Pamosties no rīta un neatcerēties, ka tikko esi laidusi pasaulē bērnu. Atmiņu zaudējušie, kas katru dienu sāk no jauna

Taču ģimenes nedienas ar to nebeidzās. Izrādījās, ka sieviete ir ne tikai zaudējusi savu līdzšinējo dzīvi, bet arī spēju veidot jaunas atmiņas. Viņa bija spējīga kaut ko atcerēties vien pāris sekundes. Kad viņas vīrs uz mirkli izgāja no slimnīcas palātas, viņa uzreiz aizmirsa par to, ka kāds tur vispār ir bijis un viņam atkal bija savai sievai jāatklāj tas, ka viņi ir precējušies un viņiem tikko kā ir bijis ģimenes pieaugums. 

Pēc kāda laika Kamre ir izrakstīta no slimnīcas, taču joprojām aktuāls jautājums bijis par to, ko darīt tālāk.

"Viņa negribēja atgriezties mājās, jo viņai nebija ne mazākās nojausmas par to, kas es tāds esmu," atminējies Stīvs.

Viņu nedrīkstēja atstāt divatā ar bērnu. Lai arī Kamre centās mainīt autiņbiksītes vai barot savu bērnu, viņa regulāri aizmirsa, kā tieši darīt šīs lietas. Talkā nākuši Kamres vecāki, pie kuriem ģimene palikusi gandrīz deviņus mēnešus, kamēr Stīvs mēģināja saprast, kā tikt galā ar savas ģimenes uzturēšanu un nomācošajām domām. Nepadoties palīdzējusi tikai frāze, kuru Kamre pateikusi sešas nedēļas pēc traģiskās atmiņas zaudēšanas:

"Es nezinu kur es esmu, nezinu, kas esi tu, man nav ne mazākās nojausmas, kā esmu šeit nokļuvusi, taču es zinu, ka mīlu tevi."

Apburtā loka pārtraukšana

Stīvs Valentīna dienā savai sievai trīs gadus pēc kārtas dāvināja to pašu apsveikuma kartīti un viņa katru gadu priecājās no jauna. Ceturtajā gadā šis triks nenostrādāja - viņa sieva pēkšņi iesaukusies, ka šo kartīti viņš viņai jau ir dāvinājis pagājušajā gadā.

Lieki teikt, ka Stīvam šie vārdi kļuva par vislabāko iespējamo dāvanu - tie liecināja par to, ka viņa mīļotās sievietes atmiņa pamazām kļūst labāka. Drīzumā sieviete jau spēja atcerēties lietas, kas bija notikušas pirms trim vai četrām dienām, kā arī atsevišķus spilgtus mirkļus un faktus, kā piemēram to, ka viņai ir vīrs un bērns. Viņas vīram sāka parādīties cerība, ka viņa ģimenes dzīve kādreiz spēs atgriezties atpakaļ normālās sliedēs.

"Man ir ļoti paveicies, ka Kamre ir dzīva. Viņa ir apbrīnojama sieviete un pats stiprākais cilvēks, kādu esmu saticis," atklājis Stīvens Kurto.

Lai arī pārmaiņas bija viennozīmīgi pozitīvas, tās tomēr atstājušas smagas psiholoģiskas pēdas uz pašu Kamri. Viņa sapratusi, ka viņai nekad nebūs atmiņu par sava dēla bērnību, kas, pēc sievietes teiktā, viņu dziļi sāpina. Lai saglabātu vismaz daļu no atmiņām, sieviete ir sākusi rakstīt dienasgrāmatu.

"Man katra diena patiesi ir jauns sākums. Es cenšos ik dienas dzīvot ar pilnu jaudu un turpinu lūgties, lai man reiz atgriežas atmiņa," stāstījusi sieviete.

"Murkšķa dienas" gadījums

Daudziem noteikti iemīļota ir 1993. gada fantastiskā komēdija "Murkšķa diena", kuras varonis atklāj, ka katru rītu pamostas tajā pašā dienā. Lai arī filmas stāsts, protams, ir izdomāts, ar līdzīgu situāciju nācies sadzīvot 16 gadus vecajai Railijai Hornerei no Ilinoisas štata ASV.

