Vairākas dzīvnieku aizsardzības biedrības (DzAB) no Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) saņēmušas ultimātu - vai nu reģistrēties kā dzīvnieku patversmei, vai maksāt sodu. Tā kā tapšana par patversmi nav nedz vienkāršs process, nedz biedrību mērķis, tām radies jautājums - kāpēc tas nepieciešams?
Lai gan DzAB mērķis nav izmitināt bez pajumtes palikušos dzīvniekus, to reizēm nākas darīt - dzīvniekiem tiek sniegtas pagaidu mājas un tie tiek pienācīgi aprūpēti.
"Biedrības dibinātāji vienkārši mīl dzīvniekus un ir par to, lai visiem ķepaiņiem būtu siltas mājas, pilni punči un mīloši saimnieki," vēsta ieraksts DzAB "Ķepu ķepā" mājas lapā.
Tomēr, pēc PVD ieskatiem, biedrībām uzņemt un rūpēties par dzīvniekiem ir liegts - zvērus nepieciešams nodot patversmē. Patversmē, kur dzīvnieki tiek uzņemti masveidā, kur valda liels birokrātiskais slogs un strikta likuma normu izpilde.
Bet, kur starp likuma pantiem paliek dzīvnieks?
Biedrībās to, cik bieži jānoglauda suņa galva nosaka sirdsapziņa, ne Ministru kabineta noteikumi - kāpēc lai tās nedrīkstētu uzņemties rūpes par dzīvniekiem?
Gundega Bidere ir DzAB "Ķepu ķepā" izveidotāja - viņa nevēlas norādīt, ka visas patversmes ir sliktas, taču noteikumi, kas tās regulē, esot pārāk "vaļīgi" - ir nianses, kur patversmes it kā ievēro noteikumus, taču dzīvnieku labturība paliekot "otrajā plānā": "Noteikumos rakstīts, ka patversmē jābūt veterinārajai aprūpes telpai, un viss. Mēs parasti kritiskos gadījumos braucam uz diennakts veterinārajām klīnikām, kur nekavējoties tiek sniegta palīdzība. Kāpēc tā attieksme pret dzīvnieka veselību ir citādāka?"