Stopētāju slepkavības, kas joprojām vajā Belanglo štatu. Kas bija Austrālijas asinskārākais sērijveida slepkava? (2)

Ivans Milats bija dedzīgs mednieks

Ivans Roberts Marko Milats dzimis 1945. gada 27. decembrī, viņš bija viens no 10 brāļiem ģimenē un viņam bija arī četras māsas. No ārpuses viņa dzīves pirmie gadi ne ar ko neatšķīrās no citiem pēckara Austrālijā. Viņa tēvs strādāja ostā Sidnejā pēc migrācijas no Horvātijas pēc pirmā pasaules kara, savukārt viņa uzticīgā māte rūpējās par bērniem. 

Kaimiņi ģimeni raksturoja kā izolētu, un jaunais Milats savu brāļu un māsu vidū neizcēlās. Bet, kad viņi kļuva vecāki, viņi sāka izrauties no vecāku grožiem. Nelielas zādzības un ielaušanās, un cita veida sīkie noziegumi. Septiņi no 10 brāļiem tikuši sodīti, un Milatu ģimene policistiem kļuva labi pazīstama.

Ivans Milats pierada pie šāda dzīvesveida. Sešdesmitajos gados pusaudžu beigās un divdesmito gadu sākumā viņš arvien vairāk un ilgāk sēdēja cietumā par ielaušanos un zādzībām. Ātru automašīnu cienītājs, ar savdabīgu šarmu un izveicīgu dabu, atrada laiku, lai tajā pašā laika posmā būtu attiecības ar divām brāļu draudzenēm.

Milatam paliekot vecākam, viņa noziegumi kļuva arvien smagāki

Septiņdesmitajos gados viņš tika tiesāts, bet tika attaisnots par 18 gadus vecās Margaretas Patersones izvarošanu, kura kopā ar draugu bija aizbraukusi uz Melburnu.

Milats bieži aizrāvās ar stāstiem par iespējamiem noziegumiem, uz ko būtu spējīgs. Viņš esot paziņam reiz stāstījis, kā gribētu cilvēkam izdurt cauri mietu. Viņš bija dedzīgs šāvējs un bieži medīja mežā, kur tika atrasti viņa upuru ķermeņi.

Noziegumi, par kuriem Milatam tika piespriests sods, sākās 1989. gada decembrī. Dienu pirms Jaungada vakara Debora Everste un Džeimss Gibsons no Melburnas devās no Sidnejas virzienā uz Olberiju, netālu no Dienvidvelsas un Viktorijas robežas, lai apmeklētu alternatīvā dzīvesveida festivālu.

Viņi bija plānojuši tikties ar draugiem, bet nekad neieradās. Kad nākamajās nedēļās neviens no viņiem nekontaktējās ar ģimenēm, viņu radinieki iesniedza ziņojumu par bezvēsts pazudušām personām.

Pārējie pieci upuri veica līdzīgu ceļu. 21 gadu vecā Simona Šmidla no Vācijas 1991. gada 20. janvārī devās prom no Sidnejas uz Melburnu. Viņai bija jātiekas ar savu māti Melburnas lidostā. 21 gadu vecais Gabors Neugebauers un 20 gadus vecā Anja Habšidija, arī vāciete, pameta Sidneju 1991. gadā. Pārim bija paredzēts veikt 4000 kilometru garu pārgājienu uz Darvinu, pirms mēneša vēlāk viņš atgriezās Minhenē. Viņi nekad neiekāpa lidmašīnā.

21 gadu vecā Klārka un 22 gadus vecā Valtersa no Velsas satikās tūristu hostelī Sidnejā. Viņas Austrālijā vairākas reizes bija stopējušas uz mazo Milduras pilsētu Viktorijā un devušās uz Tasmāniju, lai novāktu augļus. 1992. gada aprīlī viņas atkal devās prom no Sidnejas ar neskaidriem plāniem, kas šķita saistīti ar došanos uz dienvidiem virzienā uz Viktoriju.

Kad nedēļas pagāja bez jebkāda kontakta ar vecākiem, abas ģimenes sāka rīkoties, brīdinot policiju Lielbritānijā un Austrālijā, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, lai piesaistītu cilvēku uzmanību.

Nepagāja ilgs laiks, kad žurnālisti sāka sasaistīt viņu pazušanu ar citiem gadījumiem. 1992. gada aprīlī Austrālijas televīzijas programma sekoja Neugebauera vecākiem, meklējot viņu dēlu, norādot uz citiem pazudušajiem ceļotājiem.

