Nākamais ko Hermans atcerējies ir tas, kā viņš stāv virs sievietes nekustīgā ķermeņa ar nazi rokā. Viņš neesot atcerējies, kas ir noticis, taču sapratis, ka pie notikušā varētu būt vainojams tikai viņš pats. Tad viņš piezvanījis policijai.
Visus kriminālprocesā iesaistītos patiesi mulsinājis nozieguma motīva trūkums. Versija par notikušo radusies tad, kad apsūdzētā māte ir atcerējusies, ka viņš bērnībā ir sirdzis ar mēnessērdzību.
Sapņi par strausu uzbrukumu
Mēnessērdzība jeb somnambulisms ir parādība, kas rodas tad, kad cilvēks ne līdz galam pamostas no dziļā miega fāzes. Šādā stāvoklī cilvēki var veikt dažādas pietiekami sarežģītas darbības un pēc tam nemaz neatminēties, kas ir noticis.
Šis gadījums nebūt nav pirmais, kas radījis diskusijas par to, vai cilvēki, kas paveikuši slepkavības miegā, ir uzskatāmi par vainīgiem. Pirmie likumi, kuros minēti mēnessērdzīgie, pieņemti Rietumeiropā jau viduslaikos, precīzāk - 1312. gadā. Katoļu baznīca Vīnē toreiz nospriedusi, ka bērnus, cilvēkus ar garīgiem traucējumiem un guļošos nedrīkstot saukt pie atbildības pat tad, kad viņi ir kādu ievainojuši vai pat nogalinājuši.
Līdzīgi likumi nesenākā pagātnē pieņemti arī mūsu reģionā - cariskajā Krievijā 1845. gadā pieņemts likums, kas nosaka, ka mēnessērdzība ir pielīdzināma smagām psihiskām kaitēm un cilvēki, kas izdarījuši noziegumus miegā, ir uzskatāmi par nevainīgiem.
Tiesa, vēsture rāda, ka cilvēki, kas veikuši noziegumus miegā, mēdz saņemt dažāda barguma sodus un nereti viņu liktenis ir atkarīgs no noalgotā advokāta meistarības. 1943. gadā ASV Kentuki štatā pilnībā attaisnoja 16 gadus veco vietējā politiķa meitu Džoannu Keigeri, kura miegā bija nošāvusi savu tēvu un sešus gadus veco brāli, kā arī smagi ievainojusi savu māti. Tiesas zālē atklājies, ka meitene tonakt ir sapņojusi, ka aizstāv savu ģimeni no bandītu uzbrukuma. Meitene pavadījusi gadu psihiatriskajā slimnīcā un tad iznākusi brīvībā.