"Ja ieraugi mammu - bēdz!" Bērns vardarbīgā ģimenē. Divi stāsti (2)

1. daļa - "Man sāka likties, ka pie visa esmu vainīga." Vardarbības upure atklāti par sāpēm, bērniem un vīra pašnāvību

2. daļa - Policija pie viņas brauca piecreiz - sestajā sieviete bija mirusi. Kā Latvijā strādā ar vardarbības noziegumiem?

Pusaudzis Kristians* ar savu māti Anželiku nav runājis četrus gadus. Tētis viņam ir iemācījis – ja ieraugi mammu, bēdz. Pirms vairākiem gadiem pilsētas** tiesa aizliedza Anželikai sazināties ar dēlu, jo viņa bijusi nesavaldīga, rāvusi viņu aiz auss un kūdījusi pret šķirto vīru. Tiesa lēma, zēnam būs labāk bez mātes, kamēr viņa nevarēs uzrādīt speciālista atzinumu, ka

"attieksme pret dēlu atbilst viņa interesēm un nav kaitējoša".

Pagājušajā rudenī Anželika lūdza atjaunot saskarsmes tiesības un iesniedza sertificētas ārstes psihiatres atzinumu, ka ir psihiski stabila, taču Kurzemes rajona tiesa viņas prasību pat nepieņēma izskatīšanai.

Tikmēr tiesa Talsos smagākā situācijā lēmusi pretēji. Andras (4) tēvs žņaudza māti Ilonu un rāva aiz matiem, taču tiesa atļāva viņam tikties ar meitu krīžu centrā trešās personas klātbūtnē. Lai gan viņš nebija pildījis apņemšanos iziet psihologa konsultācijas, Kurzemes rajona tiesa lēma, ka

"neatkarīgi no personības rakstura, viņš ir tēvs un bērna interesēs ir veidot emocionālo saikni ar tēvu".

Pirmais gadījums. Kristians

Rolands un Anželika iepazinās studējot Rīgā. Pēc studijām abi pārcēlās uz vienu no Latvijas pilsētām, nopirka dzīvokli, piedzima Kristians. Anželikai likās, ka laulība ir ideāla, tāpēc negaidīts bija Rolanda paziņojums, ka viņš vēlas šķirties. Viņam bija citas attiecības. Anželika nepiekrita, cerot uz ģimenes saglābšanu.

2013. gada nogalē Rolands iesniedza šķiršanās pieteikumu un lūdza nodot dēlu viņa aizgādībā, un noteikt dēla dzīves vietu pie viņa. Tiesvedība aizsāka notikumu virkni, kuras rezultātā Anželika zaudēja dēlu, darbu un mājas. Bijušais vīrs uzskata – pati vainīga.

Liktenīgais atzinums

Abi vecāki nespēja vienoties, kur dzīvos Kristians, tādēļ, šķirot laulību, pilsētas tiesa pieprasīja neatkarīgu psiholoģisko ekspertīzi. To Rīgas psiholoģijas un narkoloģijas centrā veica psiholoģe Inga Lubāne. Viņa secināja, ka dēla emocionālā piesaiste tēvam ir stabila, mātei – nedroša, jo viņa "audzināšanā izmanto autoritatīvas metodes", ir paštaisna. Tobrīd deviņgadīgais puika uzrāda "emocionāli nozīmīgu saikni ar abiem vecākiem" un vēlas dzīvot kopā ar viņiem, bet konstatēta arī "emocionāla spriedze, nervozitāte, ķermenisks nemiers, kas varētu būt sekas ilgstošai konfliktsituācijai starp abiem vecākiem."

Pēc šī atzinuma pilsētas bāriņtiesa nolēma, ka dzīve pie tēva nodrošinās labāku Kristiana "fizisko, sociālo un intelektuālo attīstību." 

Kā papildu pierādījumu bāriņtiesa izmantoja tēva slepeni ierakstītas telefonsarunas ar dēlu, kamēr viņš pavadījis vasaru pie vecvecākiem Latgalē.

Tās noklausoties, cita klīniskā psiholoģe Inta Poudžiunas secināja, ka māte kontrolē dēla sarunas ar tēvu. Kādā brīdī fonā dzirdama sievietes balss un Kristians saka: "Tēti, tu uzvedies kā klauns. Klauns arī aiziet un nesaprot, ko dara." Bez sarunas ar bērna māti Poudžiunas secina, ka mātei "nepieciešama atkārtota psiholoģiskā stāvokļa novērtēšana". Ja tā ir pozitīva, attiecību atjaunošana ar dēlu būtu jāsāk psihologa klātbūtnē, bet līdz tam "mātes un bērna tikšanās nav pieļaujama".

