?

Tevi. (Smejas.) Protams, iestājeksāmenu.

Tie atmiņā paliek visspilgtāk, jo esi sanervozējies. Tas, ko tu dari tur, nav tas, kā tu esi iztēlojies darīt. No visa apmācību posma es atceros to lielo slodzi, to "gribu kaut ko paveikt, kādam sevi pierādīt" - ka tu esi labs un varētu būt cienīgs šīs profesijas pārstāvis.

Es atceros mūsu kursu, kas bija pilnīgi traks. Neviens no pedagogiem baigi nelepojās par mūsu trakulību, nekaunību un to, kā mēs mainījām visādus likumus akadēmijā. Varbūt akadēmija par to nemaz nezina!

Tu samērā agri sāki spēlēt dažādās Dailes teātra izrādēs, kur tu arī patlaban esi štata aktrise. Kā tu nokļuvi līdz Dailei?

Vai kā Daile nokļuva pie manis? (Smejas.) Režisore Laura Groza-Ķibere mani uzrunāja uz manu pirmo darbu Dailes teātrī - Pīters Pens. Uzrunāja mani, Aneti Krasovsku, Niklāvu Kurpnieku un Paulu Iklāvu - kursabiedrus.

Tā bija man pirmā pieredze teātrī un uz lielās, lielās skatuves. Tas bija satraucošs posms - 2014. gads, pēc pirmā kursa. Tad no Džilindžera bija vairāki piedāvājumi "ielekt lomās".

Respektīvi - ja kāds netika vai brauca mācīties uz Londonu, es lecu izrādēs. Tad viņš piedāvāja piedalīties nākamajā izrādē - "Žannā d’Arkā". Tad bija iepazīšanās ar kolektīvu un tad jau ir likumsakarīgi, ka tev piedāvā štata vietu, ja kādu laiku jau esi tur strādājis, ja esi viņiem izdevīgs un vajadzīgs kā darbaspēks. Un es, protams, teicu jā. Ir svarīgi kā aktierim gūt pieredzi, pucēt savu savu talantu, savu darba instrumentu - sevi.

Cik droši vai nedroši tu juties, kad tev piedāvāja spēlēt "Pīterā Penā"?

Es jutos nedroši par pilnīgi visu, izņemot to, ka man blakus stāvēja Indra Briķe, jo viņa arī spēlēja šajā izrādē. Es zināju, ja man kādreiz būs vajadzīgs padoms, es varēšu viņai pajautāt. To, kā veidot lomu, es vēl līdz galam nebiju apguvusi. Tas bija kā divi vienā: tu esi darbā un tev ir jāapgūst - kā, tur nav variantu. Bija gan atsaucīgāki kolēģi, gan mazāk atsaucīgi, kas uzreiz prasīja rezultātu. Es nezināju, kas tas ir - rezultāts, ka tev mēģinājumu procesā jau ir nepieciešams visu parādīt gatavu, ar ko es saskāros pirmo reizi.

Es pat nedaudz izsitos no tā visa ārā, jo es nezināju, kā tas ir, kad tev ir jāmēģina, bet tu vari kaut kādā brīdī būt arī bikls un nedrošs.

Tu vēl nezini savus apjomus - cik daudz vai maz tu pats vari izdarīt. Es arī prasīju Indrai padomu, jo es savās sajūtās netiku galā ar dažiem tekstiem, jautāju, kā man kaut ko labāk pateikt. Viņa man paskaidroja, ka nav labāk vai sliktāk, kā tu tajā brīdī jūti, tā arī saki, spēcīgi, droši, pārliecinoši. Tev atnāks. Nevajag spiest. Un tas ir labākais padoms, kas man vispār ir bijis teātrī.

Mēģinājumā ir jāmēģina visādi veidi - kā tu to lomu sajūti, galvenais par to domāt un iedziļināties. Nav viss tā - uzreiz. Tev ir jāmēģina un atnāks. Tas man palīdzēja - tvaiks nolaidās, un es varēju strādāt un vairāk atbrīvoties. Tu tomēr tiec iemests pie profesionāliem aktieriem, režisoriem, kas savu darbu jau zina. Tad esi tu, kas savu darbu īsti līdz galam vēl nezina.

Aktieru apmācības nav īsas - četri gadi tomēr. Kā tev šķiet, vai ir labi aktieri, kas vēl tikai mācās, meklē sevi ievilkt teātrī?

