"Džemma! Man jūsu ļoti pietrūks." Jānis Šipkēvics publicē aizkustinošu Skulmei veltītu ierakstu (2)

"Es zinu, ka Džemmas vietā nenāks neviens. Teritorija, ko pārraudzīja viņas gara majestāte, ir neizmērojami liela, un ir grūti noticēt, ka reiz ierastā mutuļojošo domu, viedokļu, vērtējumu un ideju bangojošā jūra kļuvusi par spoguli. Viens liels, milzīgs klusums. Klusums, kurā tagad ir lūkojams visa garā mūža gara bagātību atspulgs. Tas joprojām ir dzīvs un tāds arī būs, kamēr vien mēs tālāk nesīsim viņas koptās vērtības, kamēr vien viņas balss mūsu prātos liks uzturēt staltu stāju - vārda visplašākajā nozīmē," vēstuli iesācis Jānis.

"Zināt, ko visvairāk es apbrīnoju Džemmā Skulmē? Viņas aizrautību. To degsmi, ar kādu parasti pasauli uzlūkojam mēs visi bērnībā, pusaudža gados, Džemma neizskaidrojamā veidā bija iespējusi saglabāt līdz savai pēdējai elpai. Tā ir liela likteņa dāvana no vienas puses, bet arī ļoti liels pārbaudījums katram, kurš šādu ceļu izvēlējies. Tā ir nostāja, ka nekas nav līdz galam skaidri noteikts un "ierāmēts". Apjausma, ka viss ir spēji mainīgs, relatīvs un aplūkojams no bezgalīga skaita skatpunktu - tā nepavisam nav komforta pozīcija. Savas dzīves laikā mēs, gribot negribot, attopamies kādā laika posmā iemācījušies “pareizo veidu”, situācijas risinājumus, paņēmienus, tehnikas kā nonākt pie rezultāta. Un ļoti ierasts, ka mūža svārstam gravitējot no viduspunkta uz otru pusi, cilvēks kļūst arvien piesardzīgāks, kategoriskāks uzskatos, jo "nav laika vairs ņemties ar eksperimentiem". Tad, lūk, izteikts pretstats ir bijis manas dzīves viens no nozīmīgākajiem skolotājiem."

"Džemma Skulme - cilvēks, kurš brīnījās. Cilvēks, kurš, gluži kā par savu ģimeni, ļoti personiski dzīvoja, pārdzīvoja līdzi latviešu tautai un norisēm valstī. Renesanses tipa būtne, kas stāvēja pāri priekšstatiem, ko paģērētu mākslas dižgara, leģendāras personības statuss. Gluži otrādi, savā dzīvē neesmu sastapis nevienu no aizspriedumiem brīvāku, kurš visas uzkrātās pieredzes un titulus ir spējis pārvērst dzīvā mākslas vielā, mijiedarbības materiālā kopā ar jaunajiem un visjaunākajiem. Džemma sevī iemiesoja laikmetīgumu. Manā skatījumā tieši viņas tēlā ir piedzimis 20.gadsimta otrās puses mākslas muzejs. Nu atlicis vien to pārvērst reālā ēkā, kurā ar pilnu jaudu ikkatrs varētu mesties viņas krāsu un ideju jūrā.

Aiziet Džemma, aiziet laikmets, bet palicējiem atnāk atbildība jaunā kvalitātē - mums nest šīs pārliecības tālāk. Es ticu, ka Džemma tagad ir drošā vietā, kļuvusi par krāsas gaismu un plūst pāri Dieva visskaistākajam audeklam.

Mūsu trausli smalkā "granddāma" ir atpakaļ vidē, kurā viņa var būt aktīvs procesu veidotājs bez jebkādiem fiziskās pasaules apgrūtinājumiem. Džemmas acīs Latvija vienmēr bijusi lielvalsts, cilvēks - bezrobežu domrades būtne, sadzīve - jēgpilna dzīves sastāvdaļa, visubeidzot, māksla - dzīves jēgas augstākā būtība."

"Mana mīļā gara tuviniec, vislielākā autoritāte un vismīļākais atbasts. Džemma! Man jūsu ļoti pietrūks!"

Šī bijusi visneparastākā draudzība manā mūžā, kas iemācījusi dzīvi ieraudzīt vēl nepieredzētā detalizācijā. Par to es jums, mīļā Džemma, būšu pateicīgs katru savas dzīves dienu, ar lielu atbildību cenšoties mūsu satikšanās punktā uztverto saglabāt, iemiesot un iemācīt saviem pēctečiem. Jūsu gars būs mūsos allaž dzīvs.""

Šipkēvics ieraksta beigās parakstās - "Mūžīgā pateicībā un mīlestībā, Jānis Šipkēvics jaunākais".

Atgādinām, ka atvadīšanās no mūžībā aizgājušās mākslinieces Džemmas Skulmes piemiņas dievkalpojums notiks 16. novembrī, plkst. 15 Rīgas Doma baznīcā.

Cienot piederīgo vēlmi, atvadīšanās apmeklētāji tiek aicināti nenest ziedus un vainagus. Dievnams būs atvērts no plkst. 13.30. Līdz dievkalpojumam būs iespēja iedegt sveci, kopīgi kavēties domās un muzikālos priekšnesumos, godājot Skulmes piemiņu. Dievkalpojums Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā sāksies plkst. 15.

Skulme mūžībā devās 9. novembra rītā 94 gadu vecumā.