15 gadi cietumā par cita noziegumu. Nepatiesi apsūdzēts ieslodzītais atbild uz atklātiem jautājumiem (8)

Vai bija brīži, kad Tu pats apšaubīji savu nevainīgumu?

Nē, nevienā mirklī. Es taču zināju, ka to neesmu izdarījis, un to zināja arī visi mani tuvinieki.

Vai Tu biji pilnīgi pārliecināts, ka Tev izpildīs nāvessodu? Kā tas Tevi ietekmēja?

Jā, es domāju, ka tas notiks diezgan drīz. Es pirms tam pat nebūtu varējis iztēloties, ka nonākšu cietumā par noziegumu, ko neesmu izdarījis - kur nu vēl, ka mani par to nogalinās! Tajā laikā man nācās ieskatīties acīs nāvei, pieņemt savu mirstību un sadzīvot ar netaisnīguma sajūtu.

Kā šis notikumu virpulis ietekmēja Tavu ticību augstākiem spēkiem?

Es ticu Dievam - gaidot nāvessodu, notiek garīgas pārmaiņas. Neatkarīgi no reliģijas un ticības, tu iegūsti pārliecību, ka ir kaut kas vai kāds, kas kontrolē tavu dzīvi, ne tu pats.

Ko citi cietumnieki par Tevi domāja, kad teici, ka neesi vainīgs?

Neko, bet vairāki cietuma apsargi teica, ka es tur neiederos un tā arī bija - es nevarēju iekļauties tajā "sabiedrībā". Es domāju, ka ir arī daudzi citi nevainīgi cilvēki, kuri ir nepatiesi apsūdzēti un kuriem izpildīts nāvessods. 

Ko ieslodzītie teica, kad uzzināja, ka Tavu nevainīgumu varētu izdoties pierādīt?

Kad "Nevainīguma projekts" sāka izskatīt manu lietu, domāju, ka tā būs tikai procesuāla darbība un nekāda rīcība nesekos. Bet pēc laika redzēju, ka patiešām notiek pamatīga izmeklēšana un man radās cerība, ka atgūšu brīvību. Citi ieslodzītie arī mani atbalstīja - protams, ka viņi arī vēlētos tādu pārstāvniecību.

Vai bija kas pozitīvs, ko ieguvi no šīs pieredzes?

Vienīgā pozitīvā lieta - šādi notikumi vienkārši padara tevi stiprāku. Es tagad apzinos, ka nevaru pilnībā kontrolēt savu dzīvi un jebkurā brīdī varu zaudēt savu brīvību, pat ja neesmu izdarījis noziegumu.

Ko Tu domā par nāvessodu kā soda veidu?

Kādreiz es būtu atbalstījis nāvessodu par konkrētiem noziegumiem, bet tagad, 15 gadus to gaidot, es neesmu pārliecienāts, vai mēs varam droši šādu soda veidu pārvaldīt un noteikt, kad to piespriest. Es arī nedomāju, ka kādam vajadzētu būt tādai varai - atņemt cilvēkam dzīvību. Mūsdienās ir līdzekļi un iespējas noziedzniekus sodīt arī bez dzīvības atņemšanas. Katrs cilvēks dzīvē izdara sliktas izvēles - daži ar traģiskākā sekām nekā citi - taču tas, kā mēs šajās situācijās reaģējam, ir apliecinājums, kāda sabiedrība mēs esam.

Vai valdība ir kompensējusi šo kļūdu?

Nē, es neesmu saņēmis kompensāciju un nezinu, vai kādreiz saņemšu. Viņi noteikti man nevar atdot to, ko esmu zaudējis - vairākus dzīves gadus. Valdība lēni labo savas kļūdas un vilcinās atdarīt tiem, kuri ir cietuši, taču ar sodīšanu gan viss notiek ātri, pat pirms pārbaudīti visi fakti.

Kas bija lielākais pārbaudījums, ar ko Tu saskāries, atgriežoties "normālajā dzīvē"?

Kad mani atbrīvoja, visgrūtāk bija atkal sākt socializēties ar cilvēkiem. Sēžot "nāvinieka kamerā", es biju pilnīgi viens. Attiecības ar manu tagadējo partneri ir izaicinājums katru dienu, jo esmu ļoti, ļoti emocionāli noslēgts. Tas nav viegli pēc tam, kad nākas noslēgties, lai izdzīvotu. Un es palaidu garām daudzas lietas - kā izauga mans dēls, manu ģimenes locekļu dzimšanu un nāvi, galu galā labākos gadus, lai nopelnītu naudu. Es nevarēšu doties pensijā, kad būšu vecs - ja man neizmaksās kompensāciju, man būs jāstrādā visu mūžu.