Mūžībā devies ilggadējais Valmieras teātra režisors Felikss Deičs

Režisors dzimis 1937. gada 2. aprīlī Rostovā pie Donas medicīnas darbinieku ģimenē, 1962. gadā beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas un mehanizācijas fakultāti, vēlāk mācījies Rīgas Krievu drāmas teātra studijā, taču lielākoties viņa artistiskā izglītība saistās ar praksē iegūto pieredzi, no 1964. līdz 1992. gadam strādājot par aktieri Jaunatnes teātra krievu trupā.

Deičs daudzus gadus nostrādājis par režisora Ādolfa Šapiro asistentu. Vēlāk viņš saņēmis piedāvājums veidot izrādi Liepājā, kā arī Valmieras teātra direktors Pēteris Sūcis viņam piedāvājis strādāt Valmierā, brīdinot, ka teātra nav, to vēl ceļ, un ka palikusi tikai vidējā aktieru paaudze. "Deičs riskēja un piekrita. Ar laiku viņam līdzi pievienojās arī Varis Brasla, Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs. Teātris tika burtiski radīts no jauna. Viņi visi gribēja, lai šis teātris būtu. Deičs ar lielu enerģiju un ticību iestudēja piecas izrādes gadā, arī brīnišķīgas izrādes bērniem," stāstīja Cekule.

Kā atceras kolēģi, Deičs aktieru trupai lika strādāt pie sarežģītiem uzdevumiem, bet darīja to ar mīlestību un pedagoģisku smalkumu. Jau pēc dažiem gadiem viņa Rūdolfa Blaumaņa lugu iestudējumi "Ļaunais gars" un "Trīnes grēki" saņēma Latvijas Teātra gada balvas, vēlāk pievienojās "Pie aizbirušā avota", novatoriski atklāts "Potivāra nams" un "No saldenās pudeles".

Pateicoties tam, ka tieši Valmierā tapa pēc Blaumaņa darbiem iestudētas izrādes, spējot uz Blaumaņa lugām palūkoties neierasti un dziļi, teātris kopš 1999. gada varēja atļauties sarīkot šī dramaturga darbiem veltītu starptautisku festivālu. 1997. gadā Deičs VDT iestudēja Antona Čehova lugu "Ivanovs", kas saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kā gada labākā izrāde, bet Deičs togad tika atzīst par gada labāko režisoru.

"Ja vajadzētu vienā teikumā formulēt Feliksa Deiča režijas - tā būtu neticība tam, ka jebkas ir tikai labs vai ļauns. Viņš atsacījās pasauli redzēt melnbaltu un noticēt vispārpieņemtām patiesībām. Katra jauna izrāde bija režisora mēģinājums palūkoties uz cilvēkiem dziļāk un patiesāk, paņemt aktieri pie rokas un izvadāt pa lomas labirintiem tā, ka aktierim atliek tikai to izdarīt. Jo ikviens aktieris, kurš ir strādājis pie Feliksa, zina - no katra darba viņš iznāks, uzzinājis kaut ko vairāk pats par sevi, savu varēšanu," stāsta aizgājēja kolēģi no VDT.

Režisora pedagoģiskais talants bija atmodinājis un uzmodinājis daudzus šai teātrī mītošos, un daudzi viņam ir pateicīgi, viņa ētiskie ideāli ir pamudinājuši viņa mēģinājumus salīdzināt ar gājienu uz baznīcu, norāda Cekule.

Deičs 1996. gadā kļuvis par Eduarda Smiļģa balvas laureātu, 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 2012. gadā saņēmis balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.