"Mājā nebija ne tualešu, ne dušas." Bijušā poļu karavīra dzīve vergturu nagos (1)

Pieci vīrieši un trīs sievietes - galvenokārt romu izcelsmes - tika notiesāti par cilvēku kontrabandu un piespiedu paverdzināšanu. Vairākiem simtiem mazaizsargātu upuru viņi solīja labāku dzīvi, taču patiesībā viņus aplaupīja un paverdzināja.

"Mans sliktākais lēmums bija Ārzemnieku leģiona pamešana," stāsta Rikačevskis. "Vēl divi gadi, un man būtu pensija."

Viņš atklāj, ka pirms nokļūšanas vergturu nagos viņam esot bijušas nepatikšanas ar policiju. "Es gribēju tikt prom uz citu valsti. Bet man nebija naudas ceļam," atzīst polis.

Viņš sapazinās ar diviem vīriešiem, kuri piedāvāja iespēju, kas bija pārāk laba, lai būtu patiesība, - iekārtot viņu darbā Lielbritānijā, turklāt ne par ceļu, ne dzīvesvietu nebūšot jāmaksā. "Pie sevis domāju, ka tas ir kaut kāds joks. Bet viņi man piezvanīja arī nākamajā dienā, un es nodomāju - kāpēc ne?" upuris stāsta par uzķeršanos uz moderno vergturu ēsmas.

Tomēr Lielbritānijā Rikačevski gaidīja dzīve, kas ļoti atšķīrās no uzburtās ainas.

Viņš atteicās no tiesībām palikt anonīms, lai varētu žurnālistiem pastāstīt par piedzīvoto. Viņš negrib, lai vēl kādam citam tas būtu jāpārdzīvo.

"Gribu, lai viņi samaksā par to, ko izdarīja," saka Rikačevskis. "Es nebaidos. Vairs ne."

Vispirms solījumi, tad izolācija, pēc tam - draudi

Policija lēš, ka par grupējuma upuriem kļuva vairāk nekā 400 cilvēki. Vairums no viņiem piederēja mazaizsargātām sabiedrības grupām vai cīnījās ar atkarībām. No Polijas tika vervēti bezpajumtnieki, parādu jūgā iekļuvušie, cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, alkoholiķi un narkomāni.

Kad upuri no Polijas ieradās Lielbritānijā, grupējums viņus izmitināja nolaistās mājās Vestbromvičā un Birmingemā. Tur viņus vairākas nedēļas piespiedu kārtā turēja bez darba, audzējot "parādu". Katra ēdiena drupača un cigarete palielināja šo "parādu", kas pēc tam bija jāatstrādā.

"Tā ir izolācijas fāze," skaidro izmeklētājs Niks Deils. "Pēc tam sākas draudi. Sajūta, ka cilvēktirgotāji visu redz un visu zina. Viņi saka: "Ja aiziesi no mājas, mēs tevi atradīsim, aizvedīsim uz mežu un izraksim tur bedri.""

Starp policijas apkopotajiem pierādījumiem bija attēli ar netīriem matračiem, piemēslotām istabām, kurās nācās saspiesties daudziem cilvēkiem. Viens no upuriem stāstīja, ka esot mazgājies kanālā, citi stāstījuši, ka meklējuši pārtiku miskastēs, jo vergturu atmestais ēdiens esot bijis briesmīgs.

Rikačevskis norāda, ka grupējums saviem upuriem esot devis alkoholu - tā audzēts viņu "parāds" un panākta pretimnākšana. "Mājā vienmēr bija troksnis, tas bija traki," viņš atceras. "Nebija, kur likties. Un viņi visu laiku tevi vēroja."

Grupējumam bija "savi cilvēki" firmās, kas piegādāja darbiniekus respektablām kompānijām. Notiesāto vidū bija arī cilvēki, kuri apsargāja un kontrolēja mājās dzīvojošos vergus.

"Katru dienu pusotru stundu braucām uz darbu. Es lietū novācu no lauka dārzeņus," stāsta Rikačevskis. "Mājā nebija ne tualešu, ne dušas. Piektdienās atnāca vergturi un iedeva algu - dažreiz 40 mārciņas, citreiz 25 mārciņas. Lielākā summa, ko saņēmu, bija 75 mārciņas [nedēļā]."

"Viņi visu vārdā atvēra bankas kontus - izmantojot adresi, ko paši kontrolēja," viņš uzsver. Uz dažu upuru vārda tika atvērti pat vairāki konti, kurus noziedznieki regulāri iztukšoja. Policijas rīcībā ir novērošanas kameru ieraksti, kuros grupējuma līderi pie bankomāta  dodas izņemt naudu ar pamatīgu karšu kaudzīti.

Kad Rikačevskis par situāciju pasūdzējās grupējuma līderiem, atbilde bija vardarbīga. "Viņi mani piekāva," stāsta vīrietis. "Sita ar dūrēm un spārdīja ar kājām. Salauza man ribas. Uzdauzīja zilas acis. Es gulēju ar nazi zem spilvena - ja nu viņi atkal nāks."

Izglābšanās

Rikačevskis nolēma bēgt no saviem paverdzinātājiem. Viņš sameklēja Pestīšanas armijas palīdzības tālruņa numuru verdzībā nonākušajiem un piezvanīja.

"Sieviete man pastāstīja, ko darīt," norāda Rikačevskis. "Kādu nakti es izgāju no mājas un metos skriešus uz tuvāko policijas iecirkni."

Pēc pratināšanas policijā Rikačevski nogādāja uz Pestīšanas armijas drošo māju, kur valsts finansētas programmas ietvaros notiek bijušo verdzības upuru rehabilitācija. Pērn šo programmu Lielbritānijā izmantoja 3354 cilvēki. Pēdējo septiņu gadu laikā šis rādītājs nepārtraukti pieaug.

Brīvprātīgie darbinieki Vestbromvičas zupas virtuvē pamanīja vairākus grupējuma upurus un piesaistīja policiju. Viņi liecināja par vardarbību, ekspluatāciju un pārestībām, ko piedzīvojuši.

Žurnālistu rokās nonākušajā pratināšanas video vienīgā zināmā grupējuma upure-sieviete policijai stāsta: "Viņš teica - es tev visus kauliņus salauzīšu." Cilvēktirgotājs arī esot draudējis pārdot sievieti prostitūcijā, ja viņa nedarīs, ko liek.

Rikačevska liecība spēlēja nozīmīgu lomu tiesas prāvā, kurā pavisam bija 66 liecinieki.

Tomēr bijušo karavīru nekādas laimīgās beigas negaidīja. Uzzinot, ka Rikačevskis atrodas Lielbritānijā, Polijas varasiestādes izdeva pret viņu Eiropas aresta orderi saistībā ar noziegumu, kura dēļ vīrietis meklēja glābiņu pie cilvēktirgotājiem. Viņu nogādāja Polijā, kur vīrietim tagad jāizcieš gadu ilgs cietumsods.

"Tas nekas. Ir gājis sliktāk," BBC žurnālistiem norāda Rikačevskis. "Ar mani viss būs kārtībā."