Zinātnieki varētu būt pārkāpuši ētikas robežas, laboratorijās audzējot cilvēku smadzenes (2)

Mini smadzeņu jeb smadzeņu organoīdu radīšana ir viens no modernās neirozinātnes karstākajiem laukiem. Šūnu pikuči tiek izveidoti no cilmes šūnām. Kaut gan tie ir tikai zirņa lielumā, dažiem ir novēroti spontāni smadzeņu viļņi, kas līdzīgi tiem, kas redzami priekšlaicīgi dzimušiem bērniem.

Daudzi zinātnieki tic, ka oganoīdiem ir potenciāls izmainīt medicīnu, jo, tos izmantojot, smadzenes var izpētīt tā, kā līdz šim tas nav bijis iespējams. Tomēr darbs ar tiem tiek pretrunīgi vērtēts, jo līdz galam nav skaidrs, kurā brīdī tie varētu pārkāpt eksperimentēšanas ar cilvēkiem robežu.

» Zinātnieki ir ceļā uz iedzimta akluma ārstēšanu, izmantojot gēnu rediģēšanas metodi

21. oktobrī pētnieki pasaulē lielākajā neirozinātnieku konferencē bija plānojuši paziņot, ka daži zinātnieki, kas strādā ar organoīdiem, ir "bīstami tuvu" ētikas robežu pārkāpšanai. Citi savukārt uzskata, ka robeža jau varētu būt pārkāpta, laboratorijās radot uztvert spējīgus smadzeņu pikučus.

"Ja pastāv kaut mazākā iespēja, ka organoīdi ir spējīgi uztvert, mēs pārkāptu šo robežu,"

sacīja Sandjego Zaļās Neirozinātnes laboratorijas vadītājs Elans Ohajons. "Mēs negribām, lai cilvēki veic pētījumus, ja ir potenciāls, ka kaut kam nākas ciest."

Grūtību dēļ, ar ko nākas saskarties, pētot dzīvu cilvēku smadzenes, organoīdi tiek uzskatīti par pētniecības attīstības stūrakmeni. Tie ir izmantoti pētot šizofrēniju un autismu, un kādēļ dažiem bērniem, kuri dzemdē inficēti ar Zikas vīrusu, pilnībā neattīstās smadzenes. Pētnieki cer, ka organoīdus varēs izmantot visdažādāko smadzeņu traucējumu izpētē, no Alcheimera slimības un Pārkinsona, līdz pat acu slimībām, piemēram, vecuma izraisītai mākulas deģenerācijai.

Ohajons un kolēģi Čikāgā notikušajā Neirozinātnes sabiedrības konferencē gan bija plānojuši argumentēt, ka jābūt mehānismiem, kas nodrošina to, ka oganoīdi nepiedzīvo ciešanas.

"Mēs jau organoīdos redzam aktivitāti, kas līdzīga tai, kas novērojama attīstībā esošiem dzīvniekiem," sacīja Ohajons.

Pētnieki Hārvardā nesen atklāja, ka smadzeņu organoīdos attīstās visdažādākā veida audi, sākot ar smadzeņu garozas un beidzot ar tīklenes šūnām. Astoņus mēnešus audzētos organoīdos attīstījās neironu ceļi, kas iezīmējās aktivitātes laikā un reaģēja, kad uz tiem tika spīdināta gaisma.

Citā pētījumā, ka Salka Institūtā Sandjego vadīja Freds Geidžs, pētnieki transplantēja cilvēka smadzeņu organoīdus peļu smadzenēs. Tika atklāts, ka organoīdi pieslēdzās dzīvnieku asinsapgādes sistēmai un tiem radās jauni savienojumi.

Ohajons vēlas, lai visas finansējuma sniedzēji iesaldē visus pētījumus, kuru mērķis ir cilvēka smadzeņu organoīdu ievietošana dzīvniekos. Tāpat viņš vēlas, lai tiktu apturēti citi darbi, kuru rezultātā organoīdiem varētu rasties spēja uztvert. Ohajons ir izstrādājis datormodeli, kas, viņaprāt, ļauj noteikt, kad šāda spēja varētu rasties. Viņš piebilst, ka ir "steidzama nepieciešamība" vēl vairāk strādāt šajā jomā.

» Pētniekiem izdevies radīt pirmo cilvēku-pērtiķu himeru

Lielbritānijā pētniekiem jau ir aizliegts strādāt ar ziedotiem embrijiem, kas ir vecāki par 14 dienām. Daži vēlas šo robežu paplašināt. Tā tika noteikta, lai no ciešanām aizsargātu attīstībā esošus cilvēkus.

Pagājušajā gadā zinātnieku, juristu, ētikas ekspertu un filozofu grupa aicināja uz ētiskām debatēm par smadzeņu organoīdiem. Viens no speciālistiem bija Stenfordas Universitātes Jurisprudences un biozinātņu centra vadītājs Hanks Grīlijs. Viņš sacīja, ka organoīdi pagaidām nav gana smalki attīstīti, lai rastos tūlītējas bažas, tomēr esot pienācis laiks diskutēt par vadlīnijām.

Grīlījs sacīja, ka nav viena konkrēta ētikas robeža, runājot par organoīdiem.

"Es esmu pārliecināts, ka netiek uzskatīts, ka esam sasnieguši Gregora Zamzas līmeni, kad cilvēks atmostos un saprastu, ka ir organoīds,"

viņš sacīja, atsaucoties uz Franca Kafkas stāsta "Pārvēršanās" varoni, kurš pamostas un saprot, ka ir milzīgs kukainis. 

"Ja tiek runāts par potenciālu uztvert vai reaģēt uz lietām, tas man šķiet ticami," piebilda Grīlijs. Viņš tic, ka satraukums kļūtu lielāks, ja organoīdi spētu uztvert un reaģēt uz stimuliem, kas var radīt sāpes.

"Tas kļūst arvien svarīgāk, ja mums ir pamats uzskatīt, ka organoīdam ir nepatīkama reakcija uz šiem stimuliem, ka tas "jūt sāpes". Es stipri šaubos, ka kāds ir sasniedzis vai pietuvojies šim punktam," sacīja Grīlijs.

Geidžs savukārt sacīja: "Es domāju, ka nekad nav par ātru pacelt ētikas jautājumus zinātnē, lai tādējādi pārdomāts dialogs var vadīt zinātnisko pētniecību un lēmumus."