Pilsētas tiesa šos argumentus ņēma vērā un 2014. gada oktobrī šķīra laulību, nosakot, ka Kristians dzīvos pie tēva un varēs tikties ar māti trešās personas klātbūtnē.

Vecāku konflikts noveda pie postošām sekām. Nepabrīdinot māti, tēvs izņem bērnu no mākslas skolas. Piecas dienas vēlāk māte stundu laikā aizved bērnu no skolas, jo uzskata, ka viņš ir psiholoģiski traumēts un apslimis. Pediatre un psiholoģe viņai atzinušas, ka labāk padzīvot mājās. Sieviete informē policiju, ka dēls ir pie viņas un cenšas nokārtot mājmācību. Skolas direktore un tēvs aicina uz pārrrunām, bet viņa atsakās.

Kad Kristians pēc mēneša atgriežas skolā, tēvs pēc skolas psihologa ieteikuma ar sociālā dienesta ziņu zēnu tieši no skolas aizved uz krīžu centru. Jo bērns pie mātes cietis no emocionālas vardarbības. Kad māte ierodas kopā ar juristi, lai varētu ar dēlu tikties trešās personas klātbūtnē, sākas konflikts.

Balstoties uz agrāk tiesai sagatavoto psiholoģes Lubānes atzinumu, krīžu centrs nolemj, ka māte ir emocionāli vardarbīga un tikšanās ar dēlu nav pieļaujama.

Vienlaikus Kristiana tēvs lūdz tiesā noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Parasti šo 2014. gadā pieņemto likuma normu izmanto no vardarbības cietušās sievietes, lai pasargātu sevi un bērnus. Kā pamatojumu Rolands min dēla aizvešanu no skolas, kā arī faktu, ka Anželika viņam bāriņtiesā iesitusi pa seju. Nākamajā dienā tiesa aizliedz mātei tuvoties tēvam un dēlam.

Kriminālprocesi un pratināšana

Seko kriminālprocesu vilnis – par dēla aizvešanu no skolas, tuvošanās aizlieguma pārkāpšanu un fizisku vardarbību. Tiesa Anželikai visos procesos piespriedusi ap 300 stundu piespiedu darba un ap 2000 eiro kompensāciju bijušajam vīram un dēlam.

Vispirms tiesa atzina, ka Anželika bērnu no skolas aizvedusi prettiesiski.

Tiesa secina, ka Kristianam tā radīts "nepareizs priekšstats par normālām ģimenes attiecībām."

Citā kriminālprocesā apvienoti vairāki mātes mēģinājumi satikt dēlu par spīti tiesas aizliegumam. Viens noticis 3. klases ekskursijas laikā turpat pilsētā. Klases audzinātāja turējusi puiku un lūgusi Anželiku iet prom. Izmisusī sieviete klases priekšā nokritusi ceļos un izlūgusies atļauju nedaudz pastaigāties ar dēlu. Pēc tam tēva pasūtītā atzinumā psiholoģe Skaidrīte Beņislavska novērtēja šo tikšanos kā "emocionālu vardarbību pret bērnu." Tiesa Anželiku atzina par vainīgu trijos lieguma pārkāpumos.

Smagākais kriminālprocess pret Anželiku ir par fizisku vardarbību pret dēlu. Vēl šķiršanās karstumā, kad puika bija otrklasnieks, sieviete ieradusies pie bijušā vīra darbā skaidrot attiecības. Vīrs sarunas laikā pamanījis – puikam sapampušas ausis, par ko paziņojis bāriņtiesai un klases audzinātājai. Skolas māsiņa konstatējusi, ka tas ir zilums, pierakstījusi kladē. Kristians teicis – nosmērējies ar krāsu mākslas skolā. Jau pusotru gadu pēc notikuma bāriņtiesa par zilo ausi ziņo policijai. Tā 2015. gada maijā uzsāk kriminālprocesu.

"Re:Baltica" rīcībā ir video, kā šajos kriminālprocesos notiek Kristiana pratināšana.

