"Ja sit, tad mīl?" Psihoterapeits skaidro, kā izrauties no vardarbības trīsstūra un mainīt dzīvi (3)

Viens un tas pats cilvēks var šūpoties šajos trijos stāvokļos, kļūstot par upuri, vardarbnieku, glābēju. Esot šajā sistēmā iekšā, cilvēks situāciju neatrisina," teic Šulcs. 

Pārmaiņu treneris skaidro - ja vardarbības situācijā strādā tikai ar vardarbnieku, nosoda viņu, izolē, mēģina koriģēt uzvedību, ar upuri nestrādā neviens. Upuris neatvadās no sava upura statusa un drīz vien sameklē sev citu vardarbnieku. 

"Sieviete, kuru regulāri sit, visbiežāk arī neizvēlēsies citādu cilvēku nākamajām attiecībām. Izvēlēsies, visticamāk, cilvēku ar tendenci uz vardarbību. Arī pati sieviete, ja nav psihoterapiju izgājusi, viņa būs vardarbību provocējoša. Tas ir neapzināts process. Tas cilvēks jau nav vainīgs," norāda Šulcs. 

"Mēs nevaram nevienu par to nosodīt un koncentrēties tikai uz vardarbību. Mums jākoncentrējas uz sistēmu. Tāpēc šo sistēmu ir būtiski saprast," skaidro psihoterapeits. 

Kā konstatēt vardarbību, pēc kuras nepaliek zilumi?

Visvieglāk iespējams konstatēt tādu vardarbības formu, kurai ir tiesiski konstatējamas sekas - piemēram, zilumi, citi miesas bojājumi vai nāve. 

"Smagi miesas bojājumi vai nogalināšana parasti policijas hronikās parādās, bet, piemēram, emocionālu vardarbību, konstatēt ir grūti. Tai nav viena veida. Visbiežāk no abām pusēm sākotnēji ir bijusi emocionālā vardarbība, bet tikai tajā brīdī, kad vardarbība kļūst fiziska un konstatējama, to iespējams ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tā nonāk redzeslokā un pēdējais vardarbnieks tiek saukts pie atbildības.

Bet pirms tam - emocionālā vardarbība - vispār netiek apzināta. Tā nekur neparādās. To pierādīt ir grūti. 

Vienīgais pants, pēc kura var saukt pie atbildības, ir novešana līdz pašnāvībai.

Tad policijas hronikās emocionāla vardarbība var tikt piefiksēta. Pārējos gadījumos par emocionālu vardarbību runā psihologi, psihoterapeiti, bet tiesu praksē tas vispār neparādās, izņemot šos retos gadījumus," norāda psihoterapeits. 

Šulcs pauž, ka, piemēram, par novešanu līdz ģimenes konfliktam, kur viena persona otru kaitina un zākā, neviens nav ticis saukts pie atbildības.

"Protams, tas [emcionāla vardarbība] nav attaisnojums fiziskai vardarbībai. Tomēr, lai to varētu pārtraukt - mazināt ģimenē, sabiedrībā - vardarbība jāskata kompleksi," ir pārliecināts psihoterapeits. 

Speciālists tāpat norāda: "Mēs nevaram teikt, ka viens dzimums ir vardarbīgāks par otru, taču, piemēram, sievietēm vairāk ir raksturīgi būt emocionāli vardarbīgām. Tā ir tautā sauktā zāģēšana, indīgu piezīmju izteikšana, lamāšana, apsaukāšana. Vīriešiem savukārt vairāk fiziski - palaiž rokas, iesit, līdz ar to arī vīrieši biežāk tiek saukti pie atbildības". 

Jautāts, kāpēc tā notiek, Šulcs norāda, ka "vīriešiem trūkst modeļu, kā risināt konfliktus".

"Ja vīrietis spētu pateikt - atvaino, tu mani zākā, nesaprotu, kāpēc esam kopā, šķiramies, man ir jādodas, jo saskaros ar emocionālu vardarbību, meklējam partnerus, ar kuriem būs cieņpilnas attiecības... Vīriešiem trūkst risinājumu modeļu - piemēram, doties pie speciālista, runāt par konfliktiem," stāsta Šulcs. 