Vairāk redzu plusus, jo viss, ko es ieguvu uz skatuves, palīdz saprast, ko tev saka pedagogi, ko viņi grib panākt un kas ir viņu valoda, kuru tu vēl tikai apgūsti.

Mēs akadēmijā mācāmies ne tikai teoriju, mēs viens ar otru strādājam, attīstām ķermeni. Tu redzi, kur visas tās iemaņas, ko mēs teorētiski apgūstam, vari izmantot teātrī, kāpēc tas ir vajadzīgs. Iespējams, ja tu nezini, kāpēc, tas tā arī neaizies līdz tavai galvai. Liksies, nu labi, mēs tagad ripojam viens otram pāri kontaktimprovizācijā, un?

Ko ar to jūs gribat man iemācīt?

Atrodoties uz skatuves, strādājot ar partneriem, tu saproti, ka tas profesionālais fiziskais kontakts ir vajadzīgs, lai tu nenodari pāri otram vai nenodari pāri sev.

Partneris patiesībā esi tu pats un tā pret viņu tev arī ir jāizturas.

To arī mums visu akadēmijas laiku māca. Es uzreiz sapratu, kāpēc mums ir šādas lekcijas, un es pat gribēju vairāk. Gribētos, lai aktieriem mācītu arī modi, kosmētiku, lai mēs orientētos laikmetos, lai mēs zinātu, ko mēs velkam mugurā, kā to iznest. Mums akadēmijā reiz to piedāvāja un lielākā daļa kursabiedru to negribēja - es biju ļoti bēdīga, jo, aizejot uz teātri, tev ir pašam sevi jāgrimē un tu esi spiests iemācīties šīs lietas. Būtu gribējies tās zināt ātrāk.

Gribētos būt tajā posmā, kad vēsture par to jau ir apgūta un no tā punkta var atsperties. Es skatījos "YouTube" un mācījos krāsoties. Kad mani krāsoja meistars teātrī, tad es ar vienu aci skatījos, kā mani krāso, un mācījos. Tas iet roku rokā. Teātrī tu ātrāk saproti, kāpēc tas ir vajadzīgs. Akadēmijā es mēģināju visu apmeklēt. Gadu pēc akadēmijas es sāku apmeklēt baleta studiju.

Akadēmijā arī tiek mācīts balets - kā ķermeņa nostiprināšana un izzināšana. Tas patiesi ir ļoti redzams ilgtermiņā - kā tu nes savu ķermeni, kājas, rokas, vai tev strādā visi mazie muskulīši arī lomā. Nav tikai runājošā galva, bet gan viss ķermenis. Protams, apgūstot baleta principus, tur ir matemātika visur - galvā, kājās. Tas tikai un vienīgi palīdz tev mobilizēties uz skatuves. Balets man personīgi ļoti palīdz.

Kas tev likās visnevajadzīgākais studiju laikā?

Es domāju, ka varēja iztikt bez tādas pārliekas centības tajā visā. Centība ir laba lieta, bet varbūt vajadzēja vairāk baudīt. Sākt ar citu pieeju tam, ko tu dari. Sākotnēji man bija liela centība tajā visā - sevi pierādīt, bet varēja arī skatīties uz to visu daudz vieglāk. Bet viss, kas notiek akadēmijā - gan mīlestības, gan naidi, draudzības, tusiņi, lielā slodze, atzīmes, eksāmeni, dziedāšana - tas viss ir vajadzīgs. Tā ir tava pieredze, tev palīdz. Man palīdz.

Tev kā aktrisei ir arī diezgan plaša pieredze filmējoties. Kā tas atšķiras no darba uz skatuves?

Pilnīgi atšķiras. Es to esmu sev tā noformulējusi. Kino un teātris nav viens un tas pats, tos nevar salīdzināt, tās ir divas dažādas profesijas. Protams, tu kā aktieris vari kaut ko paņemt no savām skatuves zināšanām un ienest kino, bet viss kino spektrs - optika, kameras, gaismas, fotogrāfija, perspektīva un kā tu sevi tajā redzi - tas viss radīts ir no cita komponenta. Skatuvē darbojas citi principi.

