"Jokoju tā, ka raudāt gribas!" Atklāta saruna ar aktieri Jāni "Miedziņu" Jarānu (3)

Neskrēju ārā un nedauzīju bumbu ar pārējiem huligāniem, mātes vārdus arī nezināju, jo esmu dzīvojis un audzis pie dabas. Lasīju baravikas, bija cope tēva laivā. Vakarā ar māti notika vārīšana, cepšana un šmorēšana, ziemai sālīšana lielās mucās.

Par ko bērnībā sapņoji kļūt?

Tādi sapņi man nebija. Tā kā es dzīvoju pie ostas, kur pienāk lielie ārzemju kuģi, redzēju daudz ārzemju jūrniekus. Viņi pat smaržoja citādāk! Es sapratu, ka ir cita pasaule, pilnīgi savādāka, ne tā, kā mēs dzīvojam - ar sarkaniem kaklautiņiem. Tad es gribēju nokļūt tur, kaut kur, citā pasaulē. Saprast, kā tur ir.

Kā nonāci līdz aktiera profesijai?

Es mācījos Rīgas 5. skolā, kuru vēlāk pārvērta par grūti audzināmo skolu, kaut kādu internātu. Es līdz astotajai klasei nebiju bijis teātrī. Vienreiz tikai tiku aizvests kopā ar klasi.

Tad man mamma lika iestāties Rīgas politehnikumā, iepretim Nacionālajam teātrim. Māte no kaimiņienes bija uzzinājusi, ka ir tāda skaitļojamo mašīnu ekspluatācija un remonts un domāja, ka tā ir ļoti perspektīva zinātne un profesija. Kad es ieraudzīju pirmās skaitļojamās mašīnas, kas ir trīs istabu lielumā un darbojas ar perfokartēm, es sapratu, ka esmu ne tur iestājies. Bet es pabeidzu.

Ar teātri bija tā.. Kad es mācījos polittehnikumā, tur bija celtnieku vienības, ar kurām vasarās braucām pelnīt pirmo kabatas naudu. Latgalē strādājām, piķojām garāžām jumtus, darījām visāda veida celtniecības darbus. Vakaros, protams, dzērām vīnus. Ko tad jauniešiem darīt? Es laikam biju tāds vairāk ēverģēlīgs, tāds dauzonīgs, un mani kursa čaļi pienāca man klāt un saka: "Skaties, Jāni, re’ kur avīzē paziņojums, ka pieņem tautas kinoaktieru studijā jaunus audzēkņus – tā ir tava vieta. Tev tur vajadzētu stāties iekšā!" Es domāju - kas tās par kinoaktieru studijām? Bet čiuļi ar to atšķiras - ja kaut ko iedomājas, tad tas ir jādabū!

Aizsūtīju mammai vēstuli, lai iesniedz par mani dokumentus. Viņa iesniedza dokumentus, es aizbraucu no darba, izprasot divas brīvdienas, lai varētu stāties iekšā. Konkursā bija kādi 300 vai 400 cilvēki uz 30 vietām. Milzīgi pūļi. Pirmo reizi esot kinostudijā, saprotot, kas tas ir, vēl lielāks spīts parādījās un beigās es iestājos.

Mani sākumā nepieņēma - četras kārtas izturēju un pašā pēdējā mani izmeta ārā, jo kāds bija teicis, ka uzņemšanas komisijai patīkot, ja taisa jokus. Komisijā bija mans mīļais pedagogs, nelaiķis, Arnolds Liniņš un Aina Matīsa. 

Pēdējā konkursa kārtā viņi man jautāja, kura ir pēdējā grāmata, ko esmu lasījis. Es saku – telefongrāmata. Viņi – ko tad tu tur iemācījies? Es tagad zinu, kā pavāram piezvanīt un tā.

Mēs bijām palikuši 60 cilvēki un man paziņoja, ka neesmu ticis tālāk. Bet es tur paliku, pagaidīju kādu stundu ilgāk, un piegāju uz ielas klāt Ainai Matīsai. Prasu - kādēļ mani neuzņēma? Viņa atbildēja: "Tu darīji visu, kārtoji, biji tik interesants, tāds dabas bērns, bet beigās sāki muldēt".  Laikam man bija asaras acīs - lūdzu, vai var kaut kā tomēr... Viņa teica, lai nāku kā brīvklausītājs, pamēģinu. Tā arī es pabeidzu to trīsgadīgo kinoaktieru studiju. Sabojāja mani tā māksla.

Sabojāja?

Jā, jo es neaizgāju nekur citur. Es sapratu, ka tas ir mans, un man ir jāiet tas ceļš.

Tātad vilka uz turieni?

Uz turieni? Nu… Sākumā vilka, jā. Un, kad pavelk, tad pavelkas un, ja vēl sanāk, tad šīberis ciet un viss.

