Fotostāsts: Satriecoši skaistas vietas Pierīgā (1)

Foto: Daugavgrīvas mols saulrietā

Nonākot līdz Daugavgrīvas molam, būs iespēja apskatīt stalto bāku, kā arī iespaidīgo molu, no kura var vērot Daugavā esošos kuģus.

Tam blakus stiepjas arī baltu smilšu pludmale, kur var netraucēti atpūsties no pilsētas trokšņa.

Foto: Daugavgrīvas mols dienā

Vēl 19. gadsimta sākumā upes krasta teritorija, kas tagad pazīstama kā Andrejsala, bija tikai smilšu strēle pie Daugavas labā krasta. 100 gadus vēlāk pussalā notika industrializācija - tajā atradās elektrostacija, divas ostas, glabātuves un dzelzceļa stacija.

Lai gan šī teritorija vairākus gadu desmitus tika atstāta novārtā, 2000. gadā tā kļuva populāra mākslinieku, uzņēmēju un radošo personību vidū. Uz pussalas tika rīkotas izstādes, radošās darbnīcas un attīstīti biznesa inkubatori.

Tagad tur atrodas arī vairāki restorāni, no kuriem paveras skats uz jahtu piestātni, prāmju termināli un Daugavas kreiso krastu.

Foto: Andrejsala

Ezers atrodas Rīgas rajonā, Olaines pagastā. Pie šī ezera gan nebūs atrodamas glītas dabas takas, laipas un norādes, kurp doties - pastaiga būs domāta tiem, kuri nebaidās no raupjas dabas un slapjām zeķēm. 

Fotogrāfa stāsts: 

Dodoties uz Stūnīšu ezeru, biju pārliecināts, ka šis objekts atgādinās kārtējo izkopto dabas taku ar norādēm un glīti sanaglotām laipām, kas pasargātu atpūtnieku apavus no dabas raupjā pieskāriena. Piebraucot pie ezera sapratu, ka nekas no manām iedomām nepiepildīsies, jo nekur nemanu plaši izbūvētu auto stāvvietu vai norādes. Iespējams, šis pastaigu maršruts atšķirsies no pierastajiem.

Sekojot takām, kas caurvij ezera apkārti, nojautu, ka pastaiga varētu izvērsties visnotaļ interesanta.

Salīdzinoši mazā ezera perimetru sedza kūdraini krasti, ko rotā staltas priedes un bērzi. Protams, ka ezera krastā bija manāmas cilvēku atpūtas pēdas - mazas ugunskura vietas un dažas pudeles.

Izbrīnījos par cilvēku drosmi kūdrainā vidē kurināt ugunskurus. Esmu bijis liecinieks dažiem mežu ugunsgrēkiem - šis postošais skats nav uz iesma ceptas gaļas vērts. Atradu salauztu, nogurušu, bet lietojamu krēslu nogurušajiem vai mirkļa baudītājiem. Ja diena nebūtu tik tveicīga, labprāt piesēstu un palūkotu, ko šīs brīvdabas instalācijas autors vēlējās parādīt.

Minot taku takas, esmu apgājis apkārt ezeram. Jāpiemin, ka ideja pietuvoties ezera krastam, lai nofotografētu tur ziedošo cūkausi, bija muļķīga, jo pamats zem kājām bija ļoti mitrs un nestabils, bet labs viss, kas labi beidzas. Lieki pieminēt, ka, esot dabā, daba ir jāciena.

Jāsaprot, kur var doties un kur labāk nelāčot, it īpaši, ja esi viens un blakus nav kāds, kurš labākajā gadījumā var pasmieties par sasmeltajiem apaviem vai sliktākajā - palīdzēt izkļūt no neveiksmīgas situācijas.

Esmu uz platākas takas, kur par agrāko kūdras rūpniecību liecina rindās saliktie un sen aizmirstie dzelzceļa gultņi.

Veroties kūdras purva virzienā, pamanu dzērves. Pārņem dīvaina sajūta - vietā, kura no Rīgas centra atrodas vien 11 kilometru attālumā, dzīvo šie skaistie putni. Turpat, otrā takas pusē, redzu bebra atstātos, apgrauztos koka stumbrus. Diemžēl grauzuma autors nav ne redzams, ne dzirdams. Takas galā apstājos pie paziņojuma, ka tālākā takas daļa ir privāts īpašums - nav vēlmes traucēt kāda privātuma iegribas.

Atpakaļceļā pamanīju vēl vienu atpūtas vietu. Šoreiz nopietnāki koka atpūtas krēsli ar skatu uz ezeru. Vietējie iedzīvotāji māk baudīt dzīvi!

Viennozīmīgi, ka šis pastaigas maršruts nav komforta variants ar izbūvētām laipām, speciālām atpūtas zonām, bet varbūt, ka tā arī labāk. Mežā atrastajiem sēžamajiem tomēr ir sava burvība, un ar auto iedzīties visur nav nepieciešams. Arī daba šajā apkārtnē ir visnotaļ savdabīga - purvainā augsne, kas mijas ar sausām takām un kūdras purva klātbūtne.

Visnotaļ liels prieks par šeit mītošajām dzērvēm - tās par savu mājvietu atradušas vietu, kas atrodas tik tuvu pilsētai.

Es ticu, ka ļoti daudz tika nepamanīts vai nesastapts. Šis pastaigu maršruts nav ar konkrētu nobeigumu - milzīgu akmeni vai klinti takas beigās. Šeit kopējo ainu uzbur visas mazās un lielās detaļas, kas tiek pamanītas ceļā. Jā, nedaudz traucēja blakus dzirdamā šoseja un dzelzceļš, bet toties ceļā uz šejieni nav jāpavada vairākas stundas.

Foto: Stūnīšu ezers

Mangaļsala ir pirmā pilsētas daļa, ko šķērso visi jūras kuģi, iebraucot Daugavā.

Foto: Mangaļsalas mols

Tieši no Mangaļsalas jūrā iestiepjas Mangaļsalas dambis jeb Austrumu mols, kas būvēts laika posmā no 1850. līdz 1861. gadam.

Mola garums ir 2240 metri. Jūras daļu austrumu molam veidoja pāļu konstrukcijas, kas vēlāk tika izbērtas un pārklātas ar akmeņiem. 

Mangaļsalas dambis kalpo kā Daugavas labā krasta nostiprinājums.

Foto: Mangaļsalas mols vētras laikā