Skatuvē varbūt nav svarīgi, lai mans skatiens tajā brīdī būtu tikai vienā tavā acī, kas kamerai būs ļoti svarīgi. Plus, tavs darbs nav tik daudz atkarīgs no tevis, kā no visa kopuma - gaismas, skaņas, montāžas. Tevi var padarīt par super-labu, tai pat laikā - arī ne tik labu, atkarīgs no montāžas.

Uz teātra skatuves mēs nemontējam, mēs "bliežam". Ir skatuve un ir skatītājs. Ja kaut kas noiet greizi, mēs nevaram pārfilmēt.

Visi ķermeniskie izteiksmes līdzekļi ir citi. Tā ir cita profesija, ko apgūt.

Vai varētu teikt, ka kino ir sarežģītāks nekā teātris?

Es domāju, ka līdzvērtīgi. Man sākotnēji bija liels darbs jāpieliek, lai es saprastu šo izteiksmes līdzekļu spēku un iedarbību, un to, ko ar tiem var izdarīt uz teātra skatuves.

Sākot mācīties akadēmijā, es jau strādāju seriālā pie kamerām. Biju pieradusi pie kameras un akadēmijā man ik pa laikam krita ārā tas, ka man visu laiku likās, ka tas ir kino. Un tas nestrādāja. Ļoti bieži bija tā, ka kaut kas, ko es daru, uz teātra skatuves vienkārši nestrādā. Tās zināšanas, ko tu iegūsti pie kameras, tiešām nenoder teātrī.

Viens otram sāk traucēt?

Varbūt "traucēt" nav īstais vārds. Vienkārši pašam jāsaprot, kur kas strādā. Es tikai pieminu to sākotnējo procesu, kad vispirms dara un tikai tad domā. Tagad jau es sāku saprast, ka var ienest teātri kino un parādīt to labi. Turklāt tas strādā abpusēji. Kamerzālē, piemēram, iestudē tādā intīmā kino motīvā. Mēs neko nespēlējām, mēs esam, izdzīvojam šo stāstu niansēti, mazāk žestu, mazāk paņēmienu.

Kā nolasīt skatītājam, ka tu esi bēdīgs - tu vienkārši esi bēdīgs. Uz skatuves tev ir jārāda, ka tu esi bēdīgs. Uz lielās skatuves neviens nesapratīs, ja tu vienkārši stāvēsi. Tie ir citi paņēmieni, kas viens otru neizslēdz - teātris var ienākt kino un kino ienākt teātrī, bet man šīs divas lietas ir atsevišķas profesijas.

Kino ir sava valoda un teātrim ir sava valoda. Mēs jau daudzi darbojamies abās pusēs, tādēļ ir viegli saprasties. Citādi būtu, ja tu nonāktu tikai kino industrijas placī. Vai tur ir iespējams izdzīvot bez kino vēstures zināšanām? Sarežģīts jautājums.

Vai tev ir autoritātes mākslā?

Man ir, jā. Jebkādā mākslā?

Tavas profesijas ietvaros.

Mani ļoti iedvesmo Olga Dreģe. Pamatošu kāpēc - viņas skatījums par savu profesiju ir tik neparasts, ka nekad neesmu sastapusies ar vēl kādu, kurš raudzītos kā viņa. Viņai piemīt šī atdeve, pietāte, neticami spēcīga ticība. Es apbrīnoju, kā kāds cilvēks var tā ticēt. Ticība ir ļoti svarīga, jo citādāk nav iespējama pārliecināšana.

Kam viņa tic?

Viņa tic sev un savai profesijai, kas viņai palīdz augt un attīstīties. Viņa mani iedvesmo. Viņa šķiet tikpat skaista, tikpat spēcīga kā jaunībā.

Reiz Dreģei jautāju, vai viņa nodarbojas ar kāda veida sportu. Viņa tā savādi paskatījās uz mani un noteica: "Protams! Es taisu presītes!" Man, protams, bija pārsteigums. Kā tāds cilvēks var neiedvesmot!

Mani iedvesmo arī Andris Keišs - viņa skatījums, viņa personība. Es, protams, novērtēju to, ko viņš dara uz skatuves, taču tas, kā viņš par to domā - tas ir iedvesmojošākais.

Jā, laikam jāsaka, ka iedvesmojošākais ir tieši cilvēku domāšanas veids - tādēļ lasu viņu intervijas un cenšos ar viņiem runāt. Satiekot šos cilvēkus, vienmēr pajautāju, kā viņiem sokas, par ko viņi pēdējā laikā domā. Un tad, protams, iedvesmo darbi.