Aktiera profesija daudziem saistās ar uzdzīvi un bohēmu. Kā studiju laikā pašam ar to veicās?

Jā, kā bez tā? Protams, jo man bija liels dzīvoklis. Tā dzīve tik raiba! Vajadzēja žigli apprecēties, jo es dzīvoju mātes dzīvoklī. Tas bija sētnieku dzīvoklis, 30 kvadrātmetri, viena milzīga istaba. Tualete ārā, kāpņu telpā, un tā. Lai varētu dzīvokli paturēt sev, nācās precēties. Man bija meitene, ar kuru draudzējos diezgan ilgi, apprecējos un beigās sanāca dabūt vietu bohēmām. Parasti jau dzīvokļu nav. Mani kursabiedri nāca no labām ģimenēm, aktieru ģimenēm, kuriem bohēma bija strikti liegta. Kur lai iet? Pie Jarāniem - tur vienmēr vieta atrādīsies! Mācēju gatavot, smērēt maizītes, līdz ar to pie manis arī notika visi tusiņi jeb bohēma. Bet pieklājīgi.

Pieklājīgi, ja?

Nu, policija ne reizi netika saukta. Reiz policija stāvēja pagalmā, bet tas nebija saistīts ar bohēmu, bet gan ar pavisam citām lietām.

Ja būtu iespēja vēlreiz studēt ko citu, kas tas būtu no šodienas skatpunkta?

Esmu sapratis ar laiku, ka katram jādara tas, ko māk. Nevajag līst iekšā un darīt to, ko nemāk.

Es nemāku iedzīt naglu, salabot mašīnu, nemāku daudz ko. Es nesaku, ka māku spēlēt teātri, bet laikam mazliet kaut kas ir, ja reiz esmu tik tālu ticis. Es laikam nestudētu neko citu. Man ir brīnišķīga dzīve, ko man tas bārdainais (rāda uz augšu) ir palīdzējis sakārtot. Varbūt tā ir dzīves filozofija vai kā, bet domāju, ka tās mantas jau kapā līdzi nepaņemsi. Kad tu nostāsies viņa priekšā un viņš prasīs, ko tu esi izdarījis, ne jau mājai vai mašīnai būs nozīme. Nē, kā pats esi nodzīvojis savu dzīvi?

Es ar viņu varētu runāties daudz, bet viņš visu ir redzējis. Ceru, ka ļaunu neesmu darījis.

Vai tici Dievam?

Es nezinu, vai ticu, vai neticu, bet tur kāds ir. Uz baznīcu aizeju jebkurā pasaules valstī, kurā esmu bijis. Ja gribi, lai dzīvē veiktos, katru vakaru pasaki paldies par to, kāda tev bijusi šī diena. To man tantiņas ir vairākkārt mācījušas. Slikta, laba diena - vienalga. Bet pasaki paldies. Kam? Nu, nav izdomāts, kam. No rīta palūdz, lai diena ir jauka un forša, un man tā vienmēr arī ir. Protams, ar manis paša palīdzību. Pašam arī kaut kas ir jādara, nevar tikai sēdēt un domāt - iedod man loterijas biļeti, es gribu biļeti, lai man veicas. Nopērc vismaz to biļeti! Tā tāda veca anekdote.

Minēji ceļošanu, kādi vēl vaļasprieki tev ir?

Es esmu slims cilvēks ar to ceļošanu. Es par savu honorāru nepērku mājas un gleznas, bet gan uzreiz esmu lidmašīnā iekšā un prom - uz mēnesi, trīs nedēļām. 

Mana filozofija ir tāda, ka mani mamma laida pasaulē, lai es redzētu pasauli. Nē, mani mamma nelaida pasaulē, lai es sēdētu pagrabā mēģinājumos, prožektoru gaismās tos putekļus elpotu. Ja jau laida pasaulē, tad baudi to pasauli. Visu pasauli, cik nu viņa ir. Cilvēki ir tik dažādi, skaisti un interesanti. Nav nekas smukāks par pasauli.

Mēs taču arī viens otru nebūtu iepazinuši, ja tagad nesēdētu šeit. 

Ir interesanti papļāpāt, tev interesanti paskatīties, paklausīties mani. Tā es arī klīstu pa pasauli, satiekot cilvēkus, un aprunājos.

Mani nevilina baltie galdauti. Es neizmantoju tūrisma firmu pakalpojumus. Man patīk tā - mugursoma plecā un, protams, sieviņa pie rokas, kura visu ir izčekojusi.

Tas viss notiek pateicoties tam, ka esmu brīvmākslinieks, esmu pats saimnieks sev. Ja es būtu kāda teātrī, es nevarētu pateikt, ka gribu visu janvāri Alpu kalnos slēpot. Es katru gadu tur braucu. Nojuku no savas domas...

Slēpošana, ceļošana, kas vēl?

Jā, ceļošana, slēpošana, tad vēl ir lielais golfs. Es 20 gadus spēlēju. Esmu piedalījies Latvijas čempionātos. Pēdējos trīs gados slēpoju mazāk, kauli vairs nav tie, bail. Es neesmu šļūkātājs, es riktīgi maucu. Vēl piedalos tādā mediju līgā, ar žurnālistu klubu braukājam pa Baltijas valstīm uzspēlējam golfu.

Vai skrien maratonus?

Nē, golfā tāpat kādi 12 kilometri jānoiet, fiziski kārtīgi jāvicina nūja. Man patīk staigāt. Jā, es divas līdz trīs reizes nedēļā no rītiem noeju sešus līdz astoņus kilometrus. Savu apli. 

Visu laiku ir jākustas, pretējā gadījumā trūks skābeklis smadzenēm. Tad var palikt par tādu "ļoti gudru deputātu". Bez skābekļa smadzenēm švaki dzīvot.

Kādreiz labprāt gatavoju, man tas patika. Bija kādreiz pašam savs krodziņš.

Reiz minēji, ka lasi lekcijas augstskolā "Turība"? Kādas tieši?

Mani tur izprovocēja. Viena meitene no "Turības" pirms pāris mēnešiem zvanīja un vaicāja, vai es negribot nolasīt lekciju. Es domāju - kādu lekciju? Par ko? Viņa saka, lai pats izdomājot, par ko. Tad es nodomāju, ka stāstīšu par drosmi. Nesen noskatījos - "Lampā" aktuālākais temats bija drosme.

Es pirms pāris gadiem biju uztaisījis vienu bildi, vadot vienu jaunā gada pasākumu. Tur bija liels gleznas rāmis un es kāpju no viņa ārā. Izdomāju tēmu - drosme izkāpt no rāmjiem. Kāpēc ne - es esmu vienmēr izkāpis no rāmjiem, nekad nav paticis dzīvot pareizi. Man nepatīk būt pareizam! Es nesen klausījos, ka patlaban ir tendence pasaulē ir dažādība. Dažādība ekonomikā, dažādi cilvēki strādā kopā. Caur nepareizo rodas attīstība. Viens otru stumj, bet tā, lai nav arī skaudība. Es tam vairs netieku līdzi.

Kā ir būt par "brīvo aktieri"? Pats sev kungs un kalps reizē?

Jā. Nu, es domāju, ka ļoti ir jāsaka paldies tam, tur augšā, kas visu sakārtoja. Man laimējās ar to, ka jaunībā bija Miedziņa tēls, "Imanta – Babīte". Atpazīstamība. Varēju braukt un pelnīt naudu kultūras namos.

Man patika braukāt pa pasauli - laimējās, ka atvēra robežas. Man Vācijā, Ķelnē, dzīvoja draugs, kurš arī bija no Dailes teātra, un viņam bija krogs. Aizbraucu pie viņa ciemos, nopirkām lietotu "Mercedes", atvedām mājās, pārdevām vienam kolhoza priekšsēdētājam. Ar sievasbrāli dabūjām uz pusēm miljons repšiku. Visa skapja apakša bija pilna ar naudaszīmēm. Un tad es sapratu – kāds teātris? Tu vari nopelnīt naudu aizbraucot un paceļojot.

Bet var jau spēlēt Hamletu, gaidīt, kad tev iedos nākamo Hamletu.

Man laimējās ar to, ka biju atpazīstams. Es varēju braukt un spēlēt to, ko es gribu. Pats lasīju lugas, meklēju producentus. Tajā laikā parādījās pirmie producenti, kas juta – tevi var pārdot. Man vēl tagad ir trīs, četri producenti. Man nav pašam jāzvana. Galvenais - padalīties ar naudu. Tev pienākas procenti, savukārt es gribētu par savu izrādi tik un tik. Tāpēc es pats meklēju un pārdevu.

Bija tāds stand-up's  "Alu cilvēks", kas ir populārs visā pasaulē. Mēs ar Aināru Ančevski esam nospēlējuši no 2000. gada vairāk nekā 1000 izrāžu abi kopā. Producenti uz mums pelnīja lielu naudu. Mēs, protams, vienojāmies, kādu summu mēs par to saņemam.

Vai ir bijusi kādā brīdi vēlme tomēr būt repertuāra teātrī?

Es esmu 20 gadus bijis Dailes teātrī. Esmu beidzis Dailes teātra 7. studiju ar Hariju Spanovski, Andreju Žagaru, Gundaru Āboliņu, Katrīnu Pasternaku - man ir foršs, fantastisks kurss bijis. Esmu strādājis, bet ir bijusi dažādība. Esmu redzējis kaut ko citu.