Meitene katru dienu pamostas ar domu, ka šodien ir 2019. gada 11. jūnijs. Šajā dienā meitene ieguvusi galvas traumu - viņai dejas laikā netīšām iesituši pa galvu. Pēc īsa laika Railijas vecāki nojautuši ko nelāgu - meitene nav spējusi lāga koncentrēties un ir jutusies nobijusies, un apjukusi. Drīzumā atklājies, ka meitenei ik pēc divām stundām zūd atmiņas par iepriekš notikušo un viņai šķiet, ka viņa atkal ir liktenīgajā datumā.

Meitene portālam "Insider" atklājusi, ka "man uz durvīm karājas kalendārs. Katru dienu skatos uz to un nevaru saprast - kā, ir jau septembris?"

Atšķirībā no Karmē Kurto, kura sāk savu dzīvo "no jauna" jau vairāk kā septiņus gadus, Railija ar šo stāvokli sadzīvo vien pāris mēnešu un vēl nav skaidrs, kā progresēs viņas atmiņas zudums. Meitene cenšas aktīvi veidot savas tekošās dzīves "arhīvu" - aktīvi pieraksta un fotografē visu, kas notiek viņas dzīve. Ik pēc divām stundām viņas telefonā nozvana modinātājs - tas ir signāls pierakstos aplūkot visu, kas ir noticis līdz tam.

"Es saprotu, ka tas ir smagi arī maniem vecākiem. Vairums vienkārši nesaprot, ka tā var notikt, šis līdzinās kādai filmai. Piemēram - ap vakariņām es jau būšu aizmirsusi, ka sniedzu šo interviju," žurnālistiem atklājusi Railija.

Railijas ģimene uzskata, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli dzīves kopā ar meitu. Viņas māte ir atradusi pētījumus, kas norāda, ka ilgstoši dzīvojot ar īstermiņa atmiņas bojājumiem, smadzenēm tiek nodarīti neatgriezeniski bojājumi. Pašlaik meitenes ģimene aktīvi meklē cilvēkus, kuri ir piedzīvojuši līdzīgu situāciju.

» Nometne Kongo, no kuras bērni tā arī neatgriezās. Beļģiju satricina adopcijas skandāls

Railijas situācija patiešām nav unikāla. Mediju vidē plaši izskanējis gadījums ar britu militāristu, kurš 2005. gadā zaudēja īstermiņa atmiņu pēc stomatoloģiskas operācijas. Gluži kā Railija, vīrietis nav spējīgs atcerēties jaunus notikumus - viņš joprojām katru dienu pamostas ar domu, ka šodien ir 2005. gada 14. marts. Katru rītu sieva ar fotogrāfiju un ierakstu palīdzību viņam stāsta, kas ir noticis pēdējo desmitgažu laikā. Pa visu šo laiku viņam ir saglabājusies tikai viena atmiņa - viņa tēva traģiskā nāve.

Vīrietis joprojām nav spējis samierināties ar notikušo. Viņu, tāpat kā Kamrē Kurto visvairāk sāpina tas, ka viņa atmiņā nevar palikt pat skaistākie viņa dzīves mirkļi.

"Es vēlētos aizvest savu meitu līdz altārim un to atcerēties. Es gribētu, lai tad, kad manai meitai būs pašai sava ģimene, es zinātu, ka man ir mazbērni un spētu vismaz atcerēties viņu vārdus," teicis atmiņu zaudējušais vīrietis.

Railijas vecāki joprojām nav zaudējuši cerību un no sirds cer, ka viņu meita būs spējīga izveidot normālu dzīvi. Railija, savukārt, ir izteikusies, ka cer, ka viņas stāsts sasniegs kādu, kas cieš no līdzīgām problēmām un liks šim cilvēkam saprast, ka viņš nav viens.