Kas ir pēdējais tevis redzētais darbs, kas tevi ir iedvesmojis?

Nesen redzēju Elmāra Seņkova "Šekspīru" - tas bija apbrīnojami! Viņa izrādēs sievietes spēlē tikai vīrieši - ko tādu redzēju pirmo reizi dzīvē.

Ģirts Ķesteris gan man pieminēja, ka līdzīgas izrādes bijušas arī iepriekš, taču es diemžēl neesmu to piedzīvojusi un nevaru spriest par laiku, kurā neesmu bijusi. Jā, tas kā aktieri izspēlēja ideju par Šekspīra nāvēm - tas aizgrāba ar atklāsmi par to, ar kādu atdevi aktieris var strādāt, kādu enerģiju tajā var ielikt. Lai arī par to tiek daudz runāts, tas parāda, ka kolektīvā svarīga ir jebkura mazākā komponente. Par to runā visi aktieri un režisori, taču realitātē, protams, tas tā ne vienmēr ir.

Gadās, ka atnāc uz mēģinājumu, bet visi jau ir pārguruši - tā iemesla dēļ, ka viņi no sevis ir atdevuši visus 110 procentus. Dažādu iemeslu dēļ - tā var būt liela noslodze gan teātrī, gan citos darbos, kuri jāmeklē, jo nav pietiekami lielas algas. Visi aktieri, protams, gribētu strādāt ar pilnu atdevi - to ļoti varēja just uz "Šekspīra" skatuves. Tas uzreiz atgādina, kādēļ vispār aktieri izvēlas šo profesiju - tā sajūta, ka atdod visu.

Kā tev šķiet - cik ilgi var būt uz "110 procentiem"? Un - ja nevari būt uz 110 procentiem, vai ir jēga to darīt?

Mācoties mēs apgūstam šīs profesijas tehnisko pusi. Piemēram, man "Kaisles vilciena" pirmizrādē nebija balss, jo katrā mēģinājumā darīju uz 110. Divus mēnešus no sevis spiedu laukā visu un pirmizrādē mana balss vienkārši atteicās skanēt. Tas gan pārgāja.

Nu ir vieglāk spēlēt gan fiziski, gan garīgi - esmu apguvusi gan sevis iemācīto, gan režisora noteikto metodiku, iemācījusies visus "knifus". Tas gan nenozīmē "haltūrēšanu", tā ir profesionalitātes pazīme. Tā ir spēja atkārtot ar to pašu atdevi, tā, lai tā pamatā būtu tehnika - citādi uz 110 var sevi nomocīt un izdegt, un kļūt nevienam nevajadzīgs. Visu var kontrolēt.

Tiesa - pēc jebkura laba darba noteikti jābūt atelpai.

Domāju, ka mākslinieks nevar visu laiku no sevis izspiest šo "110" - dienu no dienas, izrādi pēc izrādes. Tādā ritmā pazūd gan šarms, gan vēlme darīt to, ko dari, cilvēks apmaldās un viņam vairs nav ko dot.

Aktierim ir nepieciešama liela "ieelpa", lai apgūtu visu, kas ir apkārt, lai uzņemtu pasauli. "Izelpot" ir mūsu darbs. Visu laiku "izelpojot", nav iespējams palikt dzīvam.

Cik viegla vai grūta, tavuprāt, ir aktiera profesija?

Atkarībā no tā, kā cilvēks pats uz to raugās. Es pati domāju, ka diezgan grūta - nebeidzams process, radošās mokas. Kaut kas piedzimst, kaut kas - nē.

Vispār jāsaka, ka starp cilvēku un šo profesiju visstingrāk var stāvēt raksturs. Daudz nozīmē, vai tev ir spēja būt pacietīgam, vai tev ir spēja pakļauties, vai ir spēja strādāt idejas vārdā, kura tev nesimpatizē. Svarīgs ir jautājums par to, vai to atļauj konkrētā cilvēka raksturs.

Ja raksturs to neatļauj, seko nebeidzams konflikts pašam ar sevi - tad, protams, šī nodarbe šķiet ļoti grūta, jo visu laiku nākas pārkāpt pašam sev. Cilvēkiem, kuriem tā nav, šī profesija šķiet vieglāka. Par sevi varu teikt, ka mans raksturs šur tur stāv man ceļā. Man patīk daudz domāt - analizēt dzirdēto un redzēto. Dažreiz šķiet, ka būtu labāk bez iedziļināšanās - vienkārši ņemt un darīt.

