Aleksejs un viņa "cilvēks suņa kažokā" Serēna. Ko neredzīgam cilvēkam nozīmē suns-pavadonis?

Reiz kādā intervijā Aleksejs Teodoru nosauca par "cilvēku suņa kažokā".

Viņš atceras: "Kad mēs ar Teodoru sākām pārvietoties apkārtnē, bija daudz jautājumu no dažu iestāžu pārstāvjiem. Gājām uz veikalu, teātri, operu, bet mums teica, ka nedrīkst iet iekšā ar suni. Braucām ar sabiedrisko transportu, teica, ka vajag uzpurni vai jāmaksā par suni.

Bet ir tāda lieta, ka pēc Latvijas likumdošanas suns-pavadonis var ieiet jebkurā sabiedriskā vietā un viņam nav jābūt uzpurnim, par viņu nevajag maksāt.

Šobrīd vēl ir daži gadījumi, kad negrib laist ar suni lielveikalā vai kinoteātrī."

"Rodas jautājums, kāpēc man ir vajadzīgs suns-pavadonis, ja es protu pārvietoties, izmantojot balto spieķi? Ar suņa palīdzību varu brīvi pārvietoties pa trotuāra vidu, nav jāmeklē orientieri ar spieķi, man nevajag apiet katru reklāmas stendu, katru pakāpienu pirms durvīm. Ja man blakus ir suns, es nevienam nejauši neiesitīšu ar spieķi, kad pārvietojos pa pilsētas ielām, kurās ir daudz cilvēku.

Bija gadījums, kad gāju pāri gājēju pārejai, spieķis aizķēra sievietei kājas un viņa nokrita.

Suns apstādinās pirms barjeras, ko ar spieķi nevar sataustīt. Man patīk, ka es ar suni varu iet uz darbu, varu iet uz mācību iestādēm. Ja nokrīt kāds priekšmets, suns to paceļ un iedod rokā. Suns sameklē brīvu vietu sabiedriskajā transportā. Viņš atrod kasi veikalā, autostacijā, dzelzceļa stacijā, kafejnīcā. Suns atrod sabiedriskā transporta pieturu un ieved pa durvīm. No Teodora nācās atvadīties 2016. gada 11. septembrī, jo viņam bija pienācis laiks doties kalpot citādā Dieva pasaulē. Milzīgs viņam paldies," saka Aleksejs.

Pēc Teodora nāves Aleksejs teica, ka viņam nekad, nemūžam nebūs cits suns, bet gāja laiks un sagadījās tā, ka suņu trenere Aleksejam palūdza pieskatīt suneni Serēnu, kamēr viņa pati ir Somijā. "Jau pirmajā naktī Serēna sāka rūpēties par mani, gluži kā mamma. Es gulēju vienā istabā, Serēna otrā.

Atlika man miegā pagrozīties, kā Serēna jau nāca pie manis. Pieskrēja un sāka laizīt seju, pārbaudīja, vai viss ir kārtībā.

Citās naktīs es grozījos jau klusāk, lai nemodinātu Serēnu.

Es izstāstīju Zaigai, kā mums ar Serēnu divas nedēļas gāja. Zaiga ar vīru Juhu - arī suņu-pavadoņu treneri - piedāvāja, lai Serēna kļūst par manu pavadoni. Lai gan pēc Teodora aiziešanas es nolēmu turpmāk pārvietoties tikai ar balto spieķi, no Serēnas atteikties nespēju.

Viņa mani no rītiem modina, ne tāpēc, ka gribētu iet pastaigā, bet lai es nenokavētu darbu. Pārliecinājusies, ka ceļos, viņa dodas vēl nosnausties. Mēs ar Serēnu labi sadzīvojam. Katru dienu ejam pastaigāties pie ezera, kur viņa var izskrieties un izpeldēties, kad ir karsti. Viņai patīk vārtīties zālē.

Bet pirmdien tā sanāca, ka Serēna izvārtījās pilsētas putekļos un no balta labradora pārvērtās melnā. Skolā, kurā mēs pēc tām ieradāmies, sekoja smieklu šalts.

Katru dienu mēs kopā pārvaram vairākus pazīstamus un nezināmus maršrutus, un tas ir izaicinājums mums abiem.

Šobrīd nenožēloju, kā piekritu būt par Serēnas labāko draugu un sadarbības partneri. Kopā ar Serēnu jūtos droši, mums kopā ir jautri. Cilvēka un suņa draudzībā ir kaut kas īpašs."