Mīts vai patiesība? Neredzīgiem cilvēkiem ir labāka dzirde

Tiesa, akli cilvēki bieži vien klausīšanās uzdevumos pārspēj redzīgos cilvēkus, piemēram, krietni labāk nosakot kādas skaņas izcelsmes avotu. Iemesls, kāpēc tā notiek, slēpjas smadzenēs.

Uztvere parādās, kad smadzenes interpretē signālus, kurus tām nogādā sensorie orgāni. Informāciju, kas pienāk no dažādiem sensorajiem orgāniem, apstrādā dažādas smadzeņu daļas. Smadzeņu garozas redzes centrs apstrādā vizuālo informāciju, bet dzirdes centrs skaņas informāciju. Kad spēja dzirdēt vai redzēt ir zaudēta, smadzenes izdara kaut ko apbrīnojamu – tās pārstrukturē attiecīgās smadzeņu daļas funkcijas.

Aklu cilvēku redzes centram, nesaņemot signālus no sensorā orgāna, kļūst “garlaicīgi”, tāpēc tas sāk sevi pārkārtot, kļūstot daudz jutīgāks pret informāciju no citiem maņu orgāniem.

Smadzeņu veiktās reorganizācijas apjoms ir atkarīgs no tā, kad cilvēks ir redzi zaudējis. Smadzenes var pārkārtot sevi jebkurā dzīves posmā, tomēr bērna smadzenes adaptēties jauniem apstākļiem spēj daudz labāk nekā pieaugušā smadzenes. Tas ir tāpēc, ka bērna smadzenes nemitīgi attīstās un jaunai smadzeņu organizācijai nav jāsacenšas ar jau eksistējošu. Rezultātā cilvēkiem, kuri ir akli kopš agras bērnības, smadzenes ir daudz labāk pārkārtojušās, tāpēc klausīšanās vai taustes testos tie bieži pārspēj redzīgos cilvēkus.

Eholokācija jeb skaņu uztvere telpā

Smadzeņu pārkārtošanās ir arī pamatā tam, ka akli cilvēki reizēm izmanto liekās smadzeņu daļas visai interesantos veidos. Piemēram, daži neredzīgie iemācās sajust kāda objekta atrašanās vietu un izmēru, izmantojot eholokāciju.

Raidot klikšķus ar muti un klausoties atbalsī, daži neredzīgi cilvēki var orientēties telpā un uztvert apkārtējo objektu novietojumu. Šī spēja ir cieši saistīta ar aktivitāti vizuālajā smadzeņu garozā. Tomēr ne visi neredzīgie cilvēki ir eholokācijas eksperti. Tas, vai cilvēkam attīstīsies šī spēja, ir atkarīgs no laika, cik daudz tas pavadīs mācoties.