Kā tev šķiet - cik daudz aktierim vajadzētu iedziļināties, domāt līdzi?

Kā kurā situācijā, taču kopumā uzskatu, ka aktieriem būtu jādomā līdzi. Taču domāju, ka jebkurš aktieris seko līdzi tam, ko dara, analizē režisora teikto, iesaistās radošajos strīdos. Tas ir ļoti vērtīgi, jo tad tas nav tikai process, bet arī izaugsme. Domāt vajag.

Bet, kā tu jau minēji, neizbēgama ir sava veida pakļaušanās. Izrāde tomēr ir režisora vīzija, individuāla un subjektīva versija par to, kā visam būtu jānotiek. Protams, svarīga ir arī domu apmaiņa, taču beigās galavārdu tomēr patur režisors.

Protams - ir iespējams parakstīties par kāda cita ideju un kļūt par upuri. Ne jau režisors spēlē - uz skatuves vai ekrāna ir aktieris, kas pārstāv viņa ideju.

Ja cilvēks ir naivi uzticējies un nav domājis līdzi - viņš var kļūt par upuri.

No tā, manuprāt, izbēgt var tikai domājot līdzi, kas, savukārt, bieži vien nav izdevīgi, jo nospriežot, ka kāda ideja nav tev saistoša, var palaist garām dažādas vērtīgas pieredzes.

Izrādes veidotāji var vienkārši izlemt ņemt aktieri, kurš par šīm lietām nedomās. Tas ir liels spēles lauks.

Cik neatkarīga, tavuprāt, tu esi šajā profesijā? Vai aktieris maz var būt neatkarīgs?

Šķiet, ka tikai tad, ja viņš iestudē pats savas izrādes un pats tajās spēlē.

Tu esi jauna un skaista blondīne. Vai esi saskārusies ar kādiem stereotipiem vai sastapusies ar diskrimināciju sava izskata dēļ?

Jā! Ļoti daudz. Uzskatu, ka man ir paveicies, jo ir cilvēki, kas mani uztver nopietni un pēc ārējā veidola nevērtē, taču ir liela daļa cilvēku, kas spriež tikai pēc ārējā.

Bieži saskaros ar to, ka mans viedoklis zaudē vērtību, ja izskatos labi - esmu ar ielokotiem matiem vai uzkrāsotām lūpām. "Ko tad tu vispār saproti!", saka citi.

Iedalījums pēc ādas krāsas, matiem, nagiem un kaut kādām izvēlēm... Pēdējā laikā daudz domāju par to, kādēļ mums tik ļoti patīk apkārtējos iedalīt dažādās "kastēs". Ja nospēlē vienu lomu kā prostitūta, citi ir gatavi šo lomu tev piedēvēt uz mūžu. Ja nospēlē vienu lomu avangarda kino, cilvēki tevi sāk asociēt tikai ar to. Neuzskatu šo "kastu sadalījumu" par vajadzīgu.

Bet vai esi kādreiz radusi atbildi uz to, kāpēc tā notiek?

Nezinu, kā bija agrāk, nezinu, kā Latvijā cilvēks uz cilvēku skatījās 70. vai 80. gados, taču vēsturnieki tomēr liecina, ka vienmēr uz izskata bāzes ir eksistējusi kāda veida hierarhija.

Mēs attīstāmies, evolūcija it kā dara savu, taču kaut kur cilvēkā gadsimtiem ilgi tomēr paliek tas pats. Es to varētu skaidrot tā - ir dzīvnieciskais instinkts un "tas otrs". Cilvēks cilvēku bieži vien būtībā neieredz, tādēļ ir izdomāti visi šie iedalījumi. Visiem liekas, ka viņiem pieder pasaule, un, ja citi tajā glīti neierakstās, viņi tiek iedalīti savās kastēs. Iespējams, cilvēki to dara, lai pasargātu savas pasaules.

Mūsdienās nereti gadās dzirdēt, ka cilvēki, kas vēlas pastāstīt par savām gaitām, sastopas ar attieksmi, ka otru tas nebūt neinteresē. Vai tas ir humāni vai "jaudīgi"? Nezinu, varbūt tā mūsdienās patiešām arī vajadzētu darīt.

