"Viņš nav aizmirsts." Meklējot radinieka kapavietu, Sibīrijā atrasta iepriekš neapzināta izsūtīto latviešu nometnes vieta (13)

Kopš deportācijām uz Sibīriju ir pagājušas vairākas dekādes, tomēr vēl aizvien Krievijas plašumos tiek atrastas līdz šim nezināmas nometnes un izsūtīto mirušo latviešu atdusas vietas. No Sibīrijas nesen atgriezies arī Brūvers, kura tēvocis Aleksandrs Siliņš gāja bojā no bada dziļi taigā Sankino gulagā, par kura atrašanās vietu līdz šim nekas nebija zināms.

Siliņa ģimenei bijusi pienotava, kas tolaik sviestu eksportējusi pat uz Angliju, bet paša Brūvera ģimenei no deportācijas palaimējies izvairīties: "Mūsu ģimenei paveicās, viņi netika izsūtīti. Iemesls bija viens, ka mans vecvectēvs tajā brīdī 1941. gadā bija uz nāves gultas. Bet izsūtīta tika mana vectēva māsīcas ģimene – Aleksandra Siliņa ģimene, kas tepat, 2 kilometru attālumā dzīvoja."

No Rugāju novada 1941. gada deportācijās izsūtītas simtiem ģimenes, bet Kārļa ģimene paspēja izbraukt uz Rietumiem, tādēļ vīrietis uzauga Vācijā. Vēlāk Brūvers atgriezoes senču dzimtenē un uzzinājis, ka tēvocis Aleksandrs izsūtījumā miris. No Krasnojarskas apgabala gan atgriezusies viņa meita, divi dēli un sieva.

"Mani ļoti uzrunāja manas radinieces Margaritas Stradiņas grāmata “Atņemtā dzimtene”. Tur viņa apraksta brīdi, kad viņi tika izšķirti Rugāju stacijā. Tas mani ļoti kaut kā tajā brīdī uzrunāja, jo man pašam ir bērni. Tad es izlēmu, ka  gribētu aizbraukt atrast to kapavietu tai lēģerī," stāstīja Brūvers.

Savos meklējumos vīrietis balstījiess uz deportētā Ivara Putniņa atstāto ar roku zīmēto Sankino, kas atrodas starp Tuvas un Taudas upēm, nometnes aprakstu un shēmu, kā arī Margaritas Stradiņas iedoto Jura Bērziņa vēstuli, kura tēvs Oskars arī 1941. gadā braucis tajā pašā ešelonā.

"Te viņš min divas sādžas – Goreļniki un Šarigino. Arī tas dzelzceļš te tiek parādīts tāpat kā Ivara Putniņa aprakstā. Tad es sapratu, ka diezgan tuvu jau esmu nonācis un izdomāju, ka var braukt. Man ieteica sazināties ar vienu žurnālistu - Jevgēniju Lobanovu no Jekaterinburgas. Viņš esot papētījis to vietu, pie vēsturniekiem pajautājis, un viņi apstiprināja, ka tur esot sena kapa vieta," par saviem meklējumiem stāstīja Brūvers.

Ar krievu žurnālistu un Sibīrijas taigas mednieku palīdzību Kārlis, kurš pats nezina krievu valodu, nonāca Sankino un atrada izsūtīto latviešu nometnes liecības un masu kapus, dokumentējot to fotoattēlos un video. Nometnes atrašanās vietu apstiprinājuši arī vietējie iedzīvotāji.

No Ivara Putniņa atstātās shēmas izriet, ka Sankino nometnē dzīvojuši apmēram 2000 cilvēku. Kad tur ieradās latvieši, lēģeris jau bija sabrucis, jo ticis būvēts vēl pirms viņiem citā periodā izsūtītajiem.

"Teica, jā, tur esot bijuši tie latvieši, un tad es sapratu, ka tā ir īstā vieta, es esmu atradis īsto vietu," stāstīja Brūvers. "12 hektāru teritorijā esot saraktas tranšejas. Viņi izraka vienu tranšeju, kurā sameta iekšā līķus. Domāju, es neesmu vienīgais, kam tur aizsūtīts radinieks, jo, cik saprotu, uz to pusi aizsūtīti visi Abrenes apriņķa vīrieši."

Brūvers arī piedāvā precīzas koordinātes, ja vēl kāds grib turp doties. Nobraucot 3000 kilometru, Sibīrijas nometnē nomocītā Aleksandra Siliņa kapam tika uzlikts koka krusts, kas liecina - viņš nav aizmirsts.