Linda Mūrniece dalās vaļsirdīgā stāstā par to, kā tikusi izmantota no vīrieša puses (20)

"Viss sākas mīlīgi. Apsolījās atnest tieši to kafiju, ko vēlos. Kavēja laiku ar sarunām. Tomēr.... Jau tajā pašā vakarā gribēja iet uz veikalu pēc sava dzēriena pudeles, lai par to nav jāmaksā restorānā, kur plānotas vakariņas. Taupīgs – apsveicami – bet ne jau pirmajā vakarā, kad plāno šarmēt meiteni… Samaksāju par savu un viņa dzērienu, jo negribēju draugiem, kas izmaksāja vakariņas, parādīt, ka esmu sapinusies ar skopuli (piekrītu – mana vaina – nav ko iekulties tādās situācijās).

Jau nākamajā dienā (un tā visu dienu) manā telefonā iekrita viņa bērnu bildes – pulciņos, mašīnā, uz ielas, utt. Mulsu, baidoties aizvainot un teikt, ka to nevēlos. Man patīk bērni un arī viņu bildes – pamatā gan savu vai ģimenes draugu. Uzrakstīju, ka man ir sāpīgas atmiņas no iepriekšējām attiecībām, jo no tām pietrūkst tieši bērnu un būtu labi respektēt, ka otrajā dienā nevēlos tikt iepīta attiecībās ar viņa bērniem. Jā – un arī bērniem laikam būtu labi saprast, kas tā par tanti, kam sūta viņu bildes… Kur nu vēl bērnu mammai….

Dažas dienas “puisis” izlikās sapratis, ko saku. Tomēr tikai dažas. Pie mana aicinājuma atbraukt līdzi uz laukiem, paskatīties, vai tur viss vietās, sekoja plāns – bērni būs līdzi. Atteicu braucienu, aizbraucu viena, domājot, ka mutisks ziņojums būs labāk sadzirdēts par rakstīto. Tomēr nē – tas viss turpinājās ar lielu intensitāti.

Un tad... Tie nodevīgie kokteiļi... Bērnu un paša. Garāmejot manam darbam (kur var nopirkt kokteiļus, cita starpā), jautājums – “Mans bērns grib saldējuma kokteili. Varam ieiet?” atbildu – “protams”, pati laipni sagaidu un aizeju tālākās darīšanās. Kokteili pasūta un izdzer, pieceļas, pasaka “paldies” un aiziet (it kā sastāvdaļas, elektrība, pvn, viesmīļa darbs, utt. mums par velti…. ). Tas pats ar “asiņaino mēriju”, ko gribas pašam pēc dažām dienām. Ziņa –" gribētos ļoti to mēriju”. Atbildu – “manējie uztaisīs. Šodien īpašais piedāvājums – divi par viena cenu” (7.50 eur, cita starpā). Manējie uztaisa, viņš izdzer, aiziet, atsūta ziņu – “pasaki savējiem “paldies” par kokteili. Labi, pateicu. Tomēr 7,50 samaksāju es pati (jo kādam taču jāmaksā, ne jau viesmīlim, kura klients aiziet, nesamaksājot).

Pa vidu vēl daudzi stāsti. Katrai dienai savs. Ieskaitot – uz jautājumu – “vai tiešām esi šķīries?” - atbilde – “jā, sadalījām mantu”, tomēr uz nākamo jautājumu (pēc laika gan) “kāpēc feisbukā statuss ir “precējies”, atskan atbilde – “tāds ir mans formālais statuss”….

Ziniet, kad viņš pazuda no mana redzesloka? Kad saņēmos pateikt, ka par tām vakariņām, ko ēd jau trīs nedēļas ik pa laikam manā darba vietā, vismaz kādreiz vajadzētu samaksāt. Vai vismaz izlikties, ka grib samaksāt… Sekoja teksts “ar tevi nav iespējams normāli sarunāties”….

Ar kaunu jāatzīstas, ka es protu iekulties tādās situācijās. Un nav tā, ka es šīs situācijas meklēju. Tās vienkārši atrod mani.

Kāpēc es par to runāju publiski, riskējot, ka normāli vīrieši baidīsies man tuvoties un citiem šķitīs, ka ar mani kaut kas nav kārtībā? Es rakstu, jo tiešām nesaprotu, kāpēc ir tik daudz izmantotāju… Pieņemu, ka arī sievietes tādas ir, tomēr mūsu sabiedrībā pieņemts, ka viņām tas piedodams un līdzīgu stāstu maz," rakstīja Mūrniece.

Viņa gan piebilda, ka tomēr ir pārliecināta, ka pasaulē ir arī "forši, labi un stipri" vīrieši.

Arī komentāros uzņēmēju metās atbalstīt kā sievietes, tā vīrieši, brīnoties par konkrētā un viņam līdzīgu kungu izgājieniem.