Visvairāk priecē degvielas patēriņš - tie ir ap divpadsmit litriem uz 100 kilometriem, kas ir pārsteidzoši, zinot, ka auto ir iekrauta krava. Mūsu kemperis tā arī saucas - vieglā automašīna ar kravu, tas nav nekā īpaši jāreģistrē. Šī pasaulē ir jau gadiem pieredzēta prakse, ir pat vesela kustība ceļotājiem, kuri pārvietojas ar pikapiem un kravas kastē iekrautu dzīvojamo telpu. Ātrums uz lielceļa ir tieši atļautajās robežās: 90-100 km/h. Var, protams, izspiest vairāk, taču nav vajadzības.
Vienas no lielākajām bažām pirms došanās ceļā, protams, bija robežu šķērsošana, jo dzirdēti daudzu ceļotāju stāsti un tie nav īpaši iepriecinoši. Kamēr Eiropai tu vienkārši dodies cauri, tikai pamanot, kā mobilā telefona tīkls pielāgojas vietējam pakalpojuma sniedzējam, nokļūt Āfrikā ir cits stāsts.
Iespējams, veiksme, varbūt vienkārši tā bija jābūt, taču uz Marokas robežas pavadījām ne vairāk kā 15 minūtes - viss notika veikli, pat automašīnas apdrošināšanu nelūdza uzrādīt, tik vien kā ielūkojās mūsu mājā un apvaicājās par ieroču klātesamību, kuru mums, protams, nebija, jo ne jau uz Maroku devāmies ieročus tirgot.
Ierodoties Marokā, ir nepieciešama zaļā karte - apdrošināšana, kas maksā lēti - ap 14 eiro uz trīs mēnešiem. Nenokārtojot to savā valstī, var nākties šķirties no vairākiem simtiem eiro, ja robežsargam trāpījusies lielāka apetīte. Iespējams tie ir tikai makšķernieku stāsti, taču tādus var izlasīt ārzemju blogos.