Es ar to gana bieži saskaros. Māra Ķimele man teica, ka man nāksies strādāt trīs vai pat piecas reizes smagāk, jo mani blondie mati un smalkais deguntiņš apkārtējiem nodod to, ka esmu mīļa, naiva, jauka meitene.

Viņa brīdināja arī par to, kāda veida lomas man piedāvās. Jāmēģina pastāvēt par sevi un radīt augsni, kurā tava balss ir sadzirdama. Tas nav tik vienkārši. Jo īpaši tad, kad sāk šķist, ka lomas dala "pēc deguniem" - lai arī zini, ka vari ņemt nopietnākas lomas, tevi nemaz neapsver, jo neizskaties atbilstoši kādam standartam.

Tu jau vairākus gadus esi teātrī. Vai nejūti, ka tas tomēr samazinās, ka šis skatījums regresē?

Viennozīmīgi. Teātrī tomēr vienmēr ir iespēja būt jebkam. Savu lomu ir iespējams pavērt caur šāda vai cita veida prizmu.

Vispār, tā iedomājos - uz skatuves man parasti liek melnas vai rudas parūkas. Ar savu matu krāsu tomēr sanāk spēlēt tādas vieglprātīgākas lomas. Lai gan - varbūt es atkal pārāk daudz domāju, un šādi manifestējas bērnībā iedzīts komplekss. Varbūt šis velkas līdzi no skolas gadiem, kad vēlies pierādīt, ka tevī ir vairāk kā tikai tavā matu krāsā.

Tie ir priekšstati un tie noteikti nav radušies tāpat vien.

Gan jau kādā vēstures posmā blondīnes tiešām ir bijušas vieglprātīgākas.

Taču laiks nav stāvējis uz vietas un, lai šos priekšstatus mainītu, ir nepieciešamas neticamas pūles.

Kā ir būt sievietei teātrī?

Baigā tēma. Te noteikti uzreiz jādomā arī par statusiem - brīva vai precēta. Varu runāt tikai par savu pieredzi - kā neprecētai bija diezgan grūti, lai arī biju kopā ar savu pašreizējo vīru. Izjutu nepatiku no citām kolēģēm. Kopumā esmu diezgan laipna un pieklājīga, taču te man bija īpaši jāpiedomā, kur ir kādas robežas un kā tām nepārkāpt.

Vispār jau sievietēm jebkurā vidē, kas nav tikai sieviešu kolektīvs, ir jāizcīna vai jāuzbūvē savs cieņas līmenis.

Jāgūst draugi, domubiedri, arī ienaidnieki, lai nepaliktu statusā "objekts - sieviete". Vīriešiem noteikti ir līdzīgi, taču esmu novērojusi, ka viņi vairāk tomēr saprotas bez vārdiem. Šķiet, ka vīrieši viens otram nepievērš tik lielu uzmanību, kā vīrietis sievietei vai sieviete sievietei. Varbūt kļūdos, taču tāds ir mans novērojums.

Atceros laiku, kad tavs uzvārds bija Sarma, nevis Florence. Vai pastāstīsi, kādēļ izlēmi to nomainīt?

Tas notika tādēļ, ka izpētīju savu dzimtas koku līdz ceturtajai paaudzei. Mans tā brīža uzvārds nebija ne no mana bioloģiskā tēva, ne manas mātes. Tiesa iepriekšējais, patēva, uzvārds man ir tikpat nozīmīgs, taču visu mainīja atklājums, ka mans pašreizējais uzvārds izzudīs no mūsu dzimtas līdz ar manu vecmāmiņu un mammu. Tā kā biju vienīgā, kura varēja šo uzvārdu turpināt, izlēmu šo uzvārdu pieņemt. 

Bez aktrises karjeras esi sevi pieteikusi arī kā spēcīgu influenceri. Ko tas tev nozīmē?

Jā, šī joma ir kaut kas pilnīgi cits. Sākotnēji to uzsākām abi ar vīru, taču nekad nebijām domājuši, ka tas aizies tik tālu. Šobrīd jau var teikt - šī lieta mēdz pilnībā aizpildīt darba dienu - no rīta līdz vakaram! 

Man šī platforma ļoti patīk un priecājos, ka tur varu cilvēkiem, kuriem šķietu iedvesmojoša un kuriem patīk tas, kā domāju, kaut ko ieteikt vai dalīties ar savu ieskatu.

