"Viņš nokļuva starp lodēm un savu ģimeni..." Tuvinieki stāsta par Elpaso slaktiņā bojāgājuša pāra pēdējiem mirkļiem (2)

Pirms traģisko ziņu saņemšanas, esot bijušas nepanesamas gaidas - tuvinieki atkal un atkal mēģinājuši sazvanīt Andrē un Džordanu, bet otrā galā bijis vien klusums. 

Nu Gilberts ir atgriezies darbā, un viņam ir vēstījums šāvējam.

"Agresors būtu varējis būt mans dēls," saka vīrietis. "Es viņam piedodu, jo viņš nebija pie pilna saprāta. Viņā darbojās velns. Es esmu dziļi ticīgs cilvēks, un piedodu to, ko viņš ir izdarījis." 

23 gadus vecajam Andrē un gadu vecākajai Džordanai bija ik sestdienas rutīna. Pāris un viņu mazulis Pols atstātu mājas, ko Andrē bija nesen pabeidzis, lai uz treniņu nogādātu Džordanas meitu Skailinu. Pēc tam viņi dotos uz netālu esošo "Walmart" veikalu. Skailinai liktenīgā sestdiena būtu sevišķi īpaša - viņai palika pieci gadi.

Sestdienas vakarā bija ieplānota ballīte - par godu Skailinas dzimšanas dienai un pāra kāzu jubilejai, kā arī sālsmaizei. Pāris pirka pasākumam paredzētus steikus un, līdzīgi kā daudzi citi, skolas piederumus. Viņu divus mēnešus vecais mazulis bija ar vecākiem, bet otra Džordanas meita Viktorija - pie sava tēva.

Gilberts no rīta, dodoties uz darbu, brauca garām pāra mājai. Bija 9.15, viņš pamanīja.

"Es redzēju manu dēlu un viņa sievu. Džordana vēra ciet durvis, Andrē rokās nesa zīdaini. Viņi gatavojās doties," atceras vīrietis. Nedaudz vairāk nekā pēc stundas tika saņemtas pirmās ziņas par apšaudi.

"Man ir ko nožēlot - es neapstājos, lai viņu apskautu, sniegtu savu svētību un buču. Bet es redzēju viņus laimīgus. Es negribēju viņus traucēt, negribēju pārplēst viņu laimes burbuli," stāsta Gilberts.

Turpmāko notikumu detaļas vēl ir neskaidras, bet ir zināms - šāvējs iegāja pilnajā veikalā un atklāja uguni.

Andrē brālis Tito, vairākkārt mēģināja sazināties ar pāri, līdz saņēma zvanu no nepazīstama numura. Tito numurs bija atkārtoti parādījies Džordanas viedpulkstenī, un tika jautāts, vai viņš spētu sievieti identificēt pa telefonu. Sekoja ziņas, ka viņa ir mirusi.

"Es nespēju noticēt," atceras Tito. Ģimene uzzināja, ka mazais Pols ir slimnīcā - viņam bija lauzti divi pirksti, un mediķi bija gatavi nodot zīdaini vecvecāku aprūpē.

Andrē nāve tika apstiprināta tikai svētdien. Kaut gan bijusi cerība, Gilbertu esot mākusi slikta priekšnojauta. 

"Man pateica, ka Andrē vairs nav ar mums. Un tad man sacīja, ka esmu viņu labi izaudzinājis, jo viņš mira, aizsargādams savu ģimeni," stāsta vīrietis. "Viņš nokļuva starp lodēm un savu ģimeni. Un Džordana darīja to, kas bija nepieciešams - aizsargāja mazo Polu. Tas man liek just lepnumu. Ja viņš nomira šādos apstākļos, es varu ar to sadzīvot."

Tito esot dzirdējis, ka pieejams novērošanas kameru ieraksts, kurā redzami pāra pēdējie mirkļi.

"Viņš pat mēģināja apturēt šāvēju," viņš stāsta. "Viņš metās uz priekšu, lai sagrābtu ieroci. Tad viņu caururba lode, kas trāpīja arī viņa sievai. Es esmu ļoti lepns ar savu brāli. Viņš nomira varonīgi. Bet es esmu arī ļoti bēdīgs un dusmīgs par notikušo. Nav vārdu, lai aprakstītu emocijas, ko jūtam. Tas nav caurums, ko viņš ir atstājis, tas ir tukšums."

Tito vēlētos pats redzēt videoierakstu. Viņš zina, ka tas būs smagi, tomēr vīrietis vēlas redzēt sava brāļa dzīves pēdējos mirkļus. Ģimene vienmēr atcerēsies, ka Andrē mira, cenšoties glābt savu sievu un bērnu.

Andrē un Tito bērni ir dzimuši ar mēneša atstarpi. Tito tagad vēlētos adoptēt mirušā brāļa dēliņu. "Es gribētu viņam pastāstīt - tavs tēvs nomira, aizstāvot tavu dzīvību, un es gribu, lai tu pagodini sava tēta vārdu, jo viņš bija lielisks cilvēks. Es gribu, lai tu esi tikpat lielisks, cik bija tavs tētis."

Andrē un Džordanas bērni ir pārāk jauni, lai saprastu, kas noticis, bet Tito nomāc, ka Skailina "vienmēr atcerēsies savu dzimšanas dienu kā dienu, kas nomira viņas mamma".

Pārējā ģimene joprojām cenšas samierināties ar Andrē nāvi. Viņa māte esot sagrauta, stāsta Tito. Ģimene arī apgalvo, ka Elpaso ir stirpa pilsēta un neļaus notikušajam ietekmēt viņu dzīvi.