To vienā dienā vairāku stundu garumā dara trīs policijas darbinieki – nevis kopā, bet viens pēc otra.

Klāt ir prokurore, arī klīniskā psiholoģe Poudžiunas, pie kuras Kristians izgāja terapijas kursu. Blakus telpā sēž tēvs kā likumīgais aizgādnis, bet māte par notiekošo neko nezina.

Nelielā telpā aiz galda sēž izmeklētājs. Tam priekšā uz dīvāniņa Kristians, blakus psiholoģe.

Vienā pratināšanas daļā runā par klases ekskursiju, kurā uzradās māte. Kristians stāsta: "Paskatījos uz aizmuguri un ieraudzīju, ka mamma nāk. Domāju, kaut ko ne tā izdarīju. (..) Tētis teica: ja ieraudzīsi mammu, skrien pie kāda pieauguša cilvēka. Es biju satraucies, ka mamma mani nepaņem ar spēku un neieliek mašīnā, un neved prom uz savām mājām." Kad psiholoģe jautā, kā viņš juties, kad mamma uz ceļiem lūgusi tikšanos, Kristians atbild: "Es jutos, ka mani visi apsmies."

Ar citu policistu saruna notiek par raušanu aiz auss. Jautāts, kā jūtas pie mammas, Kristians stāsta: "Dažreiz labi, dažreiz nē. Viņa mani rāva aiz auss. Kad es kaut ko ne tādu izdaru." Piemēram, ja mājasdarbs izpildīts nepareizi.

Psiholoģe jautā, kā šādos brīžos puika juties, un viņš skaidro:

"Es jutos tā nevajadzīgi. Tētis teica, kad man ir sāpīgi, tad viņam ir sāpīgi. Mamma to zināja, tāpēc es padomāju, ka viņa mani lieto."

Ierauts vecāku cīņās, puika acīmredzami atkārto pieaugušo tekstus. Piemēram, kad mamma skolas ekskursijas lietā teikusi, ka mājās ir liela Lego kaste, no tēta Kristians sapratis, ka "viņa mani pievilināja. Viņa tikai sameloja, lai es ietu."

Tajā pašā laikā neiedotās dāvanas ir viena no lietām, ko tiesa interpretē par sliktu mātei. Vienā no spriedumiem tiesa atsaucas uz desmitgadīgā Kristiana vēstuli. Tajā viņš raksta: "Čau, mammu! Es no tevis bēgu prom, jo es baidos, ka tu mani atkal ieslēksi 1 pašu mājā kamēr tu strādā. Citādi man būs atkal jāsēž krīžu centrā. Es gribu lai tu nepārkāp likumus tāpēc tu mani nevari satikt. Lūdzu neapkauno mani citādi par mani smiesies. Es negribu lai tu uz mani rājies un lamājies. Es vēlos lai tu atsūti caur pastu no tevis uzdāvināto plančetu. Man iet labi es nopirku riteni BMX. " Vēstules beigās piezīmēta roze un sirsniņa ar bultu un bučiņu.

Anželika tiesā vardarbību noliedza un advokāte apstrīdēja arī bērna pratināšanas tiesiskumu, bet tiesa atzina viņu par vainīgu vardarbībā pret mazgadīgo.

Sods — piespiedu darbs un 850 eiro kompensācija dēlam un tēvam.

Rezultātā Anželika zaudēja lektores darbu augstskolā, jo par vardarbību pret mazgadīgo sodīta persona nedrīkst strādāt kā pedagogs.

Vairākās sarunās ar "Re:Baltica" Anželika saka, ka neuzskata sevi par vardarbīgu. "Nekad neesmu viņu pērusi. Vai tiešām tas ir iemesls, lai neļautu man četrus gadus satikties ar dēlu?" Pēdējo reizi viņa ar puiku runāja pirms četriem gadiem. Redzēja pirms gada, dienas vidū kopā ar tēvu braucot auto. Kad zvanījusi bijušajam vīram, kāpēc Kristians nav skolā, viņš atbildējis – nav tava darīšana.

Rolands sarunā ar "Re:Baltica" šādu notikumu neatceras.

Saka, ka puikam viss ir labi, bet viņam nākas savu taisnību pierādīt dubultā, jo "es valkāju bikses".

Uz jautājumu, vai četri nošķirtības gadi no mātes tiešām Kristianam nāk par labu, viņš atbild ar pretjautājumu: "Vai būtu bijis labāk, ja viņš būtu palicis ar viņu?" Rolands domā — Anželika pati vainīga, ka zaudējusi jelkādu komunikāciju ar dēlu.

Šajā vecāku tiesvedībā abas puses sniedz pretprasības un pārsūdzības, kā rezultātā mātei visu laiku tiek piemērots aizliegums tuvoties dēlam. Turklāt tiesu lēmumi ir pretrunīgi. Augstākā tiesa atceļ lēmumu, kurā mātei tiek prasīts atnest "pozitīvu speciālista atzinumu", ka viņa mainījusi attieksmi pret dēlu. Pēc pāris mēnešiem pilsētas tiesa vēlreiz lemj to pašu – atņemt saskarsmes tiesības, kamēr nav atzinuma, ka "zudis agresīvais uzvedības stāvoklis".

Anželika šobrīd neredz jēgu kursiem, jo ir pārāk traumēta no tā, ka zaudējusi iespēju redzēt pieaugam savu bērnu. Vēl 2015. gadā pilsētas sociālais dienests atteica Anželikai vietu valsts apmaksātā programmā vardarbīgas uzvedības mazināšanai, jo "tas varētu tikt izmantots turpmākajā tiesvedībā", taču tieši tiesas prasītajām uzvedības izmaiņām kursi ir domāti. Tā vietā sociālais dienests apmaksāja psihoterapeites konsultācijas, bet tā atteikusies rakstīt atzinumu tiesai. Anželika atsākusi terapijas kursu, kad bezdarbnieka statusa ietvaros to apmaksāja valsts, bet pārtraukusi pēc trešās reizes, kad uzzinājusi: šis psihologs arī atzinumu tiesai nerakstīs. Kad izgājusi atkārtotu ekspertīzi pēc sociālā dienesta pieprasījuma, tajā secināts, ka "atšķirtība no bērna radījusi psihoemocionālu traumu, pastiprinājusi trauksmi un depresiju. Nepieciešama psihoterapeita palīdzība, jo novesta līdz izmisuma robežai."

2018. gada vasarā Anželika iesniedza tiesā prasību, lai varētu tikties ar dēlu. Kurzemes rajona tiesa prasību nepieņēma, jo māte neiesniedza pierādījumus, ka apstākļi mainījušies. Dažus mēnešus vēlāk viņa saņēma izziņu no sertificētas ārstes psihiatra un iesniedza prasību vēlreiz.

Arī šoreiz Kurzemes rajona tiesnese Inga Kadeķe prasību nepieņēma, jo "trūkumi nav novērsti pilnībā".

Ilggadējs Centra Marta jurists Juris Dilba norāda, ka šāda prakse – izvērtēt pierādījumus, pirms lieta vispār uzsākta – nav parasta. "Tiesa var atstāt prasību bez virzības, ja nav pievienots kāds dokuments, bet šeit tiesa vērtējusi jau pēc būtības," saka Dilba.

Tiesnese Kadeķe elektroniskā vēstulē "Re:Baltica" atbildēja, ka "katrs gadījums ir individuāls" un tiesa varēs vērtēt, vai pieteikums ir pamatots, "ja vecāks būs ieguvis jaunas prasmes (piemēram, bērna audzināšanā) un sociālās iemaņas (piemēram, saņēmis psihologa konsultācijas, apguvis prasmi risināt konfliktsituācijas, novērsis vardarbīgas uzvedības cēloņus, utt.) un iesniedzis pierādījumus, kas to apstiprina."

Otrais gadījums. Andra

Andra**** piedzima 2014. gada vasarā. Ne plānota, ne gaidīta – vecāki jau šķīrās. Katram no viņiem ir arī bērns no iepriekšējām attiecībām.

Ilona (35) ar Juriju (35) – Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta darbinieku, kas brīvajā laikā piepelnījās kā taksists – iepazinā, kad pārcēlās no dzimtajiem Talsiem uz Rīgu. Pēc trim nedēļām ievākusies viņa noskretušajā mājā Pļavniekos kā īrniece. Pēc pieciem mēnešiem jau gaidīja bērnu.

Tas arī bija pirmais nopietnas vardarbības iemesls. Jurijs pieprasījis abortu, Ilona pēc konsultācijas ar krīzes centra psiholoģi saprata — nespēj un negrib. Tajā vakarā viņa dzēra nomierinošu tēju. Jurijs pusnaktī no dežūras pārradās ar plānu – ja nav aborta, Ilona bērnu dzemdēs un atdos audzināšanā Jurija mātei, kas mitinās netālu. "Ja tu tā runā, kamēr mazais ir man vēderā, iekāpšu kuģī, lidmašīnā – jebkur, un aizbraukšu nezināmā virzienā. Tad tu arī viņu neredzēsi," dusmās teica Ilona

Nākamais, ko viņa atceras, ir karsta tēja sejā un apdullinošs sitiens pa galvu.

"Redzu – asinis sprāgst uz visām pusēm. Man paliek slikti, saku – sauc ātros! Viņš – nesaukšu, darbu pazaudēšu," atceras Ilona. Beigās Jurijs pats aizveda Ilonu uz slimnīcu, kur brūcei uzlika piecu centimetru šuvi. Tas redzams slimnīcas izrakstā, pārliecinājās "Re:Baltica". Savukārt Jurijs "Re:Baltica" stāsta, ka tēju sejā nav lējis, krūzi pagrūdis nejauši un vedis Ilonu uz slimnīcu, jo gribējis palīdzēt.

Policijai Ilona neziņoja, jo Jurijs lūdza piedošanu un dievojās, ka nekas tāds vairs neatkārtoties. Taču vardarbība turpinājās.

Par nepaklausību Jurijs reizēm Ilonu sēja trako kreklā.

To atnesa viņa māte un pirmajā reizē pamācīja, kā savilkt aizdares. Ilona kreklu vēlāk atdeva māsai, kas to sadedzināja (to "Re:Baltica" apstiprināja arī māsa Zane). Jurijs krekla esamību noliedz:Varbūt viņa domā manu dušas halātu? Vienreiz viņai uzvilku un sasēju rokas, jo viņai sākās panikas lēkme."

Ilona stāsta, ka visu laiku viņu "pieskatīja" civilvīra māte. Telefonu un mašīnas atslēgas viņai atņēma. Viņa ar Andru un nepilngadīgo dēlu no iepriekšējām attiecībām bēga uz krīzes centru. Pēc nolūgšanās, ka viss mainīsies, nāca atpakaļ, piekrita ģimenes terapijai, atkal "atrāvās", rakstīja iesniegumu policijai, kuru bailēs par meitas atņemšanu atsauca.

Pēc kārtējās Jurija greizsirdības lēkmes Ilona aizbēga uz Talsiem, taču tad sāka piestrādāt par diennakts taksometra šoferi un regulāri palika viņa mājā Rīgā. Reizēm uz Rīgu ņēma līdzi arī meitu, uz ko mudināja Talsu bāriņtiesa – bērnam vajadzīgi abi vecāki.

Punktu braukāšanai pielika 2016. gada oktobra nakts. Jurijs, izlasījis viņas telefonā saraksti ar jaunības dienu draugu, sievieti dusmās aiz matiem izrāva no gultas un sita pa galvu. No trokšņa pamodās kājgalī gulošā divgadīgā Andra un sāka raudāt. Jurijs uz brīdi palaida Ilonu nomierināt meitu.

Tad sišanu turpināja pirmajā stāvā, prom no bērna acīm, stāsta Ilona.

Nākamajā dienā Talsu slimnīcā Ilonai konstatēja "aiz labās auss neliels apsārtums ar tūsku. (..) Pašai sāpot galva un kakla aizmugure. Jutīgi 3.,4. kakla skriemeļi," teikts slimnīcas izrakstā.

Ilona par notikušo uzrakstīja iesniegumu policijā, kas 2017. gada aprīlī Jurijam piesprieda 430 eiro sodu par maznozīmīgu miesas bojājumu nodarīšanu. Jurijs "Re:Baltica" noliedz, ka būtu Ilonu sitis un nezina no kurienes "radās tas viens zilums". Sodu neesot pārsūdzējis, jo domājis, ka tas iekavēs tiesāšanos par tikšanās tiesībām ar meitu.

Tiesnese tēva pusē

Tiesa noteica aizliegumu Jurijam tuvoties Ilonai un bērniem. Tad Ilona pieprasīja nodot meitu viņas aizgādībā un caur tiesu piedzina no Jurija uzturlīdzekļus. Jurijs tos nemaksāja, izmantoja kā šantāžu – ja nebrauksi ciemos, naudu nedabūsi.

