Zviedrijā pagājis gads ar jauno likumu par stāšanos dzimumattiecībās. Eksperti skaidro "izvarošanas aiz nolaidības" gadījumus (2)

Jaunais likums stājās spēkā 2018. gada 1. jūlijā. Likums nosaka, ka jebkādiem seksuāliem kontaktiem nepieciešama visu iesaistīto pušu skaidra piekrišana vārdiskā veidā vai ar ķermeņa valodu, citādi tie uzskatāmi par izvarošanu.

Likumā tika formulēti divi jauni likumpārkāpumi - "izvarošana aiz nolaidības" un "seksuāla izmantošana aiz nolaidības", ar "nolaidību" saprotot to, ka viena puse nav brīvprātīgi piedalījusies šajā procesā.

Iepriekš, lai varētu izvirzīt apsūdzību izvarošanā, viens no nozīmīgākajiem faktoriem bija pierādījumi, ka aizdomās turamais lietojis spēku, draudējis vai izmantojis upura mazaizsargāto stāvokli.

Jaunais likums sākotnēji saskārās ar kritiku - Zviedrijas Likumdošanas padome lika to precizēt, kas arī tika izdarīts, bet citi tikmēr to raksturoja kā signalpolitik jeb "dekoratīvu" likumu, kas diez vai nesīs reālas pārmaiņas. Tomēr gadu pēc tā ieviešanas aktīvistu organizācijas norāda, ka likumam esot bijis izmērāms iespaids uz tiesu praksi un valsts mēroga diskusijām par seksuālo autonomiju.

» Zviedrijas tiesa pirmo reizi vēsturē vīrieti atzīst par vainīgu "izvarošanā aiz nolaidības"

"Šogad mēs analizējām 30 tiesas spriedumus, un to vidū bija gadījumi, kuri pirms jaunā likuma pavisam noteikti nebūtu klasificēti kā izvarošana: tajos netika lietota vardarbība vai spēks kādā citā formā," portālam "The Local" norāda organizācijas "Amnesty International" sieviešu tiesību eksperte Katarina Bergeheda.

Pēdējā gada laikā jaunais likums spēlējis nozīmīgu lomu vismaz septiņās izvarošanas lietās, kas nonāca līdz tiesai, izpētījusi Zviedrijas radio pārraide "I lagens namn" ("Likuma vārdā").

Pagājušonedēļ Zviedrijas Augstākā tiesa atzina 27 gadus vecu vīrieti par vainīgu izvarošanā aiz nolaidības. 

Cietusī sieviete sacīja, ka esot piekritusi, ka vīrietis pārlaiž nakti pie viņas, bet skaidri norādīja, ka nevēlas seksu. Neskatoties uz to, vīrietis sāka seksuālu kontaktu.

Gan apsūdzētais, gan apsūdzētāja norāda, ka sieviete akta laikā bija pasīva un ka abi tā laikā nerunāja viens ar otru.

Sieviete sacīja, ka esot "sastingusi un nezinājusi, ko darīt". Tikmēr vīrietis atzina, ka, sākot seksuālu kontaktu, neesot bijis pārliecināts, vai sieviete ir nomodā, taču viņam esot bijis "iespaids, ka viņa gribēja nodarboties ar seksu". Viņš esot turpinājis, jo sieviete neesot teikusi "nē". Vīrietis arī norādīja, ka esot pārtraucis seksuālās darbības, kad viņam sācis šķist, ka sieviete tās nevēlas.

"Personai, kura pret savu gribu pakļauta seksuālām darbībām, nav obligāts pienākums teikt "nē" vai kādā citā izrādīt savu nepiekrišanu. Tiesa uzsver - fakts, ka apsūdzētāja un apsūdzētais gulēja vienā gultā, ģērbušies tikai apakšveļā, nenozīmē, ka apsūdzētāja brīvprātīgi iesaistījās seksuālās darbībās," norādījusi Augstākā tiesa.

