/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados mediķus Austrālijā nomāca kāda satraucoša tendence - ik gadu, tūkstošiem mazuļu bez kāda acīmredzama iemesla mira mātes klēpī vai dzima ar smagām veselības problēmām. Pārsteidzošā kārtā šo problēmu laboja kāds vīrs, kura asinis palīdzējušas dzīvot tik lielam bērnu skaitlim, kas beidzas ar sešām nullēm.
Apņemšanās dot atpakaļ
1951. gadā toreiz 14 gadus vecais austrāliešu puika Džeimss Harisons pamodās pēc nopietnas krūškurvja operācijas. Ārsti bija viņam izņēmuši vienu plaušu, operācija bijusi stundām gara.
Pēc procedūras puisim nācies slimnīcā pavadīt vēl trīs mēnešus. Harisona atveseļošanās beigu beigās bija veiksmīga. Viņa tēvs puisim atklāja, ka lielu lomu tajā spēlēja donoru ziedotās asinis.
"Mans tēvs teica, ka ārsti manis ārstēšanai izmantojuši 13 asins vienības. Ka sveši cilvēki ir izglābuši manu dzīvību," Džeimss pēc vairākiem gadiem atminējies intervijā CNN.
Toreiz Austrālijas likumi noteikuši, ka asins donoram jābūt vismaz 18 gadus vecam. 14 gadus vecais jaunietis nozvērējies, ka, tiklīdz sasniegs atļauto vecumu, kļūs par asins donoru pats.
/nginx/o/2019/06/10/12249509t1h6a98.jpg)
Kad šis laiks pienāca, puisis, pārvarējis savu nepatiku pret adatām, sāka regulāri nodot asinis Austrālijas Sarkanā Krusta asinsdonoru servisam.
Tikmēr ārsti Austrālijā netika skaidrībā ar traģisku un biedējošu tendenci - tūkstošiem grūtniecību visā valstī bez acīmredzama iemesla beidzās ar spontāno abortu, bērna nāvi vai smagiem smadzeņu defektiem.
/nginx/o/2019/06/10/12249514t1h58bc.jpg)
/nginx/o/2019/06/10/12249515t1h6575.jpg)
/nginx/o/2019/06/10/12249516t1hbb64.jpg)