Talsu tiesa apmierināja Ilonas prasību un noteica viņu par meitas aizgādni, bet atļāva arī Jurijam tikties ar meitu krīžu centrā psihologa klātbūtnē. Izlīgumā tēvs apņēmās gada laikā iziet psihologa konsultācijas, lai atbrīvotos no vardarbības, un apgūt bērna emocionālās audzināšanas kursus.

Jurijs uzsāka kursus, taču tos nepabeidza un divu gadu laikā tā arī netikās ar meitu, jo bērna psiholoģe uzskatīja, ka meiteni tas traumēs.

"Es vienmēr teicu: neaizliegšu tikties, bet, lai viņš iziet kādus kursus. Man ir bail par meitu," saka Ilona.

Konflikts pieklusa, līdz 2018. gada aprīlī Ilona izmisumā vērsās pie LTV raidījuma "Panorāma". Jurijs alimentus maksāja neregulāri, viņai visu laiku vajadzēja iesniegt jaunus dokumentus, skaidroties.

"Jutos kā balodis, kas ielidojis bēniņos un netiek ārā. Visur kā pret sienu. Man viss jāpierāda, bet viņam nekā." Pēc sižeta viņa saņēmusi laipnu zvanu no Uzturlīdzekļu garantijas fonda ar skaidrojumu, kā rīkoties. "Viss izrādījās vienkāršāk, bet kādēļ man neviens to neizstāstīja iepriekš?"

Jurijs uzskata, ka Ilons zvans televīzijai bija atriebība, jo viņš tajā laikā kārtojis pielaidi valsts noslēpumam. Pēc sižeta viņš atstāja darbu Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Taču nu Jurijs uzstāja uz tikšanos ar meitu, ko nebija redzējis jau divus gadus. Ilona vērsās tiesā, šoreiz lūdzot atņemt Jurijam saskarsmes tiesības. Jurijs trīsreiz bez paskaidrojuma neieradās uz tiesas sēdi. Visbeidzot tiesā noliedza, ka ir varmāka, bet Ilona esot visu izdomājusi, jo ir psihiski nelīdzsvarota. "Re:Baltica" viņš apgalvo, ka Ilona strādā par prostitūtu — tādēļ arī liedz komunikāciju ar meitu, lai tā neizstāsta patiesību. Pierādījumu prostitūcijai viņam nav.

Prasību Ilona zaudēja.

Tiesas sēžu audio ieraksti rāda tiesneses Vinetas Pavlovskas stingru iestāšanos par to, ka bērnam vajadzīgs tēvs, neatkarīgi no apstākļiem.

Jau tiesvedības sākumā tiesnese uzliek par pienākumu organizēt "Skype" sarunas starp tēvu un meitu. Drīz pēc tam Andra kļūst agresīva, slapina gultā, sāk grauzt nagus. Pēc meitenes apskates klīniskā psiholoģe Ieva Freimute secina, ka "telefona sarunas ar tēvu bērnam bijušas psiholoģiski traumējošas" un norāda, ka saskarsme nav pieļaujama, kamēr tēvs "nav saņēmis psiholoģisko palīdzību kā vardarbību veikusi persona."

Vēl pirms "Skype" sarunām meiteni mājās apciemoja bāriņtiesas pārstāve Valda Štrausa, kas tiesā stāsta:

"Kad sāku uzdot jautājumus par tēti, meitene sastinga, sāka trīcēt un atbildēja ar aprautiem teikumiem. Viņa teica: tētis mammu nemīl, viņš mammu sit."

 Štrausa norāda, ka četrus gadus vecam bērnam šādu ķermeņa reakciju nevar iemācīt.

Taču tiesnese apšauba, ka tik mazs bērns var pats atcerēties, kā tēvs sitis māti (Ilonas piekaušanas brīdī Andrai bija divi gadi, bet tiesnese sēdē runā par pusotra gada vecumu). "Vai jums pašai kā mātei nevajadzētu mierīgi sākt uztvert tēva vārdu, tēvu pazīt pēc izskata un kaut kā risināt šo nenormālo situāciju, kad bērns nepazīst savu tēvu divus gadus? Jums ar sevi jāstrādā," tiesnese norāda Ilonai.

