Jods un radiācija. Kāpēc Černobiļas upuriem bijā jādzer joda tabletes? (5)

Īsā atbilde ir tāda, ka jodam nav nekāda tieša antiradiācijas efekta, tomēr tas var sniegt netiešu aizsardzību. Jods neatvaira uz cilvēku lidojošos neitronus un neaizvāc radioaktīvos putekļus no dzeramā ūdens. Tas vienkārši izmaina to, kā uzvedas organisms, kad tas ir pakļauts radiācijai, vēstīts izdevumā "Live Science".

Parastos apstākļos jods organismam ir ļoti nepieciešams, īpaši vairogdziedzerim, kas bez šā elementa nevar saražot vajadzīgos hormonus. Cilvēkiem, kuriem organismā trūkst joda, ir palielināts vairogdziedzeris, savukārt maziem bērniem joda trūkums organismā var pat izraisīt intelektuālu atpalicību. Lielākajā daļā pasaules jods tiek pievienots galda sālim, lai izvairītos no tādām problēmām.

Foto: Dzīve Černobiļas aizliegtajā zonā

Tomēr jods, kā jau visi elementi, mēdz būt ar dažādiem izotopiem jeb dažādās versijās. Katram joda izotopam ir vienāds protonu skaits (53), tomēr neitronu skaits ir atšķirīgs. Savā dabiskajā stāvoklī uz Zemes ir tikai viens joda izotops: jods-127, kuram ir 53 protoni, 74 neitroni un niecīga radioaktivitāte.

Bet, kad urāna atomi kodolreaktora kodolā tiek sašķelti, tie sadalās mazākos atomos, no kuriem nozīmīgākais ir jods-131.

Atšķirība starp jodu-127 un jodu-131 ir maza, proti, vien četri neitroni. Bet jods-131 ir radioaktīvs, izraida neitronus no sevis un strauji sabrūk. Tā pussabrukšanas periods ir tikai astoņas diennaktis. Cilvēka organisms nespēj noteikt atšķirību starp abiem joda izotopiem, tāpēc vairogdziedzeris absorbēs tikpat daudz radioaktīvā joda, cik parastā. Kad tas būs izdarīts, radioaktīvais jods paliks organismā un izstaros radiāciju, bojājot cilvēka DNS.

Uzņemot lielu daudzumu vienkāršā joda, teorētiski tiek "pabarots" vairogdziedzeris un vēlāk, kad tajā nonāk jods-131, tas vairs to neabsorbē.

Tomēr ir jārīkojas ātri. Jods-131 ir ārkārtīgi "mobils" savā vidē. Šī viela nonāk ūdenī, no kura to uzņem augi, bet vēlāk - dzīvnieki. Kad radioaktīvais jods ir nonācis vidē, no tā ir ļoti grūti tikt vaļā, līdz tas ir sabrucis.

Par laimi, negadījumi kodolreaktoros norisinās ļoti reti, tāpēc nepastāv noteikti secinājumi un pētījumi par radioaktīvā joda piesārņojumu. Pēc Černobiļas katastrofas norisinājās vislielākais radioaktīvā joda piesārņojums vēsturē, kā rezultātā ļoti daudzi bērni radiācijas skartajos rajonos vēlāk mira no vairogdziedzera vēža.

Kā rakstīts pētījumā, kas 2000. gadā publicēts zinātniskajā žurnālā "Reviews in Endocrine and Metabolic Disorders", vairogdziedzera vēža gadījumi 15 un mazāk gadu vecu bērnu vidū no 1 gadījuma uz miljonu pieauga līdz 30 gadījumiem uz miljonu.

Pētījuma autori rakstīja, ka nav skaidrs, cik pozitīva ietekme uz šiem rādītājiem bija joda tabletēm. Zināms, ka vairākas dienas pēc katastrofas tika izdalīts kālija jodīds, tomēr tā izmantošana bija ļoti nepastāvīga.

Kamēr nav īsti skaidrs, cik daudzas dzīvības izglāba joda tabletes, ASV joprojām tiek piekopta prakse tās izdalīt cilvēkiem, kuri dzīvo AES tuvumā.