Šodienas redaktors:
Kārlis Melngalvis

Kāda ir dzīve bez vienas kājas? Saruna ar vīrieti, kuram ir kājas protēze (3)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ilustratīvs attēls.
Ilustratīvs attēls. Foto: Unsplash

Vairums cilvēku pavada savu dzīvi, relatīvi maz domājot par savām kājām - stāvēšana, skriešana un lekšana šķiet kā pašsaprotamas un viegli izpildāmas darbības. Mikijs Delsmans ir 23 gadus vecs students no Amsterdamas Nīderlandē, kurš zaudējis kāju desmit gadu vecumā. 

Portāla "Vice" reportiere Emma van den Berga tikās ar vīrieti, lai uzzinātu – kāda ir dzīve ar kājas protēzi.

Mikijs Delsmans atklājis, ka viņam desmit gadu vecumā diagnosticējuši kaulu vēzi stilba kaulā. To atklājuši netīšām - kādā dienā zēns pārpūlējis kāju un vairs nav spējis pastaigāt.

Viņa ārstējošais ārsts uzreiz pamanījis, ka ar kāju kaut kas nav kārtībā, un pēc gada zēna ģimenei pienākusi ziņa par to, ka kāja būs jāamputē. Mikijs norāda, ka interesantā kārtā viņam ļāvuši izvēlēties - paturēt celi vai ne. Viņš izvēlējies to paturēt.

Vīrietis stāsta, ka ikdienā pārvietojas ar protēzes palīdzību. "Es bērnībā daudz pārvietojos, lēkājot uz vienas kājas, tādēļ tā ir kļuvusi fiziski diezgan attīstīta. Man nebija vajadzīga palīdzība, lai iemācītos staigāt, un es pat īsti negāju uz fizioterapiju – biju zēns, kas grib spēlēties laukā, un darīju visu, lai varētu kustēties tāpat kā citi," stāsta Mikijs Delsmans.

Viņš min, ka protēze bieži mēdzot saplīst - Mikijs tai uzliekot pārāk daudz svara un spiediena. Parasti protēze kalpo apmēram trīs gadus, taču viņa gadījumā tā nolietojoties krietni ātrāk.

"Ar protēzi mēdz būt dažādas klapatas - tā kā tā ir jāieeļļo, nereti gadās dažādas "sūces"," stāsta 23 gadus vecais vīrietis.

"Es izklaidējos tāpat kā visi, bieži pārvietojos kājām un daudz laika pavadu, piegādājot ēdienu uz divriteņa," stāsta Mikijs un atklāj, ka parasti, kad pienāk laiks mainīt protēzi, viņš to ir salauzis vairākās vietās.

Jautāts par to, vai viņš kādreiz ir izjutis fantoma jeb rēgu sāpes - izplatītu fenomenu, kad smadzenes it kā fiksē sāpes no zaudētas vai amputētas ķermeņa daļas, vīrietis atklāj - jā, viņu ik pa laikam piemeklējot šādas izjūtas. Viņš to apraksta kā tirpšanu, kurai pastiprināti pievēršot uzmanību var šķist, ka kāja joprojām ir vietā.

Par spīti apgrūtinājumiem, kurus rada protēze, Mikijs savu stāvokli uztver ar humoru un dažkārt izmanto protēzi, lai ar draugiem izspēlētu kādu joku. Viņš stāsta, ka reiz ar draugiem bijis Spānijā un viņu numuriņā saplīsis tualetes poda vāks. "Draugi palūdza manu kāju un aiznesa to administrācijai ar stāstu, ka tā ir uzpeldējusi podā. Administrators bija ļoti apjucis," atminas vīrietis.

» Eiropu saviļņo grupa, kuras dalībnieki ir ar īpašām vajadzībām

Tas gan nenozīmē, ka Mikijs uzskata savu protēzi tikai par joku objektu. Reiz kādā festivālā viens no vīrieša draugiem bija slepus aizņēmies Mikija kāju un uzmetis to atkritumu kalna galotnē, kas gan vīrietim diez cik smieklīgi nav šķitis.

Mikijs Delsmans stāsta, ka kopumā protēze ļaujot viņam darīt visu, ko vien viņš vēlas, - arī spēlēt futbolu un basketbolu. Vienīgais, kā Mikijam trūkstot, ir peldēšana - to ar protēzi nedrīkstot darīt.

"Man atliek novilkt protēzi un lēkāt uz vienas kājas - mēdzu tā darīt, taču nu pludmalē dodu priekšroku atpūtai paēnā," stāsta vīrietis.

Viņš atklāj arī gadījumu, kurā viņa kāja radījusi vērā ņemamas briesmas - Mikijs ar kādu draugu braucis panorāmas ratā, līdz vienā mirklī viņa kājas protēze iesprūdusi starp ratu un sēdēšanai paredzēto platformu. Kad to izdevies atbrīvot, kabīne bīstami sašūpojusies un abi vīrieši gandrīz nokrituši.

Uz jautājumu, vai, ja viņam būtu iespēja izvēlēties, viņš izvēlētos palikt bez rokas vai bez kājas, Mikijs atbild, ka "bez rokas ir labāks līdzsvars un ir vieglāk spēlēt, teiksim, futbolu, taču es laikam tomēr izvēlētos kāju – esmu jau pie tā pieradis".

Jautāts par to, vai viņš kādreiz ir izmantojis savu stāvokli, lai gūtu kādu labumu, Mikijs atklāj, ka ir pietēlojis vai ieradies ratiņkrēslā uz atrakciju parkiem, lai varētu izmantot ieejas, kas paredzētas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

"Festivālos vienmēr varu skatīties koncertus no īpašas platformas," stāsta vīrietis.

23 gadus vecais vīrietis stāsta, ka agrāk arī vasarā staigājis apģērbā, kas paslēpj protēzi, taču nu vairs to nedarot - tikai retu reizi sanākot sastapties ar apkārtējo uzmācīgiem skatieniem. Visvairāk uzmanības Mikija kājai pievēršot bērni, kuriem tā šķietot interesanta. Viņš atklāj, ka labprāt pastāsta, kas tas tāds ir.

Mikijs min, ka kopumā nesaskaras ar negatīvu sabiedrības attieksmi – varbūt kāds pazobojoties par to, ka viņš nevar īpaši ātri pārvietoties, taču tas arī viss.

"Es uzaugu mazā pilsētā, kurā visi zināja, kā es zaudēju kāju. Apkārtējie parasti bija ļoti uzmanīgi manā klātbūtnē, kas mani ik pa laikam padarīja niknu - man nebija un nav nepieciešams žēlums," pauž vīrietis.

Jautāts par to, vai viņš atklāj, ka pārvietojas ar protēzes palīdzību, pirms pirmajiem randiņiem, Mikijs saka, ka nē, taču tas parasti nerada problēmas.

"Nesen devos uz randiņu un ceļā uz to man atkal iesprūda viena no protēzes daļām. Kad ierados, paziņoju, ka šovakar pārvietošanās būs problemātiska, jo man ir saplīsis celis.

Tas meiteni, protams, ļoti pārsteidza," atklāj vīrietis.

Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu