/nginx/o/2018/07/20/10950585t1h08f1.jpg)
/nginx/o/2019/06/02/12223242t1h6d5d.jpg)
Latvijā ar bērnu tiesību ievērošanu tik labi neveicas, jo trūkst kā zināšanu, tā arī pārliecības, ka bērna intereses būtu jāpatur pirmajā vietā, šādu viedokli pauž nodibinājuma "Cents Dardedze" pārstāve Vineta Āboliņa.
Centrs "Dardedze": Ar bērnu tiesību ievērošanu Latvijā tik labi nemaz neveicas (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņa norādīja, ka bērnu tiesības nosaka ANO Bērnu tiesību konvencija, kurai Latvija pievienojās 1992. gadā.
Āboliņa atgādināja - lai bērns augtu harmoniskā un atbalstošā vidē, ir izvirzīti seši pamatprincipi, kas būtu jāievēro visur, tostarp ģimenēs, izglītības iestādēs, bērnunamos, medicīnas iestādēs un citur.
Šie pamatprincipi ir:
- bērnu tiesību īstenošana,
- līdzdalība,
- nediskriminēšana,
- labāko interešu ievērošana,
- bērna un ģimenes stipro pušu ņemšana vērā un nekaitēšana bērnam.
Āboliņa uzsvēra, ka nevalstiskās organizācijas gadiem ilgi strādājušas un turpina strādāt pie šo principu iedzīvināšanas reālajā dzīvē, bet, kamēr gan ģimenes, gan visas valsts institūcijas nepārņems šos pamatprincipus savā ikdienā, bērnu tiesību ievērošana būs nepilnīga.
"Centrs Dardedze" pārstāve skaidroja, ka uz bērna tiesībām balstīta pieeja nozīmē to, ka bērniem tiek dota iespēja paust savas raizes un saņemt atbalstu, veidojot apziņu, ka viņiem ir tiesības. Tāpat tas paredz pieaugušajiem aktīvu cīņu ar tiesību pārkāpumiem, ko bērni pieredzējuši, un sekošanu līdzi, vai valsts šīs tiesības aizsargā.
Pēc Āboliņas paustā, bērna tiesību ievērošana palīdz veidoties pozitīvai, aktīvai, atbildīgai personībai, turpretī lēmumu pieņemšana bērna vietā veicina pasivitāti un rada iespējas ar cilvēku manipulēt arī tālākajā dzīvē.
Tāpat nozīmīga bērnu līdzdalība, jo tā attīsta bērnos svarīgas prasmes, zināšanas, spējas un pārliecību par sevi, kas veicina viņu attīstību, norādīja Āboliņa.
Āboliņa uzsvēra, ka svarīgi arī nediskriminēt bērnus.
"Diskriminācija nozīmē jebkuru atšķirību, izstumšanu, ierobežojumu vai priekšroku sniegšanu bērna, viņa vecāku vai aizbildņu rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās piederības, politiskās vai citas pārliecības dēļ, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ," atgādināja biedrības pārstāve.
Viņa skaidroja - kaut arī uz ikvienu bērnu cilvēktiesības attiecas vienādi, ne visur bērnunamos var iekļūt bērni ar īpašajām vajadzībām, ne visur esam gatavi pieņemt atšķirīgas etniskās izcelsmes bērnus, ne visās iestādēs ir pietiekamas zināšanas par saskarsmi ar bērniem, kas inficēti ar HIV vīrusu un šo sarakstu varētu vēl turpināt.
Tāpat Āboliņa uzsvēra, ka bērniem, kuriem nav pilsonības, bēgļiem vai politiskā patvēruma meklētājiem būtu tādas pašas tiesības uz pārtiku, pajumti, izglītību un aizsardzību kā pārējiem.
Āboliņa arī atgādina, ka visās ar bērnu saistītās darbībās nepieciešams primāri paturēt prātā bērna labākās intereses, turklāt domāt par labākajām interesēm ilgtermiņā, ne tikai šajā brīdī.
"Piemēram, ja bērns paveicis ko sliktu, pirmā reakcija var būt izņemt viņu no klases. Taču bērna labākajās interesēs būtu nepieciešams risināt pašu problēmu - noskaidrot viņa rīcības iemeslus un bērnam palīdzēt," sacīja centra pārstāve.
"Centra Dardedze" pārstāve novērojusi, ka Latvijā nereti notiek arī tā sauktā institucionālā vardarbība, proti, risinot aktuālo situāciju, bērns tiek vadāts starp dažādām iestādēm un aizbildniecības formām.
Paraugoties uz bērna kopējo vēsturi, ilgtermiņā ar šiem lēmumiem, to nemaz negribot, bērnam nodarīts vēl lielāks kaitējums.
Pētot situācijas dažādās ģimenēs, Latvijā cilvēki pieraduši meklēt riskus, skaitīt kļūdas un, ja to skaits pārsniedz noteiktu līmeni, izņemt bērnu no ģimenes, norādīja Āboliņa.
Vienlaikus viņa atzina, ka noteiktu apstākļu dēļ cilvēki drīzāk gatavi sodīt nekā palīdzēt ģimenei atkal nostāties uz kājām, tomēr svarīgi vairāk koncentrēties uz vēlamo darba rezultātu, nevis nevēlamā novēršanu vai labošanu.
Āboliņa norādīja, ka arī iejaukšanās, pat labi domāta, noteiktās situācijās var arī kaitēt.
Piemēram, viegli ievainojamu bērnu ievietošana institūcijā, kur viņi kļūst par fiziskas vai seksuālas vardarbības upuriem, bērnu izglītošana par viņu tiesībām, par tām neinformējot vecākus.
Katrā situācijā jāvērtē, vai iejaukšanās ieguvumi būs lielāki par potenciālajiem riskiem, aicina centra pārstāve.
"Šo jomu nenoliedzami ietekmē arī tai veltītais finansējums. Lai arī demogrāfija un ģimeņu atbalsts valstiski svarīgos dokumentos parādās starp prioritātēm, cilvēki, kuri ikdienā strādā ar bērniem ģimenēs, bērnudārzos, skolās, medicīnas iestādēs un citur, joprojām saņem nepietiekamu atbalstu. Tāpēc nevaram brīnīties, ka bērna intereses dažkārt paliek otrajā plānā aiz citiem, pavisam praktiskiem jautājumiem," pauda Āboliņa.