"Nu, meitenīt, upuru man bija lērums..." Pakaļdzīšanās. Diagnoze. Nāvessods. Latvijas sērijveida slepkava Rogoļovs (11)

Uz bēgļa atrašanās vietu izbrauca operatīvā grupa, aprunājās ar kaimiņiem un parādīja Rogoļova fotogrāfiju.

LTV dokumentālajā filmā "Lietas Nr. 1918 - 2018", kas veidota par godu Valsts policijas simtgadei, toreizējais milicijas operatīvais darbinieks Valērijs Sergejevs dalās atmiņās par aizturēšanu: "Cik es atceros, divi štābi bija, viens bija Iekšlietu ministrijā un otrs bija Rīgas pilsētas pārvaldē. Tika izveidotas dažādas grupas, operatīvās grupas, kuras pārbaudīja visus ienākošos signālus par kaut kādām aizdomīgām personām. Un tajā dienā, ja es nemaldos, tas bija pusdienlaiks laikam, es, ejot pa koridoru, satiku, tad viņš bija pulkvedis, ģenerāli Blonski, un viņš man norādīja, ka vajag izbraukt. Vajag izbraukt un pārbaudīt vienu adresi. Mūsu tā saucamā operatīvā grupa tika izveidota diezgan nejauši, jo daudzi bija aizgājuši pusdienās."

"Ceļā gadījās Vjačeslavs Laškevics, arī operatīvais darbinieks, spēcīgs sportists, palūdzu, lai brauc ar mani. Mums tika dota jauna "Volga", melna GAZ 24, un tā mēs trijatā - es, Vjačeslavs un Vladimirs, šoferis, mēs braucam. Adrese Ulbrokā. Ulbrokā piebraucam pie tās mājas, māja izskatījās kā baraka, vienstāva ēka, viena ieeja. Mums līdzi bija Rogoļova foto," atceras Sergejevs.

"Piezvanījām pie durvīm, attaisīja kāds vīrietis, bet tas nebija līdzīgs. Ienācām ar Vjačeslavu, mašīna palika pie mājas uz ceļa. Iegājām iekšā, sākam jautāt tam vīrietim, kas te dzīvo, cik daudz dzīvokļu. Izrādījās, ka divas ģimenes, pa kreisi sieviete un pa labi viņš ar ģimeni. Un tad, jā, viņš norādīja, ka pie sievietes dzīvo kāds līdzīgs attēlā redzamajam cilvēkam. Vīrietis pašlaik esot mājās," stāsta operatīvais darbinieks.

"Uzreiz ienāca prātā, ka palika nenosegts logs, tāpēc, nu, pirmais stāvs, zinot to, ka Rogoļovs var aizmukt, tādi gadījumi jau bija, tāpēc es pateicu Vladimiram (šoferim), lai viņš it kā aizbrauc ar to mašīnu pēc palīdzības, papildspēkiem. Bet uzdevums viņam bija novērot logus. Un viņš tad it kā aizbrauca, bet noslēpās aiz ceriņu krūmiem ar visu mašīnu. Mēs sākam pārbaudīt. Paklauvējām, neviens neatsaucās, klusums," atklāj Valērijs Sergejevs.

Tad miliči sākuši izmantot dažādas atslēgas - viena derēja: "Tiklīdz es Vjačeslavam pateicu, ka tagad točna atslēga ies, durvis attaisīsim, atskanēja troksnis. Pēc tam atskanēja mūsu mašīnas signāls, šoferis pa rāciju kliedz "Rogoļovs, Rogoļovs"!

Izskrējām no mājas un ieraugām, ka kāds vīrietis bēg uz meža pusi.

Skrējām pakaļ, baidījāmies, ka, ieskrienot mežā, viņš var pazust. Un tad, nu, vajadzēja izmantot ieroci. Izvilku es pistoli."

"Atklāti runājot, tā bija pirmā reize, kad es tā biju gatavs šaut uz cilvēku. Biju jauns puisis, 26 gadi, un te pēkšņi tādā "pereģelkā". Pirmoreiz šāvu augšā. Brīdinājuma šāviens, nu, kā mācīja. Pēc likuma man vajag divas reizes brīdināt, un trešo reizi tad es varu pēc likuma lietot jau precīzi, šaut uz cilvēku. Un tad bija otrais vai trešais šāviens, es nezinu. Sanāca tā, ka es izšāvu kaut kā virs Rogaļova galvas, un nejauši, tas viennozīmīgi nejauši, trāpīju kaut kādā zarā, un tas zars nokrita. Un nokrita pie Rogoļova kājām. Viņš nobijās un apstājās. Apstājās, nu tur bija kādi jau 20 metri laikam līdz viņam," stāsta Sergejevs.