Man ļoti patīk, ka kāds mani iedvesmo un priecājos, ka varu darīt to pašu.

Raugos uz to tikai tā - arī tagad, slēdzot līgumus, pievēršu uzmanību, vai dotais produkts mani iedvesmo. Ja tā ir - tas ir kaut kas, kas jebkurā mērogā nes labumu - labprāt dalos ar iedvesmu arī ar saviem sekotājiem.

Apkārt ir ļoti daudz informācijas - ir svarīgi, ka spēju nodot uzticamu informāciju.

Lai nu kā, nav tā, ka manā profilā ir tikai reklāmas - gana bieži dalos ar dažādiem dzejoļiem, ar dzīves mirkļiem, kas pēc tam kalpos kā atskaites punkti. 

Tiesa, šī platforma ir diezgan liela atbildība. Nezinu, vai varētu to tā vienkārši pamest - tas nebūtu izdevīgi.

"Instagram" tu izliec savu dzīvi zināmai publiskai apskatei. Kā tas ir - dzīvot uzmanības centrā?

Viss ir atkarīgs no individuālām izjūtām. Interneta lietotāji jau redz tikai tik daudz, cik pats esi viņiem atļāvis redzēt. Neviens no manas dzīves nevar paņemt vairāk, kā pati tur ielieku. Mana dzīve, protams, ir krietni plašāka.

Tad nevarētu teikt, ka tev ir uzmanības deficīts.

Absolūti nedaru šo tā dēļ. Es bieži izvēlos laiku pavadīt ar sevi, noslēpties. Uzmanība šādā formā man nav nepieciešama. Mani vienkārši jau kopš 17 gadu vecuma interesē fotogrāfija, esmu mācījusies šīs nodarbes pamatus. Kad man vai Oskaram sanāk laba bilde, ir prieks! Tā ir iedvesma, ar kuru vēlos dalīties ar citiem.

Daudzi man pārmet, par to, ka taisu provokatīvas bildes, kur, piemēram, redzama mana kailā mugura, taču pilnībā ignorē pavadtekstu, kuram ir doma. Vienkārša "patīk" vākšana internetā man nav svarīga. Šis portāls ir vieta, kur varu pati sev atgādināt par nozīmīgiem notikumiem - bildes atgādina par svarīgāko dzīvē, kurai mēs peldam cauri.

Tātad bilžu likšana kaut kādā mērā ir meditatīvs, attīrošs process?

Jā, viennozīmīgi. Taču tikpat svarīgi ir ar to arī parādīt pasaulei - iespējams, ka to ierauga kāds, kas domā līdzīgi! Man bieži raksta vēstules, kas ļoti priecē, jo izrādās, ka man visapkārt dzīvo dažādi domubiedri. 

Kā ir dzīvē - vai viss vienmēr ir tik skaists kā šajos "Instagram" stāstos?

Manā dzīvē - jā! (Smejas.) Manā profilā ir daudz bilžu, kas ir tapušas ar pirmo mēģinājumu. Pašlaik nestrādāju studijā, man pēc fotosesijas nav tūkstošiem bilžu, no kurām jāizvēlas tā īstā. Nav mans stils - ja sanāk, sanāk, ja nē - nekas. 

Nezinu, kas ir skaisti "Instagram". Mana gaume ir redzama manā platformā. Man svarīgākais ir fiksēt sajūtu - bez tās nekā nav. 

Runājot par vīru - šī gada 9. augustā jūs abi iestūrējāt laulības ostā. Pastāsti, kā svin kāzas divi jauni aktieriI

Mēs trīs dienas svinējām! Trīs dienas un trīs naktis! Nosvinējām godam.

Mēs pat nevarējām iedomāties, kas ir kāzas, jo ar mums nekas tāds nebija noticis. Bijām bijuši tikai uz pāris kāzu ceremonijām. Uz ballīti pēc tam nebijām bijuši darba dēļ. Rīkojām paši - tā, kā saprotam kāzas.

Kāzās bija visas garšas - pipariņš, skābumiņš, saldumiņš, sāļš un cukurots, viss. Kāzas bija ar ļoti lielu dziļumu. Īstas kāzas!

