21 gadu vecais jaunietis Matīss, kuram ir garīga rakstura sasirgšana, jau četrus gadus dienas pārsvarā pavada, stāvot pie kādas daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas Priedainē, Kuldīgas novadā. Te ir dzīvoklis, kurā reiz Matīss dzīvoja kopā ar mammu un tēti. Vecāki tā arī nepārrodas, un par Matīsu gādā omīte, ziņo raidījums "Bez Tabu".
Ciema iedzīvotāji stāsta, ka Matīss pa apkaimi klīst cauru gadu. Puisis gan mēdz būt miermīlīgs, dzīvodams "savā pasaulē" vai komunicējot ar citiem bērniem, kuri rotaļājas spēļu laukumā, gan verbāli agresīvs - kliedz, rupji lamājas, kas nereti biedējot bērnus. Apzinoties Matīsa veselību, daudzus viņa klaigāšana netraucē.
Ilgu dienas daļu Matīss mēdz pavadīt pie viena no daudzdzīvokļu namiem, stāsta iedzīvotāji. Tieši tur ir vislielākā iespēja Matīsu satikt. Viņš ēd saulespuķu sēklas un priecājas par negaisu. Matīss stāsta, ka gaida pie "sava" dzīvokļa. Tiesa, te vairs neviens nedzīvo, bet agrāk puisis šeit laimīgi dzīvoja kopā ar mammu un tēti. Matīss nezina, kur viņi tagad ir, bet gaida, kad vecāki pārradīsies.
Tagad par Matīsu gādā omīte, kura arī dzīvo Priedainē. Viņa mazdēlu izgulda, pabaro, apģērbj, gādā par puiša veselību. Turpretī Matīsa māte un tēvs - omītes dēls - par atvasi aizmirsuši.
Omīte stāsta: "Matīsam ir dzīvi māte un tēvs. Viņi dzīvoja visi kopā. Vienā jaukā dienā māte aizgāja prom. Tēvs strādāja Rīgā, arī atrada mīlestību. Matīss tad galīgi "aizgāja". Ļoti pārdzīvoja. Vēl tagad pārdzīvo. Viņš gaida māti atpakaļ. Neliekas ne zinis par bērnu. Esmu bijusi bāriņtiesā, vienreiz ar Ēriku [Matīsa māti] es salecos. Viņa uzrakstīja ziņojumu policijā par to, ka es draudu. Nu nav viņiem dēls vajadzīgs vairs. Matīss saka, ka grib tēvu un māti, atpakaļ to ģimeni! Viņš sēž pie mājas un visu laiku vaktē, kad māte un tēvs nāks atpakaļ!"
Ģimene agrāk dzīvojusi dzīvoklī, pie kura nu jau gadiem ilgi Matīss gaida vecākus. Kad puisim bija 17 gadu, vecāki izšķīrušies, uzsākuši jaunu dzīvi, un dēls Matīss ar īpašām vajadzībām kļuvis lieks. Tādējādi Matīsa jau tā sarežģītais veselības stāvoklis pasliktinājās.
Matīsa omīte stāsta, ka palīdzējusi ģimenei materiāli, kad tā vēl dzīvoja kopā: "Tāda, lūk, ir pateicība, vēl atļaujas sūdzēties par mani policijā, jo atgādinu, ka viņa ir māte!" Sieviete stāsta, ka tēvs pēc šķiršanās ir Matīsa oficiālais apgādnieks, tomēr nepalīdzot dēlam, savukārt māte – dzīvo tepat netālu Kuldīgas pusē, bet par puisi neliekas ne zinis.
"Viņam [Matīsam] pensija 128 eiro, ne kapeikas nesaņemu nedz no mātes, nedz no tēva. Ne drēbes, neko. Es ar 128 eiro viņu uzturu. Viņam 14. maijā bija dzimšanas diena. Tad, redz, tēvs viņam iedeva 20 eiro. Es teicu - atved kaut ko viņam ēdamu, kaut ūdeni pudelēs, bet nē. Tēvs kādreiz kaut ko atveda, bet tagad vairs nē.," stāsta zēna omīte.
Omīti arī nogurdinot sociālo darbinieku un bāriņtiesas uzraudzība, vizītes, kurās pārbauda dzīves apstākļus. Viņa uzsver, ka sniedz mazdēlam visu, ko vien spēj, pat cenšas lutināt. Sieviete gan norāda, ka jaunāka nekļūst, tāpēc rūpēties par jaunieti kļūst sarežģīti: "Viņš jau mani neklausa. Pieceļas un dodas ārā staigāt, stāv pie tās kāpņu telpas. Nekad gan, par laimi, viņš nav pazudis, vienmēr atnāk mājās."
Matīsa māte izvairās no jautājumiem, savukārt tēvs Gatis solās laboties un stāsta, ka šobrīd neesot, kur dēlu paņemt. Viņš plānojot būvēt māju un, kad tā būs pabeigta, solās Matīsu ņemt pie sevis.