Vīrietim draud cietumsods līdz diviem gadiem un trim mēnešiem, ierēķinot arī pārējos likumpārkāpumus, kuros viņu atzina par vainīgu. Paredzētais sods apsūdzības punktā par izvarošanu aiz nolaidības ir astoņi mēneši cietumā.

Ja Zviedrijas jaunais likums nebūtu stājies spēkā, šī lieta visdrīzāk būtu beigusies ar vīrieša attaisnošanu, jo būtu nācies pierādīt, ka izvarošana vai seksuāla vardarbība pastrādāta ar iepriekšēju nodomu, taču tāds šajā lietā netika konstatēts.

Jaunais likums sabiedrībā veicinājis diskusijas par robežu starp brīvprātīgām seksuālām attiecībām un izvarošanu un seksuālu vardarbību, uzskata Zviedrijas Seksuālās izglītības asociācijas (RFSU) pārstāve Marija Bergstrēma.

"Tagad ir labāka izpratne un vēlme atklātāk runāt par to, kas ir piekrišana," viņa uzsver. "Piemēram, mēs redzam, ka cilvēkiem, kas to piedzīvojuši, ir kļuvis vieglāk to ietērpt vārdos un varbūt pat iet vēl tālāk - ziņot par to vai meklēt atbalstu. Šis likums beidzot skaidri pasaka - ikvienam ir pienākums pārliecināties, ka piekrišana ir dota."

Bergstrēma arī norādīja, ka #MeToo kustība esot panākusi, ka politiskajā dienaskārtībā ienāk jautājumi par piekrišanu seksuālā kontekstā.

Nacionālās noziedzības apkarošanas padomes aplēses liecina, ka Zviedrijā 2018. gadā no izvarošanas vai seksuālas vardarbības cieta apmēram 112 000 cilvēku, bet tikai 5593 gadījumos par to tika ziņots policijai. Taču tikai 7% no gadījumiem, par ko tika ziņots policijai, pēc tam nonāca līdz iztiesāšanai. 

"Šajā pasaules nostūrī, ko parasti ierindo starp valstīm ar vislielāko dzimumu līdztiesību, izvarošanas gadījumos tikpat kā nenotiek saukšana pie atbildības. Tā vienkārši nedrīkst būt," stingri saka Bergeheda.

Šogad publicētā "Amnesty International" ziņojumā teikts, ka izvarošanas gadījumos Zviedrijā bieži tiekot novilcināta pratināšana un DNS analīžu rezultāti dažkārt esot jāgaida pat deviņus mēnešus.

"Izvarošanas gadījumi ir jāizmeklē bez vilcināšanās. Pierādījumi jāpiefiksē nekavējoties, jo pastāv risks, ka tie var pazust - piemēram, mobilajā tālrunī saglabātu informāciju var izdzēst," norāda Bergeheda. "Policijai trūkst darbinieku, un resursi nereti tiek novirzīti, lai izmeklētu tādus noziegumus kā bandu pastrādāti vardarbīgi noziegumi un slepkavības. Bet mēs redzam signālus, ka policijai ir vēlēšanās un beidzot arī iespējas efektīvi cīnīties ar izvarošanu."

Zviedrijas policija apņēmusies līdz nākamajam gadam 350 izmeklētājus piesaistīt tikai izvarošanas, bērnu seksuālas izmantošanas un vardarbības ģimenē lietām.

Bergeheda norāda, ka attieksmi pret seksu un piekrišanu esot jāmaina visos sabiedrības līmeņos. 

"Ar likuma grozīšanu vien nepietiek. Nepieciešamas policistu apmācības, izglītošana par šiem jautājumiem skolās. Sabiedrībai kopumā ir jāmainās," viņa uzsver. "Par izvarošanas upuriem nepieciešams cīnīties, kad tas notiek. Bet ilgtermiņā mūsu mērķis ir iznīdēt izvarošanu un seksuālo vardarbību."