"Pirms astoņiem gadiem manā ģimenē piedzima dvīņi un es sāku savu uzņēmējdarbību. Pirms trīs mēnešiem manu uzņēmumu nopirka. Pirms trīs nedēļām es zaudēju dēlu," savu vēstījumu portālā "LinkedIn" sāk Dž. R. Storments, kurš dalās ar savām izjūtām pēc traģiskā notikuma un aicina ikvienu ikdienā pārdomāt savas dzīves prioritātes un rīcības. Portāls "Apollo" publicē tēva vēstījumu tā oriģinālajā versijā.
"Kad es saņēmu liktenīgo zvanu, atrados konferenču telpā ar vēl 12 cilvēkiem, kuriem pirms pāris minūtēm biju stāstījis par to, kā pēdējo astoņu gadu laikā nebiju devies atvaļinājumā, kas būtu ilgāks par vienu nedēļu.
Mums ar sievu ir noruna - mēs vienmēr ceļam otra zvanus. Kad noskanēja zvana signāls, uzreiz izgāju no sapulču telpas. Atbildēju viņai jau ceļā ārā pa durvīm.
"Čau, kas noticis?"
Viņas atbilde bija auksta un ātra.
"Vailijs ir miris."
"Ko?" - es vaicāju neticībā.
"Vailijs ir miris," viņa atkārtoja.
"Ko? Nē. Nē!" - beigās jau kliedzu es.
"Man ļoti žēl. Man jāpiezvana ātrajai palīdzībai," atbildēja mana sieva.
Tāda arī bija visa mūsu saruna. Nākamais, ko atceros, bija, kā izšāvos pa biroju ēkas durvīm, dūrē iežmiedzis savas mašīnas atslēgas un pārskrēju pāri ielai, pie sevis murminot: "Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts!"
Pusceļā sapratu, ka esmu aizmirsis garāžas durvju pulti. Ieskrēju atpakaļ foajē, kliedzot, lai kāds mani aizved. Laimīgā kārtā atradās kolēģis, kas to izdarīja. Es nokļuvu mājās pēc aptuveni 12 minūtēm. Viss piebraucamais ceļš bija pilns ar glābšanas dienestu mašīnām. Es izskrēju cauri mūsu mājas durvīm un devos uz savu dēlu guļamistabas pusi. Mani apturēja aptuveni pusducis policistu - izrādās, ka pēkšņa bērna nāve vienmēr tiek uzskatīta par iespējamu kriminālnoziegumu.