Šoreiz visaizraujošakais filmā nav viņa panākumu ekranizācija vai viņa pieeja kritiskāko tehnoloģiju problēmu risināšanai. Visinteresantākais par viņu ir tas, ko viņš mums māca - ko nozīmē būt cilvēkam.
Viscaur sērijām intervētājs ātri pēc kārtas uzdod Geitsam it kā muļķīgus iepazīšanās jautājumus: "Kāds ir tavs mīļākais ēdiens? Kāds ir tavs mīļākais dzīvnieks? Ko tu ēd brokastīs?"
Tā, acīmredzami, bijusi intervētāja taktika, jo ik pa mirklim tika iestarpināti jautājumi, kas Geitsu, tā teikt, izsita no sliedēm. Piemēram: "Kāda bija jūsu dzīves sliktākā diena?"
Geitss ir atturīgs, bet, šķiet, viegli atbild uz visa veida jautājumiem. Taču šis atšķīrās. Viņš iekliedzās un novērsa skatienu. Šķiet, ka viņš domā par jautājumu un atbildi, bet ne īsti. Viņš zina, kas viņam jāsaka - viņš vienkārši nevēlas to teikt. Neviens to nedarītu. Bet visbeidzot, viņš sāk runāt:
"Diena, kad nomira mana māte."
127 miljonu dolāru vērtās savrupmājas bibliotēkā sēž cilvēks, kurš ir sasniedzis visu iespējamo, ko var sasniegt, kura dzīvi - vismaz mums - nosaka viņa biznesa panākumi. Un tomēr viņš neteica: "Dienā, kad Stīvs Džobss apsūdzēja mani ideju zagšanā."