"Durvis grīdā atvērās, un es zināju, ka viņas vairs nav." Mūķene, kas līdz karātavām pavada uz nāvi notiesātos (5)

Mūķene bija māsa Žerāra Fernandeza, kurai tagad ir 81 gads, bet cietumniece - viņas kādreizējā skolniece Čena Meižū, kura bija notiesāta uz nāvi par vienu no brutālākajām slepkavībām valsts vēsturē. Fernandeza Čenu pazina Ketrīnu, kā "jauku, vienkāršu meiteni", kura nāca no ticīgas ģimenes un mācījās katoļu skolā.

Čenu, viņas vīru Adrianu Limu un viņa mīļāko He Jiafengu atzina par vainīgiem divu bērnu rituālā slepkavībā.

"Viņa pieļāva smagu kļūdu," sacīja mūķene. "Es biju noskumusi, kad dzirdēju šīs ziņas, bet es apzinājos, ka man viņa jāsatiek."

Māsa Žerāra gadiem ilgi Čenu apmeklēja cietumā, bieži garas nakts stundas pavadot kopīgās lūgšanās. Process ļāvis viņām atjaunot saikni un izveidot dziļāku sapratni, sacīja mūķene.

"Es tur biju, lai atbalstītu Ketrīnu, un zināju, ka viņa spēs ar mani runāt. Es domāju, tas viņu atbrīvoja no garīga cietuma," stāstīja Žerāra.

Mūķene bija klāt līdz pat pašām beigām 1988. gada 25. novembrī - Čenas nāvessoda rītam.

"Jebkurš cilvēks ir vairāk vērts nekā sliktākais, ko viņi ir izdarījuši," uzskata mūķene. "Neraugoties uz cilvēka grēkiem, ikviens ir pelnījis cieņpilnu nāvi."

Savā pēdējā rītā Čena bija uzvilkusi zilu kleitu ar auduma jostu un pieskaņotas kurpes. "Viņa bija ļoti mierīga," notikušo atcerējās māsa Žerāra. Abas sievietes, rokās sadevušās, spēra pēdējos soļus līdz karātavām. Mūķene dziedāja Čenas mīļāko baznīcas himnu "Cik dižens Tu!", kad sieviete iegāja karātavu telpā.

"Es dzirdēju viņu uzkāpjam pa spirālveida kāpnēm un jutu sviru, kad tā tika pavilkta. Durvis grīdā atvērās, un es zināju, ka Ketrīnas vairs nav," atcerējās mūķene.

Netālu no pasaulslavenās Singapūras lidostas atrodas augstas drošības cietuma komplekss. Tajā tiek turēti daudzi no valsts nopietnākajiem noziedzniekiem, kā arī tajā atrodas tie, kas gaida nāvessodu.

Čena Meižū bija viena no 18 ieslodzītajiem, ko māsa Žerāra pavadījusi līdz karātavām.

"Nāves spriedums nav kaut kas tāds, ko cilvēks viegli pieņem," viņa sacīja. "Cilvēkam vajag laiku, lai pieņemtu savu likteni, un tikai dabīgi, ka būs daudz sāpju."

Mūķene darbu ar ieslodzītajiem turpinājusi gandrīz 40 gadus. Viņa tic, ka tā ir daļa no viņas aicinājuma.

"Uz nāvi notiesātajiem vajag lielu psiholoģisko, emocionālo un garīgo atbalstu," sacīja Fernandeza. "Es gribēju viņiem palīdzēt saprast, ka ar piedošanu un dziedināšanu viņi būs spējīgi nonākt labākā vietā."

Vairākus gadus vēlāk kāds cits notiesātais uzrunāja māsu Žerāru pēc tam, kad bija viņu redzējis no savas kameras. "Viņš sacīja, ka mana klātbūtne viņu nomierināja," viņa atcerējās.

Ieslodzītais lūdzis viņu satikt savas pakāršanas dienā.

Mūķene uzskata, ka pavadīt uz nāvi notiesātos ir "visaugstākā privilēģija".

"Kādam dalīties savās dziļākajās sērās un ielaist mani savā sirdī dzīves pēdējos brīžos ir visaugstākais mīlestības un uzticēšanās līmenis," sacīja mūķene. Viņa joprojām atceras notiesātā pēdējos vārdus: "Es no rīta satikšu Dievu, un, kad tas notiks, es viņam pastāstīšu par tevi."

Singapūras cietumu dienests, kura pārraudzība ir 14 cietumi un rehabilitācijas centri, sacīja, ka atbalsts ir "neatņemama cietumnieku rehabilitācijas un reintegrācijas" sastāvdaļa.

"Māsa Žerāra Fernandeza 40 gadus ir strādājusi kā brīvprātīgā," BBC pastāstīja dienesta pārstāvis. "Viņas centība, aizraušanās un upurēšanās turpina iedvesmot mūs visus, kā arī daudzus citus, kuri velta savu laiku un pūles, lai atbalstītu ieslodzītos un viņu ģimenes."

Daudziem situācija bez māsas Žerāras varētu būt izvērsusies pavisam citādāka. Kāda narkotiku kontrabandista māte pastāstīja, ka mūķene atstājusi pozitīvu iespaidu uz viņas dēla dzīvi.

"Māsa Žerāra viņu nekad netiesāja un nepadevās," stāstīja sieviete, piebilstot, ka novērojusi milzīgas izmaiņas dēla attieksmē. "Viņa dusmas un aizvainojums pārvērtās pieņemšanā un nožēlā."

"Viņa bija ļoti laipna un atbalstīja arī mani, kad nezināju, ko darīt un kā justies," papildināja vecāka gadagājuma apkopējs.

Nāvessods Singapūrā joprojām ir pretrunīgi vērtēts temats. Turīgā Dienvidaustrumāzijas valsts lepojas ar tās drošo reputāciju un zemo noziedzības līmeni.

Kaut gan Singapūras valdība pieņēma izmaiņas nāvessodu likumos 2012. gadā, statistika liecina, ka 2018. gadā ar augstāko soda mēru sodīti 13 cilvēki, kas ir augstākais rādītājs pēdējo gadu laikā. Arī sabiedriskās domas aptaujas liecina par spēcīgu atbalstu stingrajiem likumiem.

"Kopumā ir liels sabiedrības atbalsts nāvessodiem," sacīja singapūriete Kirstena Hana, kura ir grupas "Mēs ticam otrajām iespējām", kas aktīvi iestājas par uz nāvi notiesātajiem, līdzdibinātāja. "Nāvessodu atspoguļo kā no noziegumiem atturošu. Singapūras iedzīvotāji tic šādu skarbu likumu nepieciešamībai, bet ir ļoti maz atvērtas debates un informācijas, kas sasniedz plašāku sabiedrību.