Operatīvais darbinieks Valērijs Sergejevs norāda, ka pie slepkavas abi piegājuši lēnām: "Vjačeslavs, viņš nodarbojās ar karatē, viņš kaut kā, viņam smuki tā sanāca, ka ar kāju viņš iesita Rogoļovam, un Rogoļovs nokrita. Rokudzelžu nebija, izvilku savu siksnu, un ar siksnu viņam saslēdzām rokas. Viņš pretojās, protams, ka pretojās, lamājās, bet tikām galā. Tad mēs viņu pavilkām pie mašīnas. No mašīnas es paziņoju uz štābu, ka klients mašīnā, aizturēts. Tur no sākuma nesaprata, man liekas, tur divreiz vai trīsreiz uzdeva jautājumus, vai tiešām viņš. Braucām ļoti ātri. Sirēnas mašīnā nebija, bet šoferis rācijā visus brīdināja, un mēs kā ekspresis piebraucām pie Iekšlietu ministrijas. Mašīnā bija mandrāža. Es turēju pistoli, un viņu brīdināju, ja tikai viņš tur sāks kaut ko darīt, tad viņam būs slikti un tā tālāk. Pēc tam bija prēmija, svinējām, aizgājām uz "Liru" Vecrīgā. Un svinējām ne tikai mēs. Tur puiši no Rīgas milicijas pārvaldes arī bija. Tātad tur diezgan jautri viss notika.

Prēmija visa palika "Lirā"."

Izmeklētāju teātris

Kad Rogoļovu ieveda Iekšlietu ministrijas ēkā, viņš tika nogādāts pulkveža Važņa kabinetā. Lai viņu piespiestu atzīties, bija jāizdomā kaut kas oriģināls un kaut kas tāds, kam slīpētais varmāka noticētu, tādēļ izmeklētāji bija piesaistījuši Rīgas psihoneiroloģiskā dispansera vadītāju Kiršentālu. Viņš, labi pārzinot cietumnieku domu gaitu un loģiku, piedāvāja izmeklētājiem izspēlēt psihiski slimā kārti.

Noziedzniekam esot jāiestāsta, ka, ja viņš visā atzīsies, viņu netiesās, bet ievietos "trakonamā" un ārstēs.

Scenāriju Rogoļova izmeklēšanai izstrādāja jau iepriekš - tika nolemts par aģentu lietas augšā necelt, paskaidrojot, ka tad viņu neviens aizstāvēt nevarēs. Būdams racionāls cilvēks, Rogoļovs piekrita. Izmeklētāji sāka spēlēt teātri nežēlīgākajam slepkavam Latvijas vēsturē - sākumā tika paskaidrots, ka trīs slepkavības lietās jau šobrīd pietiek pierādījumu un ar to pietiktu, lai viņu nošautu.

Rogoļovam tika iestāstīts, ka Kiršentāls raksta disertāciju par tādiem slimiem cilvēkiem ar slepkavnieciskām tieksmēm kā viņš - ja cilvēks nogalinājis daudzus, viņš nevar būt normāls. Izmeklētāji turpināja savu izstrādāto versiju - ja Rogoļovs visu pastāstīs, "trakonams" garantēts un institūtā Maskavā viņu pieņems ar atplestām rokām. Argumenti bija pārliecinoši un, nedaudz patirgojies, Rogoļovs piekrita. Kad izmeklētājs saņēma no pulkveža Važņa Rogoļova lietu, noziedznieks jau bija atzinies sešās slepkavībās. 

"Kāpēc Rogoļovs iekrita? Lai cik viņš bija viltīgs un slīpēts cietumnieks, izglītības līmenis viņam nebija augsts. Ja neskaita cietuma akadēmiju, ko viņš bija beidzis. Un šādi cilvēki parasti ir naivi - ja neesi pārāk gudrs, tu jau notici. Ja to saka dažādas autoritātes, Kriminālizmeklēšanas priekšnieks, psihoneiroloģiskās slimnīcas vadītājs - kāpēc lai neticētu?" Rogoļova apmānīšanu komentēja Andris Grūtups.

Negaidīti pavērsieni un skandāls Augstākajā tiesā

Jau ar pirmajām izmeklēšanas dienām sākās notikumu vietas apskates, Rogoļovs rādīja, kur žņaudzis un izvarojis, kur slēpis upurus un viņu mantas. 

Slepkava atzina tikai divus izmeklētājus - Jāni Skrastiņu un Gunti Grutupu. Grutupam Rogoļovs labprātīgi atzinās, ka netālu no Aizkraukles piekāvis un izvarojis kādu sievieti, kurai savācis dokumentus un noslēpis tos zem kāda koka saknēm pie Ulbrokas.

Redzot, ka izmeklētās pārsteigts par atzīšanos, Rogoļovs nolēma Grutupu vēl vairāk iepriecināt un izstāstīt, ka viņam tajā pašā vietā sanācis vēl viens gadījums. 

Rogoļovs stāstījis, ka netālu izvarojis kādu jaunu sievieti. Grutups saprata, ka runa ir par to pašu aptiekāri, kuru mirušu atrada mežā, bet lietu izmeklēja un slepkavas atrada. Lietu izskatīja Augstākā tiesa, tās spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams - Dreimanim nāvessods, Vaļēvičam 15 gadu, Krievam 10 gadu cietumā. 