Nu, teātris 20 gadus... Tev jādara viss. No pulksten 10 rītā jābūt darbā, brīvdienu nav, principā cietums. Atnāc augusta beigās uz "cietumu", un strādā līdz pat Jāņiem. Rīts un vakars, ģimeni neredzi, ja tāda ir, un pa vidu visam haltūras. Radio, TV, reklāmas, bet gribas uzcelt savu māju. Bet par kādu naudu? Vāveres ritenis un tā dzīve paiet.

Esmu redzējis, kā Himalaju kalnos saule lec un riet. Esmu bijis tur, augšā, Katmandu, Pohārā, Everestā, okeānos. Tā ir fantastika, kad redzi to spēku un enerģiju, to lielo dabas teātri – tad viss, kas ap to skatuvīti notiek, liekas tik sīki.

Kaut gan, kad atnāc uz teātri, kolēģis saka: "Vecīt, man iedeva Hamletu. Saproti, es laužu savu galvu, laužu sevi!” Es saku: "Nu, cik ilgi lauzīsi sevi un pēc tam kas būs?" "Nezinu, pēc tam, kas būs, bet es biju Hamlets" viņš saka. "Cilvēki atcerēsies tevi?" es jautāju.

Ko cilvēki atcerēsies?

Man ir ļoti, ļoti laimējies, man ir savi sargeņģelīši - viena tantiņa teica, ka man to ir gana daudz. Man ir tas bārdainais onkulis augšā. Nesen vadīju Anglijā Līgo svētkus. Tur aptuveni pieci līdz septiņi tūkstoši cilvēku. Kā Vudstokā, teltīs.

Es nevarēju paiet piecus soļus, kad man jau skrēja klāt jauni čaļi un meitenes, bļaujot: "Miedziņ, selfiju selfiju selfiju! Tas ir Miedziņš, tā ir mana bērnība." Tas ir uz bimbu...

Esmu vairākas reizes bijis Amerikā - eju caur Bostonu vai Kanādu, pieskrien klāt čalis un saka: "Miedziņš, "Imanta – Babīte"!" Vienkārši man ir laimējies, ka man ir cilvēku mīlestība.

Protams, tas nav Hamlets...

Mildiņa Nabiņa un Skaidrīte Krāniņa, jā, tā ir ākstīšanās, bet mēs ar [Daini] Porgantu, manu mūža partneri, bijām senākie transvestīti Latvijā.

Bet mēs to darījām pa tiešo un no sirds, tā, lai tic.

Bieži bijis tā, ka, aizbraucot uz kādu pasākumu pie zvejniekiem, viņi kniebj dibenā un lien bučoties, jo viņi ir noticējuši: "Kāds Jānis? Beidz! Nāc, padejosim!"

Ja pats nebūsi atklāts un mīļš pret cilvēkiem, tad to pašu pretī nesaņemsi.

Vai uzskati sevi par nopietnu cilvēku?

Es esmu īgņa. Man ļoti nepatīk, ka mani sauc par komiķi.

Vai uzskati sevi par komiķi, traģiķi vai traģikomiķi?

Tie, kas mani pazīst, strādājuši ar mani kopā, zina, ka es drīzāk piederu pie pēdējā - traģikomiķa. Komiķis, tas tā...

To zina jebkurš aktieris, ka nelaiķis Dimiters teicis - ir tādi lielie gurķi. Lielie gurķi, tas nozīmē, ka nevar nospēlēt neko komisku. Var tikai pareizi runāt no skatuves, un tad viņš ir traģiķis, bet nospēlēt franču vieglumā viņš nevar.

Jā, es esmu traģikomiķis - esmu spēlējis Gogoļa darbā "Vājprātīgā piezīmes" un daudzas citas izrādes. Reiz mani pat nominēja, kā "Gada aktieri" par Indrānu tēva lomu. Tikai nominēja, jo teātra aprindās es kā aktieris nekotējos. Par mani saka - tas nav aktieris - tas ir komiķis!

Vai, tavuprāt, cilvēkiem mūsdienās pietrūkst humora?

Visu laiku pietrūkst. Dzīve ir ļoti grūta un smaga. Tas atkarīgs no tā, kā tu viņu pats pieņem un veido. Jebkuros laikos dzīve nav bijusi viegla. Arī miljonāram dzīve ir ļoti grūta. Protams, nevajag iedziļināties tēmās, par kurām neko nezinu, neesmu nekad bijis tāds, bet esmu bijis pie viņiem un redzējis.

Man kā aktierim visu laiku jādomā, kā nopelnīt naudu. Vai var iztikt no direktora žēlastības, no tiem pāris simtiem? Sieva prasa uzbūvēt mājiņu, bērni lūdz, lai es nopērku jaunu mašīnu. Ne jau pavisam jaunu, bet tādu, kas arī brauc, nevis kura tikai jālabo. Tad tu domā - kā, kur? Sapratu, ka jātaisa savas individuālās programmas, lai varu piepelnīties. 

Tāpēc ir dziedošie aktieri, dejojošie, kuri taisa programmas, ko var pārdot. Pārdot var tikai skatītājam un viņš arī ir tas, kas tev dod to naudiņu. Nevar jau pārdot kritiķim.

Protams, ir bijuši visādi joki zem jostasvietas.

"Imantā – Babītē" mēs ar Daini Porgantu sapratām, ka jācenšas izdabāt visiem sabiedrības slāņiem. Gan skolotājai, gan slaucējai, traktoristam, gan zinātniekam, jo viņi visi tev maksā. Dod naudiņu dzīvošanai.

Kur smēlāties iedvesmu idejām, veidojot savas programmas?

Tas bija pagājušajā gadsimtā, kad mēs sākām, tad nebija ne datoru, ne planšetes.

Avīzes un žurnāli?

Protams, avīzes. Mēs skrējām uz staciju, uz kioskiem, tunelī pirkt krievu žurnālus. Anekdošu grāmatas, brošūras. Tad salikām tās pa tēmām – policisti, dakteri, vīrs un sieva, vēlāk tapa vesels tēmu bloks. Tad piedzima manis minētās Mildiņa un Skaidrīte, kuras mēs spēlējām 30 gadus. Šo abu burvīgo kundžu dēļ mums ir sagādātas gan mājas, gan dzīvokļi, izskoloti bērni. Var jau smieties, kas tad tur, bet nu...

Vai var teikt, ka situāciju komēdijas žanrā esi sava veida pionieris Latvijā?

Nu jā, mums paralēli arī bija Šoriņš ar Neimani. Visa tā laika gadagājuma Latvija zina šo duetu. Viņi paši rakstīja scenārijus. Tāpat kā stendaps - vai nu pats raksti, vai arī tev kāds uzraksta. Paralēli krieviem bija "Gorodo", tāds divu veču tandēms. Bija vēl Mavrīkina un dāmu duets.

Ja tu jūti, ka tā lieta iet, tikai jāstrādā. Tavā vietā neviens to nedarīs. Ar laiku ieej azartā. Ar Daini bijām tik tālu, ka nolēmām katru gadu taisīt jaunu programmu. Vasarā izbraucām visas estrādes un ziemā visus kultūras namus. Pienāk pavasaris – jātaisa jaunu programmu. Saprotam, ka nepieciešamas jaunas kleitas. Neviens mums ar to nepalīdzēja – paši visu darījām. 

Gājām uz humpalām. Iedomājieties, divi veči ienāk veikalā... Pārdevējas jautā, ko mums vajag. Mēs atbildam, ka mēs pie kleitām, mēs aktieri. Kā tad, aktieri - divi veči meklē sev kleitas! Kāpēc es to saku? Skatītāji, kas vairākus gadus pēc kārtas estrādē redzējuši uzstāšanos, ir ļoti acīgi. Skatītājs jau redz, ka mēs atkal tajās pašās vecajās kleitās - nevar tā. Vajag jaunu.

Tu jau esi viņiem kā savējais. Ej vienalga kurā veikalā, pilsētā, ciemā - tevi pieņem kā savu ģimenes locekli. Neskatās uz tevi kā uz prezidenta kungu - esi tautai savējais. Kas var būt vēl burvīgāks aktierim?

Vismaz man nekādu lielāku slavu nevajag, ne ordeni, neko, ja esi mīļš, gaidīts un cienīts.

To var panākt ne ar norādījumiem, ar pārākuma apziņu, bet ar vienkāršību. Krieviem ir teiciens - "Будь проще и народ к тебе потянется." Elementāri - vienkārši esi tāds!

Kad biju Anglijā, vadot Līgo svētkus, tur bija arī Viktors Zemgals un Viktors Lapčenoks. Dziedāja pa naktīm. Pie manis pienāca vietējie trīsdesmitgadnieki, kas aizmukuši prom no Latvijas meklēt darbu. Prasa man, kas tas tāds Lapčenoks ir? Cilvēki nezina, dzīvo tur 15 gadus. Mani ieraugot, nāk fotografēt, taisa selfijus. Un tad ir tie abi divi vecmeistari, kurus es ļoti cienu - viņi skatās un domā: "Kā - ar šito fotografējas, bet ar mani nē? Es esmu Latvijas zvaigzne, bet fotografējas ar viņu? Kaut kāds Miedziņš, kas tad tur?" Tas ir jocīgi, bet tā tas ir.

Foto: Aktieris Jānis Jarāns

Kā tiekat pāri bezdarba posmiem?

Tā ir tā dzīve. Kā zebrai - baltā un melnā svītra. Ir jāstrādā visu laiku, nevar nolaist rokas. Pašlaik man arī beidzas seriāls - bija "Ugunsgrēks", bija "Divi vienā", bet pēkšņi beidzās. Ir vēl šādi tādi līguma darbi ar Daugavpils teātri. Bet, ja esi ticis tajā ritenī iekšā, gribas vēl un vēl. Reizēm nav, un tad kļūst tā jocīgi.

Kā ir? Vai ir bieži šādi periodi bijuši?

Nē, nē. Bijuši kādi divi, trīs mēneši, kad ir, tā kā ir. Esmu pieradis būt nepārtrauktā apritē. Jābrauc ar koncertiem, izrādēm pa visu Latviju. Tad vēl ceļojumi. Neesmu mājās sēdētājs. Tad vēl pensijas gadi, par kuriem esmu šokā. Kā? Pa kuru laiku? Vēl nupat ar meitenēm... Tas, protams, nenozīmē, ka esi miris – iestājies jauns, citāds posms.

Vai kādreiz esi cietis no depresijas?

Nu, aktieriem depresija ir, jā. Tagad saprotu, ka tās aktrises, kuras reiz bijušas jaunas, skaistas, mīlētas un pieprasītas, vairs nekur neaicina, jo pienācis vecums. Tas ir šausmīgi.

Pašam nav tik traki. Jāpagaida un jāpalūdzas, bet nevis jāsaka - "iedod, iedod, iedod," bet drīzāk - "klausies, baigi ilgs laiks jau pagājis, kaut kādai darbībai jānotiek". Nepieciešams nedaudz pieprasīt, atgādināt par sevi. 

Viņš (rāda uz augšu) visu dzird un sakārto. 

Pirms vairākiem gadiem pašam bija iestājies periods, kad ir vasara, un nekā nav. Darbu nav. Tad arī mazliet lietoju alkoholu, bija bezdarbība. Prasīju - "iedod, iedod". Bet nedrīkst tā vienkārši prasīt, lai iedod! Pēc tam arī bija tik daudz darbu, ka nespēju tikt galā. Loma tur, piedāvājums foršs citur. Jūc prātā otrā galējībā no darba daudzuma. Atteikt arī nevar, jo apsolīts. Arī lūdzot, jābūt konkrētam. Protams, jādara arī pašam.

LTV raidījums "Miedziņš nāk!" - kādas sajūtas toreiz pārņēma, saņemot šo lomu?

Man tas bija ļoti negaidīti. Viena meitene, kura beidza Ļeņingradas kino un televīzijas skolu, savam diplomdarbam bija izdomājusi Miedziņa tēlu. Tolaik Vācijā bija multiplikācijas seriāls "Smilšu cilvēciņš", no kura viņa iespaidojās. Ideju piedāvāja televīzijai ar noteikumu, lai izdomā, kurš to lomu spēlēs. Piedāvāja man un Gundaram Āboliņam. Tajā brīdi Āboliņam teātrī jau bija piedāvātas vairākas lomas, bet es biju brīvs. Atkal laimējās.

Tajā laika tehnika bija cirvja līmenī. Akmens laikmeta līmenī.

Lai ekrānā padarītu mani maziņu, man bija jāstāv dziļi studijas kulisēs un jāskatās uz aptuveno punktu nekurienē, lai panāktu efektu. Protams, pusgada laikā es piešāvos.

Man laimējās, kad atvēra robežas - es devos uz Holandi, kur dzīvoja viena pazīstama kundzīte. Viņa aicināja pie sevis ciemos. Zinot, ka es strādāju televīzijā, solījās aizvest mani uz Holandes televīziju, apskatīt, kā ir tur. Lai tiktu uz turieni, es braucu ar lielo konteineru kuģi. Esot ostā uzzināju, ka ir pieejamas brīvas kajītes, jo bija štatu samazināšana un viņi uzņēma arī pasažierus. Tā nu mēs ar kundzi un lielo konteinera kuģi devāmies uz Roterdamu. Aizveda uz televīziju - man vaicā, vai esmu bērnu raidījumā. Mana kundze saka: "Jā, viņš ir ļoti populārs Latvijā un tā!"

Prasa, ar ko atbraucām, jo viņiem no Krievijas arī atbraucis televīzijas cilvēks. Es saku - ar kuģi! Viņi man - jums ir savs kuģis? Es saku - nē, konteinera kuģis! 

Tas jau laikam normāli, ka aktierim, lielai zvaigznei, pašam savs kuģis.

Vēl viņi vaicāja, kāds es Latvijas televīzijas raidījumā biju. Es atbildu – maziņš. Viņi pēc mirkļa paņēma kameru un uztaisa vienu brūnu aci, vienu zaļu. Viss notiek caur datoru, es pirmo reizi redzēju ko tādu. Apraudājos. Šausmas, kad tiec iekšā tehnikas progresā, kad tevi pēkšņi tur iemet. Iemet kapitālismā. 

Es jau biju gatavs tam, jo dzīvoju pie ostas. Zināju, kā tas ir - nopērc un pārdod. Tajā laikā to dēvēja par spekulantu, šodien - par biznesmeni. Sāku vest dažādas tehnikas un kameras uz Latviju.

"Miedziņš" ir tautas mīlestība, ko nevar izstāstīt.

Vai šodien šāds "Miedziņš nāk" būtu iespējams?

Nē.

Kāpēc?

Tā laika bērni, kas ar Miedziņu kopā uzauguši, parasti saka saviem bērniem, kad mani ierauga - skaties, tas tak ir Miedziņš! Bet viņi vairs nezina.

Tagad, runājot ar to paaudzi, kam ir savi bērni, secinu – bērnus šobrīd interesē, lai sprāgst, šķīst. Pirmo reizi, kad biju Taizemē, bija pārsteigums, ka tur nerāda multfilmas, kur šauj un sprāgst. Japāņiem taurenīši lido, jūtama labestība, viņiem pat ir aizliegts rādīt tādus. Mūsējie pieraduši, ka asinis tek un galvas šķīst. Bija "Nu, pagaidi!", arī tur bija diezgan sadistiski.

Kā bērni ir mainījušies savā domāšanā, salīdzinot "Miedziņa" laiku ar šodienu?

Mēs uzaugām, kad tika lietotas divas valodas – krievu un latviešu.  Audzināja tāpat – latviešu un krievu garā. Krievu tantītes daudz runāja par Čepājevu, kas nozīmēja, ka uzsvars tika likts uz šaušanu un kaušanu. Ar šašku staigāja apkārt un komandēja. 

Savukārt mums mācīja tautasdziesmas. "Zaķīšu pirtiņu". Salīdziniet "Zaķīšu pirtiņu" ar "Nu, pagaģi"! Divas absolūti dažādas kultūras. Un mēs augām tam visam pa vidu. 

Televizorā skatījāmies "Zaķīšu pirtiņu", pārslēdzām kanālu un rādīja "Nu, pagaidi!". 

Tagad ir indigo bērni. Skatoties uz savām mazmeitām, to redzu - tur jau trīs, četru gadu vecumā zina vairākas valodas.

Kas no tā labs vai slikts?

Nezinu. Tas tehnikas līmenis. Attīstība ir tik strauja. Pusgadu vecs mobilais tālrunis jau ir sena vēsture. Jaunie tam tiek līdzi, bet es jau vairs netieku. Es mēģināju sekot visam līdzi, lai spētu pārdot sevi. Veidoju programmas televīzijā, taisīju Jarāna šovus, braucu uz ārzemēm, skatījos programmas, sapratu, ko var uztaisīt. Bija tāds Džona Līno šovs Amerikā. Atbraucu un saku, ka tāds vēl nav bijis pie mums Latvijā - uztaisām? Ēķis saka - taisi, nav problēmu. Vajag mācēt pareizi nozagt. Idejas jau ir, galvenais tās pareizi pasniegt – kā kaut ko nebijušu, jaunu.

Tagad vairs nevar izsekot līdzi tam, kas ir jauns, jo ir tik daudz informācijas. Grūti saprast, ar ko pārsteigt.

Man šķiet, šobrīd pārsteigt var tikai ar mīlestību un sirsnību, kas iet zudumā.

Rāda jau dažādus raidījumus, kur aicina ziedot. Varbūt ieeju pretrunās, bet tas sāk pārvērsties par rutīnu - atkal Ziemassvētki un tā. Es nemāku pateikt, tam ir grūti tikt līdzi.

Tāpēc cenšos, cik varu, kad mani paaicina uz kultūras namiem. Es saprotu, ka tikai ar jokiem nevar - pat, ja es jokoju, tad, lai tas viss ir uz robežas.

Traģikomiski?

Mīļi, jauki, smieklīgi - tā, ka raudāt gribas.

Reizē arī sāpīgi?

Jā, pašam acīs asaras saskrēja.

Kas ir viena lieta, ko nožēlo, ka neesi vai esi izdarījis?

Tu mani velc tagad, gribi pavilkt, un pats arī pavelkos. Man ir žēl, ka neesmu bijis kopā ar savām meitām, kad viņas auga. Man ir trīs meitas. Es biju jauns, foršs un smuks aktieris. Nebija laika, bija jāpelna nauda. Tā es sev biju iestāstījis - ja man nāk nauda, kāpēc neņemt? Slikts aktieris iet pa dzīvi lūdzot, lai kaut ko iedod, labs – iet un ņem. Lomas un tā.

Sieva audzināja trīs meitas, es no rīta jau biju prom, vakarā vai naktī nācu mājas no koncertiem, izrādēm. 

Viņas ir izaugušas, un tad dažreiz ir tā - "tēti, bet tevis jau nebija, ko tu vari zināt?" Bet viss jau bija! Kā vīrieši saka – ko ēst bija, pilns ledusskapis, ko ģērbt bija, turklāt ne parastas lietas, bet tas, ko var nopirkt vien ārzemēs. Bet tētis?

Tad galvenais neieskatīties glāzītē. Kad gribas kaut ko pastāstīt, iemācīt, viņas man saka - tēti, beidz! Man šķiet, nu, ja, tēvs jau nav vajadzīgs! Bet ir bijis tāds periods, kad kaut kas ir palaists garām.

Reiz intervijā atzini, ka "gribas prom no visa, nezini, kas šeit, Latvijā, notiek". Vai ir nepieciešamība pabūt prom no visa un visiem?

Es visu laiku arī esmu viens.

Biju domājis, saistībā ar Latvijas vidi.

Tāpēc jau es braucu uz trīs nedēļām, ne mazāk kā 10 dienām, prom - aizmirst šo vidi. Man ir laimējies neatkarības laikā redzēt, kā šeit mani draugi kļuva par miljonāriem un kādā veidā tas notika. Nežēlīgi. Protams, dažreiz paķēra mani līdzi lielajos naudas dalīšanas plostos. Tagad notiek tas pats. Nekas jau nemainās. Kā es saku, nevienu jau cietumā neliek un neliks. Visur tikai smaida, un tad ir jāsamierinās ar to. Es nesaku, ka man ir slikta dzīve, es tikai saku, ka es neko tur mainīt nevaru. Un vai vajag? Katrs ir pelnījis tādu valdību vai valsti, kādu ir pelnījis.

Mums ir skaista, burvīga zeme. Nav tik skaistas smiltis jūrmalā, kā Latvijā. Un es esmu ceļojis daudz - neesmu bijis tikai Antarktīdā un Ziemeļpolā.

Ko Jānis Jarāns darīs pēc pieciem gadiem?

Tik tālu neesmu plānojis. Parasti domāju gadu uz priekšu. Pēc pieciem gadiem varbūt sēdēšu uz debesu maliņas, skatīšos uz tevi un teikšu: "Re, tas mani intervēja pēdējais!" Visādi var būt, nepiesauc nelaimi. Nezinu.

Es vēl nezinu, ko darīšu pēc diviem, trīs mēnešiem, godīgi sakot, tādu lielu darbu man nav. Es zinu, ka viņš sakārtos (rāda uz augšu).

Man bija forša mašīnīte – "Saab". Biju sābists. 20 gadus braukāju, bet viņa sāka jukt kopā. Domāju - iedod man kaut ko normālu! Jā, iedeva, nomainīju pēkšņi uz smuku "Volvo", protams, mazlietotu, bet fantastiska mašīna. Esmu ziemeļnieku auto piekritējs. Viņš sakārto, vajag tikai pateikt paldies.

Paldies, ka uzaicināji mani uz interviju. Bet tas vēlāk.

Principā ejam uz to pusi...

Par visu jāpasaka paldies. Viņam (rāda uz augšu) par to, ko piespēlē. Jāpieņem, lai arī tas nepatīk. Jāļaujas plūdumam, nevajag peldēt un lauzties aizvērtās durvīs, peldēt pret straumi. Nevajag tik kategoriski - ir tikai viena taisnība un ir tā ir mana! Vajag just un baudīt dzīvi.

Man patīk, ko sirmas kundzes stāsta – baudi, esi dzīves baudītājs!

Tajā laikā viņas ir pensijā - domāju, kad es būšu pensijā arī varēšu baudīt. Lūk, cilvēks bauda dzīvi, bet man vēl jāskrien, jāgrābj. Tagad man ir tā iespēja. Bet godīgi sakot, es arī visu dzīvi esmu baudījis. Arī skrējienā.

Esmu gribējis būt ar cilvēkiem kopā, ne vienā kastē kā teātrī. Viens teātris ir viena ģimene. Visi savā starpā precas, šķiras, guļ un taisa intrigas - kamols un čūsku midzenis. Kad izraujies no tā ārā un paskaties no malas, liekas - ārprāts, es visu laiku tur esmu dzīvojis?

Ir taču cita dzīve, citi teātri. Ir mazie projekti. Var aizbraukt un baudīt, nevis būt tajā midzenī...