Sīkstais velna tārps, kas ir izveidojis "gēnu bruņas" (1)

Zinātniekiem šis ekstremofilais tārps jeb nematode ir zināma tikai kopš 2008. gada, jo tā mīt ārkārtīgi dziļi pazemē - aptuveni 1,3 kilometrus zem zemes virsas.

Nematodes genomā atklājās daudzi pielāgojumi, kas veidojušies, lai nematode varētu dzīvot pazemē, kur valda augsta temperatūra.

Velna tārpa zinātniskais nosaukums arī ir saistīts ar elli, proti, tas ir "Halicephalobus mephisto". Kā zināms Mefistofelis ir radījums no elles, kurš Johana Volfganga Gētes traģēdijā dodas virszemē, lai sagrābtu Fausta dvēseli.

Izpētot šīs nematodes genomu, zinātnieki atklāja, ka tā ir dublējusi gēnu, kas novērš uguns izraisītos bojājumus. Tai ir 70 šī gēna dublikāti. Turklāt tai ir arī vairāki otrā aizsargājošā gēna dublikāti, liekot zinātniekiem domāt, ka šī radība savās gēnu bruņās ir ietērpusies, lai varētu izdzīvot ekstrēmajos apstākļos.

"Tai nekas cits neatliek, kā pielāgoties vai mirt," preses konferencē teica viens no zinātniekiem.

Velna tārps ir pirmais pazemes radījums, ko zinātnieki ģenētiski kartējuši, tāpēc ir cerība, ka līdzīgā veidā drīz izdosies izpētīt arī citus organismus.

Liela daļa no progresīvajiem pētījumiem par dzīvajām būtnēm un to pielāgošanās mehānismiem zinātniekiem ļauj veidot labākus, dabai draudzīgākus un citādi derīgākus materiālus un tehnoloģijas.

Sapratne par to, kā tādi mikroskopiski radījumi kā velna tārps spēj izdzīvot ekstrēmos apstākļos, var, piemēram, palīdzēt aizsargāt virszemes dzīvību no klimata pārmaiņām.

Velna tārps ir ne vien pirmais pazemes organisms, kuru zinātniekiem izdevies ģenētiski kartēt, bet vispār pirmais šāda veida radījums, kas novērots. Pirms tam zinātnieki neticēja, ka tik dziļi pazemē var pastāvēt dzīvība.

Sākot ar Plīnija laiku, līdz pat 19. gadsimta beigām cilvēki arī uzskatīja, ka okeānu dzīlēs arī nevar eksistēt dzīvība. Tomēr mūsdienās ir zināms, ka tie bija maldi.