"Es kļūšu par Jūsu nāves spriedumu." Pēdējā pakārtā sieviete Čehoslovākijā un viņas aukstasinīgais noziegums (3)

"Es esmu vientuļniece. Iznīcināta sieviete. Sieviete, kuru ir iznīcinājusi sabiedrība. Man ir izvēle - nogalināt sevi vai nogalināt citus. Mans verdikts: es, Olga Hepnarova, Jūsu zvērīguma upuris, nolemju Jūs nāvei," rakstījusi slepkava.

Olgas pašpasludinātais "spriedums" viņu noveda pie tā, ka citi viņai piesprieda smagāko soda mēru - nāvessodu pakarot. Sievieti pēc divu gadu cietumsoda nolika cilpas priekšā un viņa kļuva par pēdējo sievieti, kas tika pakārta Čehoslovākijā, kā arī par vienu no pēdējām sievietēm, kurām izpildīts nāvessods visā Eiropā.

Olgas sarežģītā bērnība

Pēc Olga biedējošā stāsta motīviem tika uzņemta filma "Es, Olga Hepnarova" ("Já, Olga Hepnarová"), filmas režisori ir Tomas Vainrebs un Petrs Kazda. Filmas veidotāji ir pārliecināti - pirms aukstasinīgā akta bijuši daudzi smagi dzīves gadi.

Vainrebs sarunā ar Čehijas nacionālo televīziju piebildis, ka "viņa nebija ne vilkacis, ne kāds cits briesmonis".

"Viņa bija cilvēks. Viņas dzīvesstāstā viņa spēlēja izstumtās lomu, cilvēku, kurš neiederējās sabiedrībā. Vientulība un naids viņu visbeidzot noveda pie šī vardarbības akta," atklājis režisors.

Olgas skaudrais stāsts sākas ar pašnāvības mēģinājumu 13 gadu vecumā. Meitene iedzērusi sauju trankvilizatoru tāpēc, ka klasesbiedri meitenei apsmējuši. 

Sekoja ilgi ieslodzījuma periodi bērnu psihiatriskajā klīnikā. Šajā laikā ārsti konstatēja vairākas lietas, kas iespaidoja Olgas veselību - apātiju, nepakļāvību, izteiktu pesimismu, atsvešināšanos, nelabumu un nikotīna atkarību - taču neviens no viņiem nebija spējīgs uzstādīt pilno diagnozi. 

Kāds psihiatrs, kurš bija viens no dažiem, kuriem Hepnarova uzticējās, pēc zināma laika viņai diagnosticēja šizofrēniju. Divus gadus vēlāk, 1967. gadā, nedēļu pirms meitenes 16. dzimšanas dienas, Olga psihiatram uzrakstīja vēstuli, kurā izklāstīja, kā jūtas.

Viņa psihiatram teikusi, ka ar tēvu nav runājusi kopš pēdējās sišanas reizes, un ka tagad viņai ar māti vairs neesot par ko runāt. Meitene arī dalījusies ar saviem uzskatiem par sabiedrību: "Es ienīstu cilvēkus. Es domāju par to, kā šīs attiecības izskatīsies pēc kāda laika. Es gribētu, lai manā pasaulē cilvēki neeksistē, lai viņu vārdi un runas man neko nenozīmē. Tas ir tas, ko es vēlos. Es jūtos labāk, kad esmu viena pati nekā, kad esmu ar viņiem. Visi notic viņu smaidiem un draudzīgumam. Bet viņi ir sakropļojuši manu dvēseli."

Pēdējie soļi līdz slepkavībai

Pēc tam, kad Hepnarova pameta slimnīcu un viņai neizdevās ilgstoši atrast stabilu darbu, Olga ievācas kādā namiņā Čehoslovākijas laukos un sāka strādat par smagās mašīnas šoferi. Šajā laikā aktivizējusies Olgas seksuālā apetīte un sākusi tikties ar vairākām partnerēm. 

"Viņa nebija tikai lesbiete," minējis režisors Kazda. "Tas būtu pārāk vienkārši viņai piešķirt šādu apzīmējumu. Viņai bija attiecības gan ar vīriešiem, gan sievietēm. Viņa ir aprakstījusi arī seksuālu baudu, kas gūta ar vīriešiem. Olgu vairāk interesēja sievietes, bez šaubām, taču tā nebija visa viņas dzīve".

Pats noziegums bija aukstasinīgs un izplānots. 

Olga vairākiem laikrakstiem aizsūtīja vēstules (vēstules gan tika atvērtas tikai pēc paša notikuma), viņa iznomāja kravas auto un devās uz pieturu, kurā vienmēr bijuši cilvēki. Šī vieta atradās kalna pakājē un, pēc sievietes teiktā, deva iespēju ieskrieties, kas nodrošinātu visspēcīgāko triecienu.

Kad sieviete sāka braukt kalna virzienā, viņa pārdomājusi. Ne tādēļ, ka viņa būtu nobijusies. Olga atskārta, ka pieturā gaida pārāk maz cilvēku. Sieviete apbrauca apkārt kvartālam, nostājās sākuma pozīcijā un mēģināja vēlreiz. 

Šoreiz, uzsākot braukšanu, Hepnarova bija pārliecināta. Viņa uzbrauca uz gājēju ietves apmēram 30 metru attālumā no pieturas un paātrināja kustību, tuvojoties cilvēkiem, kas tur gaidīja. Viņas vadītais auto sasniedza 20 cilvēkus, saslīdot aizskāra vairākus veikalus, līdz beidzot apstājās ielas galā. Pēc izdarītā sieviete pacietīgi gaidīja policiju. 

» Mātes meli par meitas slimībām. Dzīve ratiņkrēslā un mātes slepkavība. Džipsijas Rouzas stāsts

Sadursmē tika nogalināti trīs cilvēki, vēl pieci nomira slimnīcā. 12 cilvēki tika ievainoti, visi - pensionāri. 

Pēc notikušā, Hepnarova neizrādīja nekādas nožēlas pazīmes, atkārtoti atzīstot savu vainu noziegumā un lūdza, lai viņai piespriež nāvessodu. Divus gadus vēlāk - 1975. gada 12. martā - viņai tika izpildīts nāvessods.

"Viņai šķita, ka sabiedrība viņu nesaprot," saka Kazda. "Viņa rakstīja par to, kā viņa tikusi izstumta no sabiedrības, kā viņu apsmējuši pusaudzes gados un kā viņas ģimene meiteni ielikuši psihiatriskajā klīnikā."

"Pirms 40 gadiem sabiedrība nezināja, kā izturēties pret cilvēkiem, kuriem ir psiholoģiskas dabas problēmas," min Vainrebs. "Tu vienkārši biji savāds, un citi pret tevi izturējās kā pret savādnieku. Laikā, kad tika izlemts viņas tiesas spriedums, bija jārēķinās ar vismaz 15 gadiem cietumā vai ar nāvessodu. Tad nebija mūža ieslodzījuma. Un 15 gadi cietumā nešķita piemērots sods par to, ko viņa bija izdarījusi".