Spriedumā tiesnese secina, ka Ilona ir emocionāla, jo pati sēdē apliecinājusi, ka "atsevišķos gadījumos "uzsprāgst"". Atsaucas arī uz klīniskās psiholoģes Intas Poudžiunas atzinumu, pie kuras Ilona izgāja vairākus terapijas kursus, ka mātei ir "neadekvāti spēcīga emocionālā reakcija uz situācijām, kas atsauc atmiņā traumatizējošos notikumus."

Par Ilonas sišanas epizodi 2016. gada oktobra naktī, tiesnese norāda, ka konflikts pēc meitas pamošanās turpinājās pirmajā stāvā — tātad bērns to neredzēja.

Faktu, ka Jurijs sišanu pārtrauca, kad pamodās meita, un palaida Ilonu viņu nomierināt, tiesa uzskata par pierādījumu, ka Jurijam rūp bērns.

Bāriņtiesai un psiholoģei tiesnese netic – iespējams, meitene atkārtojot iemācītu frāzi.

Tiesnese norāda, ka Jurijs apmeklējis četras bērna emocionālās audzināšanas nodarbības, kā arī divas reizes apmeklējis klīnisko psiholoģi, lai izvērtē viņa personību. Atzinumu viņš tiesā neiesniedza, bet tiesnese to neuzskata par šķērslis lietas izskatīšanai, "jo neatkarīgi no atbildētāja personības rakstura, viņš ir bērna tēvs."

Rezultātā, tiesnese Pavlovska uzliek par pienākumu Ilonai vest meitu uz tikšanos ar tēvu reizi mēnesī Talsu krīžu centrā. "Tiesa skaidri nostājās tēva pusē.

Viņš kavē tiesu, neatnes nevienu izziņu, ka būtu mainījis savu rīcību, kamēr man bija jāpierāda, ka esmu gājusi uz terapiju un bērnam jādzer zāles pēc "Skype" sarunām.

Kā viņi iedomājas tikšanos ar bērnu trešās personas kātbūtnē, ja Andra bez manis nepaliek ne arvienu svešu cilvēku? Viņam tā būs viena tikšanās reize mēnesī uz pāris stundām, kur viņš būs labais, bet man pēc tam būs jāsavāc viņas histēriju lēkmes," uztraucas Ilona, kura bailēs par bērnu spriedumu pārsūdzējusi.

Secinājumi

Kopīgs abās lietās ir viens – vecākiem izšķiroties, bērns ir kļuvis par ķīlnieku. Taču pārējie elementi atšķiras.

Pirmajā gadījumā mātei liedz tikties ar dēlu, kamēr viņa neizies bērnu audzināšanas vai agresijas mazināšanas kursus un nepierādīs, ka ir adekvāta pēc četriem šķirtības gadiem, bet Talsos atļauj bērna tikšanos ar tēvu, kurš sitis sievieti un nav izgājis terapijas kursu.

"Re:Baltica" intervētie speciālisti, kas strādā ar vardarbībā cietušajiem uzskata — šādi kursi paši par sevi cilvēku daudz nemaina, ja viņš to dara piespiedu kārtā. Centra Marta pieredze rāda, ka varmākām paredzētos kursus ir grūti aizpildīt, jo agresori noliedz savu problēmu. Pārsvarā tos apmeklē mammas, lai gan statistika rāda, ka vairākums policijas nošķirto fiziskas vardarbības dēļ ir vīrieši (aizgādības tiesības par vardarbību pret bērnu ir atņemtas vienlīdz gan vīriešiem, gan sievietēm, liecina bāriņtiesu dati).

Pirmajā gadījumā bērna runāšana pieaugušo frāzēm nevienam nerada jautājumus, bet Talsos tā kalpo par iemeslu, lai apšaubītu bērna teiktā patiesumu.

Abās lietās parādās atšķirīgās izpratnes par to, kas ir vardarbība. Pirmajā gadījumā māte uzskata, ka paraušana aiz auss nav fiziska vardarbība, bet par sodu zaudē saskarsmes tiesības ar bērnu. Tikmēr Talsos tiesnese uzskata, ka bērnam vajadzīgs tēvs, tādēļ pārmet mātei, kura pārcietusi žņaugšanu un sišanu, ka viņa nerada bērnam pozitīvu attieksmi pret tēvu.

*Visi ģimenes locekļu vārdi mainīti

** Apzināti netiek minēts pilsētas nosaukums, lai pasargātu iesaistīto identitātes

*** Saglabāta oriģinālā rakstība

**** Bērna vārds mainīts