Glābējsilītes stāsti - 10 gadi kopš pirmās silītes Latvijā

Pirms 10 gadiem Latvija kļuva par vienu no valstīm, kurās darbojas glābējsilītes. No Baltijas valstīm Latvija bija pirmā, dažus mēnešus vēlāk sekoja Lietuva, bet Igaunijā vēl to tikai plānots darīt. Šobrīd Latvijā darbojas astoņas silītes. 

Ideja par glābējsilīti radās, kad viena gada laikā tika atrasti 11 miruši zīdaiņi. Pirmo glābējsilīti uzstādīja 2009. gada septembrī Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā. Pirmo bērnu, trīs dienu vecu puisīti, tajā ielika Ziemassvētkos.

Glābējsilītē ielikto zīdaini uzreiz apskata mediķi, kā arī par to tiek informēta arī policija un bāriņtiesa. Policija noskaidro, vai nav kādu kriminālu apstākļu, Bāriņtiesa kārto bērna juridisko statusu, kā arī bērna nodošanu adoptētāja aprūpē līdz adopcijas apstiprināšanai.

"Tātad par šo bērnu, kuram nav vecāku, tiek informēta arī Labklājības ministrija, kas ir adopcijas datu turētāja. Tiek noziņots, ka šāds bērns ir, ko var adoptēt, un Labklājības ministrijā ir saraksts ar ģimenēm, kas grib adoptēt bērnu šādā jaundzimušā vecumā," skaidro Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle.

"Vairumā gadījumu divu nedēļu laikā bērns jau ir ģimenē. Ja bērns vēl atrodas ārstniecības iestādē, tad ģimene, kurai dots norīkojums iepazīties ar bērnu, ārstniecības iestādē var uzturēties ar viņu kopā," stāsta Ērgle.

» Jelgavas glābējsilītē atstāts pirmais bērniņš

Pirms diviem gadiem Jelgavas glābējsilītē tika atstāta četras dienas veca meitenīte. Māmiņa, kuras ģimenē aug glābējsilītes bērns, ir pārliecināta – zīdaini ļoti ietekmē viss, kas ar viņu notiek, tādēļ bērnam ir svarīgi pēc iespējas ātrāk nonākt drošā vidē. Šai mammai ļoti gribas ticēt, ka bērnu atstāt glābējsilītē bioloģiskajiem vecākiem nav viegli. Tā domāt liek mantiņas vai zīmītes, kas ieliktas blakus zīdaiņiem.

Glābējsilītes projekta vadītāja Laura Zvirbule stāsta, ka bieži vien bērnam līdzi ir tikai tas, kas viņam mugurā. Tomēr dažreiz ieliktas arī drēbes, mantas, arī zīmītes, kam ir gan emocionāls, gan praktisku saturs, piemēram, medicīniskā vēsture, dzimšanas diena un apstākļi.

Visbiežāk tie, kas ieliek bērnu glābējsilītē, vēlas palikt pilnībā anonīmi. Taču ir arī gadījumi, kad cilvēki vēlas dalīties ar savu stāstu. 

Laura Zvirbule min vairākus piemērus: "Stāsti ir dažādi. Ir ļoti emocionāli par to, ka izvarošanas rezultātā iestājusies grūtniecība un meitene ir ļoti ticīga. Viņa izvēlējusies nevis abortu, bet saglabāt grūtniecību ar cerību, ka viņa iemīlēs bērniņu, bet diemžēl tas neizdodas. Ir arī stāsti par mammas slimošanu. Sieviete tūlīt pēc dzemdībām uzzina smagu diagnozi un saprot to, ka vienīgais ceļš viņai kā vientuļajai mātei ir atstāt bērnu glābējsilītē. Ir bērniņš, kura mamma atbrauca ar vilcienu no Krievijas, jo tajā laikā valstī vēl nebija atvērtas glābējsilītes." 

» Aprīļa beigās glābejsilītē atstātajai meitenītei atrasta ģimene

Glābējsilītē ieliktā bērniņa bioloģiskajiem vecākiem sešu mēnešu laikā ir iespēja pārdomāt. Rīgā bijuši četri šādi gadījumi. Bāriņtiesā vērsās sievietes, kurām bija jāveic DNS analīzes maternitātes noteikšanai. Bāriņtiesa seko līdzi tam, kā šīm sievietēm veicas ar bērnu audzināšanu.

"Ņemot vērā apstākli, ka ir ģimenē bijusi nestabila situācija, mēs parasti pārbaudām, vai tiešām viņai ir, kur dzīvot, vai viņai tiešām ir tas atbalsts, arī kādu atbalstu mēs vēl šai mammai varam piedāvāt. 