Pārbaudot liecības, atklājās, ka slepkavību patiešām izdarījis Rogoļovs. Sievietes somiņu viņš bija paslēpis vilciena vagona ventilācijas lūkā - tur arī to atrada. To, ka soma tur noslēpta, varēja zināt tikai tas, kurš to slēpis. Tātad, trīs puiši bija nepatiesi notiesāti.

"Tas bija liels skandāls. Man liekas, ka nav Latvijā nekad bijusi tāda lieta, ka nepamatoti notiesāts cilvēks uz nošaušanu," atceras toreizējā izmeklēšanas nodaļas vadītāja Rita Aksenoka.

"Jāsaka, cepuri nost Rogoļovam. Viņš runāja ar vienu operatīvo darbinieku un atzinās - es arī esmu paņēmis kādas zādzības klāt, ja izmeklētājs palūdz, bet šeit cilvēks labprātīgi piekrīt, ka viņu nošaus? Es to nevaru pieļaut," stāstīja Grūtups. Grāmatas autors arī atklāja, ka sākumā neviens negribēja Rogoļovam ticēt - aptiekāres lietā bija jau notiesātie un neviens negribēja skandālu. Ja vilcienā nebūtu atrasta sievietes somiņa, šī slepkavība nebūtu ieskaitīta varmākas "kontā".

Uzsākot atkārtotu izmeklēšanu, atklājās, ka trīs notiesātie puiši jau tiesā bija teikuši patiesību, tikai neviens viņiem nenoticēja. 

"Dreimanim bija kādi 20 atzīšanās raksti, katrs savādāks, un neviena liecība nesakrita ar tiem patiesajiem slepkavības apstākļiem," stāsta Aksenoka.

1982. gada beigās visiem trim notiesātajiem spriedumu atcēla un no cietuma atbrīvoja. Lielākā daļa no izmeklētājiem, kas puišus bija mocījuši, saņēma sodu, atklāj Aksenoka: "Prokuroru notiesāja, izmeklētājus atlaida no darba, tiesnesi arī atlaida. Es domāju, tiesnesis vienkārši neizlasīja lietu, bet paļāvās uz prokuroru, jo to, ka tā ir kļūda, nevarēja neredzēt."

"Simpātiskā un patīkamā" sērijveida slepkavas nāvessods

Rogoļovs centās stāstīt visu, jo bija nopietni uztvēris glābšanas salmiņu, atzinās daudzos noziegumos un radīja PSRS varasiestādēm aizvien jaunas ķibeles, jo daudzi no tiem nemaz nebija izmeklēti. Izrādījās, ka, rūpējoties, lai visas atskaites būtu kārtībā, daži izmeklētāji lietas bija "nobēdzinājuši". Arī vairākas slepkavības, kurās Rogoļovs atzinās, bija izmeklēšanā atzītas par dabiskiem nāves gadījumiem. 

Rogoļova pratināšanas laikā tika atklāti 12 noziegumi, tostarp četras slepkavības, kuras nebija izmeklētas.

Slepkavu tiesāja cietumā - tiesa sākās 1983. gada 4. aprīlī plkst. 11 no rīta. Pats apsūdzētais visu notiekošo uztvēra ar interesi un kolorīti liecināja: "Nu, meitenīt, par to jautājumu, es jau izskaidroju, ka vīrs palika Baldonē ar citu sievieti... Ņem vērā vēl to, ka es jau ir pieaudzis vīrietis un drusku saprotu, kad sievieti var un kad nevar piemānīt. Man tā prakse ir drusku lielāka. Es jau nav pionieris tajos gados. Jums jau, redziet, katram savs, bet man vesels lērums - nezinu, kurš no jums kuram radinieks no tiem cietušajiem."

Procesa laikā Rogoļovam jautājumus bija iespēja uzdot arī cietušajām un viņu tuviniekiem - daudzas savu mocītāju ieraudzīja pirmo reizi un par redzēto bija pārsteigtas.

"Nevarēja pateikt, ka viņš tāds ir. Vizuāli viņš bija simpātisks, patīkams cilvēks," filmā atklāj viena no cietušajām sievietēm.

1983. gada 11. maijā tiesa turpināja uzklausīt lieciniekus, bet pašā vakarā PSRS Latvijas psihiatrijas lielāka autoritāte, daktere Sočņeva paziņoja savu slēdzienu - Rogoļovs uzskatāms par veselu un pieskaitāmu, cilvēks orientējas laikā un telpā, ļoti mērķtiecīgs un veikls, izdarībās apdomīgs un piesardzīgs, emocionāli adekvāts, psihopāts. To noklausījies, Rogoļovs nobālēja - viņš izskatījās apjucis un pārsteigts.

Ap pusnakti cietumā atskanēja dīvainas skaņas, likās, ka gaudo vilks. Cietuma uzraugi atceras, ka skaņa esot kļuvusi aizvien dobjāka, niknāka un baisāka - Rogoļovs kaucis ne kā cilvēks, bet dzīvnieks.

Pēc dažām dienām tiesnesis nolasīja gala spriedumu - sodīt Staņislavu Rogoļovu ar augstāko soda mēru. Viņu nošāva 1984. gada 19. jūnijā.