Šodienas redaktors:
Dace Otomere

3,8 miljonus gadu vecs cilvēka sencis - slavenā hominīda Lūsijas priekštecis (6)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
3,8 miljonus gadu vecs cilvēka sencis - “australopithecus anamensis”
3,8 miljonus gadu vecs cilvēka sencis - “australopithecus anamensis” Foto: AP/AFP/REUTERS/SCANPIX

Etiopijā atrasts 3,8 miljonus gadu sena hominīda galvaskauss, kas sniedz jaunu ieskatu agrīnā cilvēka evolūcijas sarežģītībā.

Pētnieki uzskata, ka atrastais žoklis un zobi pieder slavenā hominīda Lūsijas (Australopithecus afarensis) priekštecim – sugas "Australopithecus anamensis" pārstāvim. Iepriekš zinātniekiem bija izdevies atrast tikai sīkus šīs sugas fosiliju fragmentus, kas visi ir aptuveni 4 miljonus gadu seni.

Tomēr tagad pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Nature", zinātnieki atklājuši, ka abu minēto sugu evolucionārās attiecības nav lineāras, proti, "A. Afarensis" lēnām nepārvērtās par "A. Anamensis". Gluži otrādi – evolūcijas laika skalā abas sugas pārklājās.

Foto: 3,8 miljonus gadus vecs cilvēka sencis

Pēdējā fosilija tika atrasta Etiopijā, kur tagad norisinās plaša mēroga arheoloģiskie izrakumi. Projekta laikā atrastas jau daudzas dzīvnieku un hominīdu fosilijas.

"Kad pamanīju galvaskausa fosiliju, nespēju noticēt savām acīm. Tas bija "eureka" mirklis, kad piepildījās mans sapnis," komentēja pētnieks un profesors Johaness Heile-Selasī.

Unikālā un pārsteidzoši labā stāvoklī esošā galvaskausa fosilija sniedz iespēju salīdzināt to ar citām hominīdu fosilijām un izpētīt to evolucionārās saiknes.

Raksta foto
Foto: AP/AFP/REUTERS/SCANPIX

Tiesa, lai arī jaunākais atradums liecina, ka "A. afarensis" un "A. Anamensis" aptuveni 100 tūkstošus gadu eksistēja vienlaicīgi, tomēr nevar izslēgt iespēju, ka pēdējais evolucionēja no pirmā. Kā izrādās ar šīm sugām un to evolūciju viss nav tik vienkārši. Ļoti iespējams, ka "A. Afarensis" grupa kādā brīdī nošķīrās un kļuva ģeogrāfiski un ģenētiski izolēta, baigās evolucionējot par jaunu sugu.

Šo saikņu labāka izpēte un cilvēka evolūcijas laika skalas precizēšana var palīdzēt paleontologiem izprast ne vien to, kā mēs esam cēlušies, bet arī kāpēc cilvēkam evolūcijas ceļā radušās noteiktas īpašības.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu