Kad cilvēku ceļi šķiras, bet ir kopīgs mīlulis. Kā pēc šķiršanās sadalīt rūpes par mājdzīvnieku?

Ir pavisam ierasta situācija, kad pāris savu attiecību laikā mēdz kopīgi iegādāties vai adoptēt ģimenes mīluli - suni vai kaķi. Tāpēc arī šķiršanās karstumā var rasties pamatīga neizpratne par to, kurš tad turpmāk uzņemsies rūpes par ģimenes draugu. Pēdējā laikā arvien populārāka kļūst tendence, ka cilvēki savu mājdzīvnieku mēdz pieskatīt uz maiņām, piemēram, vienu nedēļu viens no pāra, savukārt otru nedēļu - otrs. To, kā tad pareizi rīkoties un vai šāda "mainīšanās ar dzīvnieku" ir atbalstāma, skaidro "PetCity" veterinārās klīnikas veterinārārste Jevgēnija Ostroga.

Speciāliste norāda, ka pats būtiskākais, ko nevajag darīt, ir iespītēšanās un cenšanās otram no pāra ieriebt vai kā citādi domāt egoistiski, jo tas, kuram no šķirtā pāra tiks nodots mājdzīvnieka liktenis, ir ļoti svarīgs lēmums.

Tas, vai dzīvnieka mājvietas periodiska mainīšana ir prātīga, ir atkarīgs no tā, vai tas ir kaķis vai suns. Ja runa ir par kaķiem, tad viņi daudz grūtāk uztver dzīvesvietas pārmaiņas un ir izteikti teritoriāli dzīvnieki, kuriem ir būtiski uzturēties savā pastāvīgajā teritorijā. Ja gadījumā cilvēki šķiras un kaķim ik pa laikam jādodas no viena saimnieka mājām uz otrām, viņš nejutīsies labi. Protams, ir arī izņēmumi, jo ir kaķi, kuri kopš mazotnes ir pieradināti braukt ciemos, ceļot, iet ārā, taču kopumā kaķim ir būtiski būt savās mājās un teritoriju pārāk bieži nemainīt.

Runājot par suni, viss ir atkarīgs no suņa rakstura. Ir suņi, kuri ļoti ātri un labi adaptējas gan vienās, gan otrās mājās, jo tiem patīk doties ciemos, piemēram, uz laukiem, kur viņi jau zina savu vietiņu. Svarīgi ir arī ņemt vērā, kādas ir suņa attiecības ar saimniekiem – vai viņš ir viena cilvēka suns, vai abus no pāra uztver vienlīdzīgi, jo ir ne mazums suņu, kuri izteikti par saimnieku uztver tikai vienu cilvēku, kurš viņam ir svarīgāks. Tādēļ, ja sunim ik pa laikam no konkrētā cilvēka ir jāšķiras, tas viņam rada milzīgu stresu.

Taču lielākajai daļai dzīvnieku, arī suņu, biežas izmaiņas ikdienā var radīt stresu, kas draud novest pie veselības problēmām, jo dzīvniekiem, tāpat kā cilvēkiem, stress ietekmē imūnsistēmu. 

Ja abi no pāra ir izlēmuši, ka mājdzīvniekam tomēr uz turpmāko dzīvi jāpaliek pie viena, jāņem vērā, kuram no abiem turpmāk būs brīvāks laiks. Šis faktors jāņem vērā kā visbūtiskākais - pat neatkarīgi no tā, kuram no pāra četrkājainais draugs ir pieķēries vairāk.

Ja pāris ir saimnieki sunim, jāizvērtē, vai tam, pie kura suns paliks uz dzīvi, būs laiks pastaigām un regulārām nodarbēm ar aktivitātēm. Cilvēkiem arī rūpīgi jāapdomā apstākļi, kādos viņi abi dzīvos turpmāk – ja viens īrē tikai istabu un paņem uz mazo teritoriju trīs kaķus, tas dzīvniekam tikai radīs diskomfortu.

“Cilvēkiem patiešām ir jādomā par pašu mājdzīvnieku un rūpīgi savā starpā jāizvērtē, kur viņam būtu labāka dzīve, nevis jāapsver tikai emocionālā puse. Protams, kādam no šķirtā pāra nāksies ilgoties pēc dzīvnieka, bet ir jādomā par to, kā ikdienā jutīsies viņš, jo mūsu dzīves ir piepildītas ar daudz ko citu arī bez četrkājainā drauga klātbūtnes, turpretī mājdzīvniekam viņa dzīvesvieta var būt viss, kas viņam ir,” skaidroja Ostroga.

Lai gan konkrēti nav zināms, kurš no dzīvniekiem pēc saimnieka skumst vairāk – suns vai kaķis, ņemot vērā zinātniskos pētījumus, fizioloģiju un vēsturi, var noprast, ka suņiem ar cilvēkiem gadu tūkstošu gaitā ir izveidojusies ciešāka saikne. Taču ir atsevišķas suņu un kaķu šķirnes, kuras uz savu saimnieku šķiršanos var reaģēt ļoti dažādi. Vairākas kaķu šķirnes, piemēram, sfinksi un abesīnieši, uzvedībā līdzinās suņiem, un tiem cilvēks ir ļoti svarīgs, tādēļ arī viņš viena saimnieka zaudējumu var pārdzīvot īpaši dramatiski. Tomēr kopumā suns ir daudz sociālāks dzīvnieks un viņam būt kopā ar saviem cilvēkiem ir daudz būtiskāk.

Gadījumos, ja pāris izšķiras un tomēr izlemj mīluli pieskatīt uz maiņām, rūpīgi jāvēro viņa uzvedība. Ja suņi piedzīvo stresu, viņi var sākt darīt lietas, ko agrāk nedarīja. Var parādīties sliktāka apetīte, suns var sākt grauzt vai laizīt savas kājas un asti (bez redzama iemesla), jo tādā veidā cenšas sevi nomierināt, var sākt negribēt palikt viens pats mājās, lai gan agrāk to darīja pilnīgi bez problēmām. Stresa izpausmes gan ir ļoti daudzas un dažādas – pastiprināta apmatojuma izkrišana, blaugznu parādīšanās, uzvedības izmaiņas (riešana ne uz ko).

Savukārt, ja kaķis piedzīvo stresu, viņš var kļūt nomākts, sākt slēpties, mazāk ēst, vairāk gulēt un mazāk spēlēties, kā arī var parādīties dažādas veselības problēmas, tostarp pastiprināta sevis laizīšana un spalvu kamolu atvemšana. Līdz ar to saimniekiem noteikti ir jāņem vērā visas šīs pazīmes un jāapsver, vai regulāra dzīvnieka dzīvesvietas mainīšana mīlulim nerada pārāk milzīgu traumu.

Raksts tapis sadarbībā ar "PetCity".