Tomēr noziegumu smagums sāka parādīties tikai 1992. gada septembrī, kad divi skrējēji atklāja pirmo no ķermeņiem - Klārku un Valtersu. Valtersa 21 reizi bija sadurta mugurā un 14 reizes krūtīs. Atrodoties krūmājā 10 metru attālumā, Klārkai bija 10 reizes iešauts galvā un sadurtas krūtīs.

» Atrasta Latvijas vismeklētākā noziedzniece Angeļina Sacjuka, pateicoties sabiedrības iesaistei

Skaudrie atklājumi līdz ar to nebeidzās. Gadu vēlāk, 1993. gada oktobrī, atrada citu ķermeni - tas bija Džeimss Gibsons. Policija tuvumā atrada Everstu. Mēnesi vēlāk tika atklāti vēl  trīs vācieši. Tāpat kā Klārka un Valtersa, visi upuri tika ļaunprātīgi noslepkavoti.

"Tā Milati dara."

Pēc intensīvas izmeklēšanas policija sašaurināja aizdomās turamo personu sarakstu līdz dažiem desmitiem, bet izšķirošos pierādījumus sniedza brits Pols Onjons, kuram izdevās 1990. gadā izbēgt no Milata.

Trīs nedēļas pēc Everista un Gibsona pazušanas, Onjons ar sievu bija devies braucienā uz Kanberu. Viņi iekāpa Milata automašīnā.

Ceļojums sākās netraucēti, bet, dodoties ceļā pa šoseju, Onjons ar dzīvesbiedri kļuva nemierīgi par jautājumiem, kurus vīrietis, kurš sevi sauca par Bilu, uzdeva: Vai kāds zināja, kur viņi devās? Vai kāds viņus gaidīja Kanberā?

Kad automašīna tuvojās Belanglo štata mežam, šoferis sāka tuvoties šosejas malai, sakot, ka vēlas atrast kaseti, kuru ievietot magnetafonā. Tā vietā viņš izvilka šauteni un virvi, Onjoniem sakot: "Šī ir laupīšana."

Sākās cīņa par dzīvību un nāvi, taču Onjonu pārim izdevās aizbēgt. Pols iesniedza ziņojumu policijai, kurā rakstīja, ka maz ticams, ka viņi atradīs vainīgo vīrieti. Bet sešus gadus vēlāk Onjona liecībām bija izšķiroša nozīme Milata apcietinājumā.

Kad policisti pārmeklēja Milata māju Sidnejas dienvidrietumos saistībā ar laupīšanu, viņi atrada priekšmetus, kas piederēja viņa upuriem. Pie viņa radiem tika atklātas vēl citas mantas.

Milats tika arestēts 1994. gadā un notiesāts 1996. gadā pēc 18 nedēļu ilgas tiesas. Viņš tika turēts augstas drošības cietumā, kur atrodas Austrālijas bīstamākie noziedznieki. Pēc kuņģa vēža diagnosticēšanas maijā viņš tika pārvests uz citu cietumu Sidnejā.

Notiesātā ieslodzījuma laikā viņš bija piedalījies vairākos bada streikos un dažreiz norijis asus priekšmetus, ja apsargi neatbilda viņa prasībām.

Milata slepkavību mantojums ir prāvs. 2012. gadā Milata brāļadēlam Metjū Milatam tika piespriests vismaz 30 gadu cietumsods par drauga slepkavību ar cirvi tajā pašā mežā. Tiesa dzirdēja, ka viņš vēlāk bija atzinies slepkavībā, sakot: "Tā Milati dara."

Daudzi no tiem, kas saistīti ar slepkavībām, bija izteikuši cerību, ka Ivans Milats pirms nāves atklāja vairāk informācijas par viņa noziegumiem. Oktobrī Karolīnas Klārkas tēvs Īans Klārks žurnālistiem sacīja, ka viņš joprojām cer uz Milata grēksūdzi pirms nāves.

"Mēs joprojām domājam par Karolīnu katru dienu, bet tas nenozīmē, ka mums katru dienu jādomā par Milatu," Klārks pastāstīja Austrālijas ziņu aģentūrai AP.

» Narkobaronu, gangsteru un sērijveida slepkavu ģimenes - kāda ir viņu dzīves smagā realitāte