"Vecāki zināja, ka nomirs pirms manas devītās dzimšanas dienas." Kā ar AIDS sirgstoši vecāki gatavoja meitu dzīvei bez viņiem (2)

Viņa turpināja, ka "man [Sidnijai] būs jāpārvācas no Teksasas uz Luiziānu, lai dzīvotu pie mammas māsas un diviem vecākiem brālēniem. Man būtu brālis un māsa beidzot, kas varētu spēlēties ar mani. Es varēšu satikt savus vecvecākus, kuri dzīvoja tajā pašā pilsētā. Mans suns Čārlijs pārvāktos ar mani. Ko es domāju par šo plānu? Vai man bija kādi jautājumi?"

Es neko nejautāju. Es biju pārliecināta, ka tas nekad nenotiks. Mamma bija slima, bet viņa nemira. Galu galā šī bija tā pati sieviete, kura pāris mirkļus iepriekš ar paceltām rokām virs galvas virpuļoja pa tukšo kinozāli kopā ar mani.

Turpmākajos gados mums atkārtojās šī saruna - kad braucām mājās no mana futbola treniņa, ceturtdienas vakara ziņu pārraides reklāmas pauzēs, spēlējoties ar "Lego" klučiem pie Ziemassvētku eglītes. Mums šī saruna atkārtojās arī uzgaidīšanas telpā ārsta kabinetā un arī mājās, kad viņa jau bija kļuvusi pārāk vāja, lai pārvietotos pati. Un šī saruna būtu atkārtojies atkal, ja vien mana māte nebūtu aizgājusi mūžībā kādā aprīļa rītā.

"Neviena saruna nevar sagatavot bērnu vecāka nāvei. Nekādi līdzekļi vai māņi nevar sagatavot bērnu kļūt par bāreni astoņu gadu vecumā..."

Bet mana māte, kura bija vērojusi savas vidusskolas mīlestības un viņas vienīgā bērna tēva nāvi, zaudējot cīņā ar AIDS, darīja visu iespējamo, lai man sniegtu instrumentus, kas man būtu nepieciešami dienas, nedēļas, gadus un pat gadu desmitus pēc vecāku nāves.

Tā vietā, lai pasargātu mani no traģēdijas, mamma mudināja mani to izpētīt. Kad tēvs nomira trīs mēnešus pirms manas ceturtās dzimšanas dienas, viņa mani aizveda uz viņa bērēm, ļāva man kāpt uz koka pakāpieniem netālu no viņa zārka. Viņa man paskaidroja, kā pirmsskolas vecuma bērnam, kāpēc viņš nepamodīsies.

Nāves izskaidrošana neapstājās pie kapsētas. Lai arī viņš vairs nebija fiziski ar mums, viņa iekļāva manu tēvu mūsu ikdienas aktivitātēs: 

"Tētim būtu paticis mans jaunais džemperis, mans tētis būtu bijis tik lepns par to, kāda gudra meitene es esmu, mans tētis katru vakaru gleznoja sārtos cukurvates mākoņus saulrietā."

Viņa man iemācīja, ka diskusija ir veselīga sērošanas sastāvdaļa, un pārliecināja, ka manas skumjas un sociālā izolācija ir ne tikai pamatota, bet arī normāla.

Tajā pašā laikā viņa stimulēja manu neatkarību: "Es pati izvēlējos, ko vilkt mugurā. Es par prioritāti noteicu pēcskolas aktivitātes. Man uzticējās zvanīt pa tālruni glābējiem pēc palīdzības, ja viņai tāda bija nepieciešama. Viņa arī parādīja izturību un manī ieaudzināja pašpietiekamības sajūtu. Es biju stipra un drosmīga. Es varēju darīt jebko. Mēs bijām divatā pret visu pasauli."

Vissvarīgākais ir tas, ka viņa radīja man neatņemamas bērnības atmiņas.

"Mēs apreibinājāmies milzīgos karuseļos Disnejlendā. Mēs ar slotas kātiem bukņījām griestus, lai apklusinātu augšstāva kaimiņu-ērģelnieku, kurš praktizēja "My Heart Will Go On". Mēs kafejnīcā paplātes sakrāvām ar dažādiem pīrāgiem, kas bija mūsu īpašā tradīcija."

Citas atmiņas parādījās tikai laika gaitā - pēc pārcelšanās uz Luiziānu, atrodot iepriekš aizzīmogotu aplokšņu kaudzi, es uzzināju, ka mana mamma saņēma slepenas pielūdzēju kartītes, kas savulaik bija aizpildījušas mūsu pastkastīti. Es atklāju fotogrāfiskas liecības, ka mana māte smejas, noliekusies uz trafareta. Pēc mūsu ģimenes fotoattēlu albuma apskatīšanas es sapratu, ka viņa arhivēja albumu ar nolūku, katrs momentuzņēmums bija marķēts ar atrašanās vietu un datumu.

"Mana ģimene turpināja šīs mācības, kad mamma vairs nespēja. Viņi ļāva man izvēlēties viņas pērļaini balto zārku un sarkano rožu rotu, kas to pārklāja, un viņi ļāva man sastādīt Selīnas Dionas un grupas "NSYNC" balāžu sarakstu, ko atskaņoja bērēs."

Viņi stāstīja stāstus par manu vecāku bērnību, organizēja svinības ap dzimšanas dienām un jubilejām, vienmēr atzina tukšās vietas pie svētku galda. Viņi bija godīgi pret mani par manu vecāku nāves cēloni, kad vidusskolā es sevišķi nopietni iesaistījos AIDS informēšanas pasākumos, sapratu, ka esmu dusmīga, jo biju pēdējā, kura uzzina patiesību, un apmeklēju katru izpratnes veicināšanas pasākumu, kurus organizēju pēc tam pati.

Manu vecāku nāve ir iesakņojusies manā identitātē. Es savu dzīvi aplūkoju atsevišķās nodaļās pirms un pēc. Mani satrauc lietas, kuras es nevaru kontrolēt, manas bēdas slēpjas aiz tādiem priecīgiem pavērsieniem kā izlaidumi, jauni darbi, mana kāzu diena. Bet mātes un manas ģimenes kolektīvie centieni man iemācīja orientēties dzīves neizbēgamajos izaicinājumos jau no agras bērnības un veidoja mani par sievieti, sievu, draudzeni, kāda esmu šodien.

Es tagad esmu tādā pašā vecumā, kāds bija manai mātei, kad viņa uzzināja, ka ir ar mani stāvoklī, - tajā pašā vecumā, kad viņa sāka apzināties, ko nozīmē būt HIV pozitīvai. Es tagad esmu tādā pašā vecumā, kāda bija viņa, kad viņa uzreiz sāka plānot savas dzīves nākamās fāzes sākumu un beigas.

Pārdomājot šo faktu un domājot par savas ģimenes izaugsmi, es nespēju saprast emocionālās spējas, kas vajadzīgas, lai izdarītu to, ko viņa izdarīja. Es nespēju saprast, kāpēc tas viss notika tā, kā tas notika, vai kāpēc tas vispār notika.

Tas, ko es varu darīt, ir pārņemt mācības, ko viņa man mācīja par dzīvi un beznosacījumu mīlestību, un atkārtot tās vienā dienā. Kad kļūšu par māti, arī es darīšu visu, kas manos spēkos, lai nodrošinātu savam bērnam laimīgu un veselīgu dzīvi. Es nodrošināšu, ka viņš jūtas uzklausīts un novērtēts. Un es nekad nepalaidīšu garām iespēju dejot ar viņu tukšā kinoteātra zālē.""