Jautāts, kāpēc daudzas sievietes uz partnera vardarbību izvēlas ilgi nereaģēt, eksperts atklāj, ka "sieviete ir iestrēgusi upura statusā, kurš ir "izdevīgs", jo pienākas sabiedrības žēlošana, tiek piešķirti kaut kādi resursi, apkārtējie izturas neapšaubāmi labāk nekā pret vardarbnieku. Upuris var dabūt bonusus, ar viņu runā ar cieņu. Vardarbnieku var ielikt rokudzelžos, būrī". 

Kāpēc cilvēki neizbeidz vardarbīgas attiecības? 

"Zemās pašvērtības dēļ. Sieviete, kura sevi ciena, tādu situāciju nepieļaus. Pie pirmās šādas epizodes būs šķiršanās. Sieviete ar pašcieņu noteikti neizvēlēsies vardarbīgu vīrieti. Izvēlēsies tādu, kurš ir cieņpilns. Raudzīsies, kā risina krīzes situācijas. Ja pazemos krīzes situācijā ar vārdiem vai fiziski, momentā būs šķiršanās. Nepacietīs ko tādu sev blakus.

Ja pašvērtības nav, ir upuris no bērnības - no ģimenes, skolas, uzskata, ka labāku neko nedabūs, neko citu nepazīst, jo visi vīrieši apkārt bija tādi - vardarbīgi. Viņām tā ir norma, kamēr nav izgājušas psihoterapeitisku pārmaiņu procesu, lai atvadītos no šī modeļa," atklāj eksperts. 

Kā no "apburtā trijstūra" izrauties? 

Šulcs norāda, ka vienīgā iespēja izrauties no upura - glābēja - vardarbnieka trijstūra ir strādāt pašai ar sevi. "Pārmaiņas sākas ar sevi. Ideāli, ja nāk līdzi vīrietis. Nereti abpusēji izturas vardarbīgi, provocē." 

Psihoterapeits palīdz izstrādāt citus domāšanas un rīcības modeļus. "Ja patiešām viens otru mīl, to nav jāizpauž ar pazemojumiem, sitieniem, to visu var izdarīt ar cieņu, ar citām izpausmēm, domām, rīcībām," stāsta Šulcs. 

Viņš norāda, ka pārmaiņu treniņos tiek lietoti psihoterapijas elementi. "Man ir daudzas klientes, kas nāk ar vardarbības sekām, vēlas mainīt savu dzīvi, vēlas mainīt dzīvi kopā ar esošo partneri, reizēm vēlas sākt jaunu dzīvi, atrast cita tipa partneri. Reizēm nāk kopā vairākkārtīgās sesijas. 

Cilvēkam ir mājasdarbi, ir atgriezeniskā saite," stāsta Šulcs. 

Atziņas, pie kurām pieturēties, ja attiecībās ir vardarbība 

"Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Kāpēc man tas ir neapzināti izdevīgi? Ko man šī vardarbība nozīmē? Reizēm vardarbība ir arī pieskārienu trūkums, jo nepazīst citus pieskārienus. Reizēm ir tik zema pašvērtība, ka cilvēks neuzskata, ka viņam varētu būt partneris, kurš varētu viņu mīlēt. Tās ir palikušas neapstrādātas sekas no bērnības. 

Motivācijas pozitīva ir gan paša dzīves, gan savu bērnu dzīves sakārtošana. Vai vēlas saviem bērniem tādu pašu dzīves modeli? 

Vai tu šo emocionālo mantojumu vēlies nodot uz priekšu saviem bērniem, mazbērniem? Ja nē, ir vērts strādāt. Pārējo laiku ir vērts nodzīvot ar mīlestību pret sevi un citiem, to var mācīties. Tas ir mācību process," aicina atcerēties Šulcs.