Pats pirmais gadījums, kad sieviete izteica vēlmi atgūt bērnu, gan nebeidzās laimīgi. Inese Ērgle to vēl joprojām spilgti atminas: „Tas bija bērns, kas tomēr palika. Atnāca jauna sieviete. Ja nemaldos, viņai jau bija viens vai divi bērni, viņa kopā ar savu vīru dzīvoja vīra vecāku dzīvoklī. Un vīra vecāki bija pateikuši, ka mums vairāk vietas nav. Viņi nebija nelabvēlīga ģimene, bet uzskatīja, ka viņiem trešajam bērnam tomēr nav vietas. Mazbērnam. Un tad vīratēvs bija šo mammīti vedis, viņa bija bērnu ielikusi glābējsilītē. Un tad šī mamma tā kā pati bija „atmodusies” pēc tā bērna ielikšanas un nāca pie mums vaicāt, kā viņa varētu viņu atgūt. Ka viņa tagad sāks pati savu atsevišķu dzīvi no vīra vecākiem.

Nu, lūk, un šai mammai nebija savu iztikas līdzekļu. Tad mēs „pieslēdzām” sociālo dienestu, kas atmaksāja DNS analīzes, mēs visādi mēģinājām to ģimeni uzturēt emocionāli un kā vēl var palīdzēt, lai tas bērns nonāktu ģimenē. Šis bērniņš, protams, gaidīja un nesagaidīja tomēr mammu. Mamma ar visām savām DNS analīzēm pie mums tomēr vairs neatnāca. Šim bērniņam adopcijas process notika mazliet vēlāk nekā citiem.”

Pie katras glābējsilītes ir atrodams diennakts telefona numurs, uz kuru sieviete var zvanīt un lūgt palīdzību, tādējādi, iespējams, mainot savu lēmumu un paliekot ar bērnu kopā. Palīdzību pa telefonu nodrošina gan krīzes centri, gan citas institūcijas, kā arī konkrēti cilvēki. Kaspars Udrass, Madonas novada domes deputāts un veterinārāsrsts, ir viens no viņiem. Udrasa telefona numurs ir pie Madonā esošās glābējsilītes.

"Kas mani glābējsilītes idejā uzrunāja? Es atcerējos bērnību, ka vienreiz kā mazs puika dzirdēju ziņās gadījumu, ka mazs bērniņš tika atrasts miskastē. Tas mani toreiz ļoti satricināja. Un, kad es uzzināju par glābējsilīti, man likās, ka šis ir veids, kā tādus gadījumus nepieļaut. (..) Tas ir mazākais, ko es varēju darīt, lai to procesu atbalstītu. Tas man nav grūti vai apgrūtinoši."

» Jāņu brīvdienās glābējsilītē ievietots mazulis

Madonā glābējsilīti atvēra pirms septiņiem gadiem. Šajā laikā silītē atstāti četri jaundzimušie. Kaspars Udrass uzklausījis trīs sievietes, kuras palikušas ar bērnu kopā. "Zvani bija sociāla rakstura: ko man darīt, kur man iet. Pārsvarā tādi bāriņtiesas un sociālā dienesta atbildības jautājumi, kurus es centos paskaidrot un pēc tam arī es viņas savedu kopā ar atbildīgajiem cilvēkiem. Tā es to nokārtoju," stāsta Udrass.

Iespējams, tieši glābējsilītes esamība deva viņiem iespēju dzīvot, un tas ir bezgala svarīgs arguments šī projekta nepieciešamībai – uzskata Kaspars Udrass.

Tieši tas ir viens no diviem mērķiem, kas piepildīts 10 gadu laikā.

"Otrs lielais mērķis bija rosināt sabiedrībā diskusiju par bērna vērtību, par ģimenes vērtību, par savstarpējām attiecībām. Un šī diskusija aizsākas no jauna katru reizi, kad mazulis tiek atstāts. Un tas ir labi, jo tas ir mirklis, kurā ikviens var paskatīties sev apkārt, paskatīties, kā iet kaimiņiem, un novērtēt to, ka mēs esam viens otram blakus un pasniedzam to palīdzīgo roku, ja vien vajag," saka projekta vadītāja Laura Zvirbule.

Projekta asajiem pretiniekiem, kuri glābējsilītes uzskata par bezatbildības veicinātājām un deklarē, ka bērnam ir jāaug bioloģiskajā ģimenē, Zvirbule atbild, ka tas viss ir pareizi, bet realitātē diemžēl bieži vien notiek citādi.