Es jau televīzijai stāstīju - kautiņš, aizmirsti gredzeni, liekas, viss slikti, taču viss patiesībā bija ļoti labi. Labākais jau visā tajā atrast to cilvēcību.

Mēs jau sākotnēji plānojām, ka vajag tikai to, ko mēs gribam. Ar visiem paspējām parunāt, padejot. Gatavojām labu spēļu laukumu visiem, tie nebija svētki tikai mums. Mēs bijām visi līdzvērtīgi. Katrs varēja ņemt mikrofonu rokās un dziedāt, dejot, teikt tostu. Mums bija tostu maratons vienā brīdī. Zini kā, visi jau paēduši, sāk izklīst, bet es saprotu, ka mums vēl tostu nav bijis. Es pieteicu tostu maratonu un aizgāja stundas garumā.

Kāda ir sajūta būt precētai?

Atbildīga, ļoti. Pret sevi. Tas ļoti mainījās tajā dienā, kad Oskars mani bildināja. Esot jau sievas godā, es varu teikt, ka tā ir attieksme pret sevi, kas ir mainījusies.

Es vairs neuzskatu sevi par mazu bērnu - ka es varētu kaut ko aizmirst, ignorēt, palaist garām.

Man ir sevi vairāk jāmīl, man ir jāattiecas pret sevi cieņpilni un ar jēgu, nevaru mētāties uz visām pusēm. Te nav runa par vīriešiem, bet gan savu izaugsmi, savu ieguldījumu ģimenē - cik daudz tu darīsi citiem, sev, kas tev vispār ir svarīgs. Protams, arī atbildība pret otru cilvēku.

Es uzņemos atdot sevi visu viņam un viņš sevi - man. Tā ir laulība un mēs pie tā strādājam.

Mums jau arī pirms tam attiecībās tā bija - ja mums ir kāds konflikts, strīdiņš, nu nebrauc tas otrs gulēt citā mājā. Tiekam galā ar situāciju, jo mēs gribam būt viens ar otru un saprotam, ka mēs varam to atrisināt. Atbildība, galvenokārt, ir spēt sevi dot otram un atbalstīt otru, bet vispirms ir jātiek galā ar sevi.

Ja tu neesi laimīgs, tev arī otru darīt laimīgu būs grūti, tāpēc ir jāparūpējas par sevi. Sievas loma uzliek daudz.

Man ir sevi jāmīl vairāk, es nevaru darīt sev pāri, jo es vairs neesmu tikai pati sev.

Ja es būtu tikai pati sev, visiem pārējiem es neko nebūtu apsolījusi, es varu mirt, izdegt. Gribu un ciešu! Tad, kad esi apsolījis sevi otram cilvēkam, nevari būt tāds lupata.

Vai kāzās notika kaut kas amizants?

Lielu daļu es jau esmu nosaukusi. Nu, piemēram, es ar visu savu balto kleitu pēc ceremonijas iekāpu oranžos dubļos. Liela daļa manas kleitas un plīvura bija oranža. Aizgāju un mazgāju zem krāna. Iekāpām žigulī un es visu savu kleitu izliku pa logu, lai žūst.

Ar kādu skatu tu lūkojies nākotnē? Vai ir gaidāmi kādi jaunumi tavā dzīvē?

Mans skats uz nākotni ir ļoti progresīvi vērsts. Man ir iestrādes saistībā ar manu uzņēmumu "BM Production" saistībā ar grupu "Bad Habits", saviem projektiem, par kuriem es nestāstīšu. Lai darbi runā!

Šobrīd aktīvi strādāju arī pie tēla veidošanas attiecībā uz aktiera profesiju. Es vēlos apkopot savus darbus, redzēt, kā tas no malas izskatās, tāpēc arī veidoju savu lapu.

Mājaslapā varēs redzēt visus manus darbus vienkopus, kā portfolio. Vēl es vēlos mācīties padziļināti savā profesijā, tāpēc mēs plānojam braukt uz konkrētiem festivāliem. Skats uz nākotni ir pozitīvs. Par teātri es pašlaik nerunāju, kamēr mums nekas nav zināms.

Vienmēr ir jāskatās ar pozitīvo skatu, jo jebkura izmaiņa dod telpu, lai ienāktu kas jauns.

Ja tu tam ej pretī, uz to tiecies, tas atnāks pie tevis. Ja atnāks tavs vienīgais uzdevums ir izlemt - dot iespēju vai nē.